— Kā es priecājos … kolēģi… lūk … redziet, pulss kļūst vājāks. Es īstenībā esmu venerologs. Briesmīgi priecājos, ka jūs atbraucāt…
Galda vidū uz marles strēmeles atradās šļirce un vairākas ampulas ar dzeltenu eļļu. Aiz durvīm bija dzirdamas kantorista vaimanas, durvis tika pievērtas, man aiz muguras izauga baltās drānās ģērbtas sievietes stāvs. Guļamistabā valdīja puskrēsla, lampu no sāniem aizsedza zaļa drāna. Zaļganajā ēnā uz spilvena vīdēja seja, balta kā papīrs. Tai apkārt nokārušās un sajukušas gaišu matu šķipsnas. Deguns kļuvis smails, nāsis aizbāztas ar vati, ko sārtoja asinis.
— Pulss … — ārsts man pačukstēja.
Satvēru ļengano roku, ar pierastu kustību uzspiedu pirkstus un sarāvos. Zem pirkstiem drebēja vārgi, bieži klauvējieni, tad pārtrūka pavisam vai saplūda trīsoņā. Sajutu ierasto aukstumu pakrūtē — kā arvien, kad vaigu vaigā redzēju nāvi. Es to ienīstu. Paguvu nolauzt "ampulai galu un ievilkt savā šļircē biezo eļļu. Es jau gluži automātiski iedūru adatu meitenes rokā un ievadīju to zem ādas, bet tas bija veltīgi. •
Meitenes apakšžoklis sāka raustīties, viņa it kā tvarstīja gaisu, žoklis atkārās, augums zem segas saspringa, likās pamirstam, tad atslāba. Un pēdējās pulsa trīsas zem maniem pirkstiem zuda.
— Mirusi, — es sacīju ārstam pie auss.
Sirmā sieviete baltajā ģērbā saļima uz līdzenās segas, pieplaka pie tās un sāka raustīties.
— Klusāk, klusāk, — teicu pie auss sievietei baltajās drānās, bet ārsts ar ciešanu pilnu seju pašķielēja uz durvīm.
— Viņš mani galīgi nomocījis, — ārsts ļoti klusi teica.
Mēs izdarījām tā: raudošo māti atstājām guļamistabā,
nevienam nekā nesacījām un aizvedām kantoristu uz kādu attālu telpu.
Tur es viņam teicu:
— Ja neļausiet iešļircināt sev zāles, mēs nekā nevaram iesākt. Jūs mokāt mūs, neļaujat strādāt!
Tad kantorists bija ar mieru: klusi raudādams, novilka žaketi, mēs uzrotījām piedurkni viņa svētdienīgajam līgavaiņa kreklam un iešļircinājām morfiju. Ārsts aizgāja pie nelaiķes — it kā palīdzēt tai —, bet es paliku pie kantorista. Morfijs iedarbojās-ātrāk, nekā biju gaidījis. Pēc stundas ceturkšņa kantorists, gauzdamies un raudādams arvien klusāk un nesakarīgāk, sāka snauduļot, tad nolieca saraudāto seju uz rokām un aizmiga. Rosīšanos, raudas, kņadu un apslāpētās vaimanas viņš nedzirdēja.
— Uzklausiet, kolēģi, brauciens ir bīstams. Jūs varat apmaldīties, — ārsts man priekšnamā čukstus teica. — Palieciet, pārnakšņojiet tepat…
— Nē, nevaru. Braukšu, lai notiek kas notikdams. Man apsolīja, ka tūliņ tikšu nogādāts atpakaļ.
— Viņi to arī izdarīs, tikai padomājiet…
— Man ir trīs tādi tīfa slimnieki, kurus nedrīkst pamest. Tie man naktī jāredz.
— Nu, pieraugiet…
Viņš ar ūdeni atšķaidīja spirtu, iedeva man izdzert, un es turpat priekšnamā apēdu šķēli šķiņķa. Vēderā kļuva silti, un smeldze sirdī mazliet notrula. Pēdējo reizi iegāju guļamistabā, palūkojos uz mirušo, apraudzīju kantoristu, atstāju ārstam morfija ampulu un satuntuļojies devos uz lieveni.
Tur svelpa putenis, zirgi stāvēja nokārtām galvām, tos šaustīja sniegs. Plīvoja lāpas liesma.
— Ceļu taču jūs zināt? — es iejautājos, slēpdams muti apkaklē.
— Ceļu jau zinām, — vedējs gaužām sērīgi atteica (šim vairs ķiveres nebija), — bet jums gan vajadzēja pārlaist nakti tepat…
Arī pēc vedēja cepures ausīm varēja redzēt, ka viņam briesmīgi negribas braukt.
— Palieciet gan tepat, — piebilda arī otrs, kas turēja neganti plandošo lāpu, — klajā laukā pavisam nelāgi, godātais.
— Divpadsmit verstis… — es drūmi atrūcu, — gan aizbrauksim. Man ir slimnieki smagā stāvoklī… — un ietrausos kamanās.
Atzīstos, es noklusēju, ka man šķita nepanesama pat doma par nakšņošanu mājā, kur ienākusi nelaime, kur esmu bezspēcīgs un lieks.
Vedējs bezcerīgi nošļuka uz bukas, tad izslējās, salīgojās — un mēs izjoņojām pa vārtiem. Lāpa bija iekritusi kā akā vai arī apdzisUsi. Taču pēc mirkļa manu uzmanību saistīja kas cits. Ar pt\lēm pagriezies atpakaļ, ieraudzīju, ka vairs ne vien nav redzama lāpa, bet kā uz burvja mājienu pazudusi arī Šalometjeva ar visām ēkām. Tas man lika gauži satrūkties.
— Tie nav vis joki… — es pa pusei nodomāju, pa pusei nomurmināju. Uz mirkli izbāzu degunu no apkakles un atkal ierāvu atpakaļ — tik neganti plosījās putenis. Pasaule šķita sagriezta vērpetē, un vējš to pluinīja uz visām pusēm.
Pavīdēja doma — vai nebraukt atpakaļ? Taču es to aizdzinu, dziļāk iezvēlos kamanās ieliktajā sienā gluži kā laivā, savilkos čokurā un aizvēru plakstus. Tūliņ acu priekšā iznira zaļā drānas strēmele uz lampas un baltā seja. Piepeši man atausa gaisma: «Tas ir galvaskausa pamatnes lūzums … Jā, jā, jā … Bez šaubām … tieši tā!» Pārliecība, ka diagnoze pareiza, nostiprinājās. Viss skaidrs. Bet "kāda tam jēga? Tagad nekādas un nebūtu bijis ari agrāk. Ko gan tas līdzēja! Kāds briesmīgs liktenis! Cik bezjēdzīgi un baismi ir dzīvot pasaulē! Kas tagad notiks agronoma mājā? Drausmi un sāpīgi pat iedomāties! Tad man kļuva žēl sevis: cik man grūta dzīve! Cilvēki pašlaik guļ, krāsnis sakurinātas, bet es atkal nevarēju ne nomazgāties. Putenis mani trenc kā sīku lapiņu. Tā nu es pārbraukšu mājās, bet, kas zina, varbūt atkal mani kaut kur aizvedīs. Dabūšu, plaušu karsoni un pats te nomiršu… Tā sevi sažēlinājis, iekritu tumsā, bet, cik ilgu laiku tajā pavadīju, nezinu. Šoreiz pirtī vairs neno- nācu, gluži otrādi — man sametās auksti. Arvien aukstāk un aukstāk.