Kad atvēru acis, ieraudzīju melnu muguru un pēc tam arī apjēdzu, ka mēs nevis braucam, bet stāvam.
— Vai esam klāt? — iejautājos, ieplezdams miglainās acis.
Melnais vedēja stāvs skumīgi sakustējās, pēkšņi no- šļūca no bukas, man šķita, ka vējš to svaida uz visām pusēm… un ierunājās bez jebkādas cieņas:
— Esam klāt… Vajadzēja klausīt cilvēkus… Šitādā laikā! Beigas būs ij pašiem, ij zirgiem …
— Vai patiesi esam nomaldījušies no ceļa? — Man pār muguru pārskrēja šermuļi.
— Ko te meklēt ceļu, — vedējs rūgti atteica, — mums tagad ceļš, kur vien paskaties. Pagalam būsim par skaidru velti..". Braucam jau četras stundas, bet uz kurieni… Šitādā laikā …
Četras stundas. Es sarosījos, sataustīju' pulksteni, izvilku sērkociņus. Kāpēc? Tam nebija nekādas jēgas, neviens sērkociņš neuzliesmoja. Tiklīdz uzrauj, tas uzzibsnī — un vienā mirklī liesmiņa pazūd.
— Teicu tak, stundas četras, — aizkapa balsī ierunājās vedējs, — ko nu lai iesāk?
— Kur tad mēs pašlaik esam?
Jautājums bija tik muļķīgs, ka vedējs neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Viņš grozījās te uz vienu, te otru pusi, bet lāgiem šķita, ka vedējs stāv nekustīgi, kamēr mani ar visām kamanām griež viņam apkārt. Iztrausos laukā un tūliņ pārliecinājos, ka pie kamanu slieces sniegs man ir līdz ceļiem. Pēdējais aizjūga zirgs iestidzis kupenā līdz vēderam. Krēpes tam nokarājās kā mati sievietei ar izspūrušu galvu.
— Vai paši apstājās?
— Paši. Lopiņi nomocījušies«,.
Man piepeši iešāvās prātā kādreiz lasīti stāsti, un es nezin kāpēc sajutu dusmas uz Ļevu Tolstoju.
«Viņam Jasnajā Poļanā bija laba dzīve,» es domāju, «viņu droši vien nevadāja pie mirējiem …»
Man sametās žēl sevis un ugunsdzēsēja. Tad mani atkal sagrāba mežonīgu baiļu lēkme. Tomēr es to krūtīs apspiedu.
— Tā ir mazdūšība… — nomurmināju caur zobiem.
Un manī pamodās vētraina enerģija.
— Paklau, tēvoc, — ierunājos, juzdams, ka man stingst zobi, — tagad nedrīkst nokārt degunu, citādi mēs notiesās būsim beigti un pagalam. Zirgi drusku pastāvējuši, atpūtušies, jākustas tālāk. Ejiet ņemiet priekšējo zirgu aiz iemauktiem, bet es valdīšu grožus. Jālūko no šejienes izkulties, citādi mūs ieputinās.
Cepures ausis pauda izmisumu, tomēr vedējs sāka brist uz priekšu. Meimurodams, stigdams sniegā, viņš aizkļuva līdz pirmajam zirgam. Aizjūgs man likās bezgalīgi garš. Vedēja stāvs acīs izplūda, tajās cirtās sausais puteņa sniegs.
— Nū-ū, — vedējs iekunkstējās.
— Nū! Nū! — es uzsaucu, plīkšķinādams grožus.
Zirgi lēnām sakustējās, sāka stampāt sniegu. Kamanas
zvārojās kā pa viļņiem. Vedējs te auga, te saruka mazāks, kūņojās uz priekšu.
Tā ,mēs virzījāmies apmēram stundas ceturksni, līdz beidzot manīju — kamanas it kā sākušas čīkstēt vienmērīgāk. Manī uzbangoja prieks, kad ieraudzīju zibam zirga pakaļkāju pakavus.
— Kupenas seklākas, ceļš! — es iekliedzos.
— Mhm … mhm … — vedējs atsaucās. Viņš atklum- pačoja pie manis un uzreiz izskatījās liels.
— Laikam tak ceļš, — līksmi, pat ar gavilēm balsī ierunājās ugunsdzēsējs. — Kaut nu tikai atkal nenomal- dītos … Kas zina …
Mēs apmainījāmies vietām. Zirgi soļoja mundrāk. Putenis bija it kā pieklusis, sācis pierimt — tā man likās. Tomēr augšā un visapkārt nevarēja saskatīt nekā, tikai miglu. Es vairs necerēju aizkļūt tieši ut slimnīcu. Man gribējās nonākt, vienalga, kur. Jo ceļš taču ved uz kādu mājokli.
Zirgi piepeši salēcās un sāka sparīgāk cilāt kājas. Kļuvu priecīgs, jo vēl nezināju tam cēloni.
— Varbūt samana cilvēku mitekli? — es ieminējos.
Vedējs neatbildēja. Izslējos kamanās un sāku lūkoties vērīgāk. Kaut kur miglā ietrīsējās dīvaina skaņa, sērīga un nikna, bet ātri noklusa. Man nez kāpēc kļuva nepatīkami un prātā ienāca kantorists un tas, kā viņš smalkā balsī smilkstēja, nolicis galvu uz rokām. Pēkšņi es labajā pusē saskatīju tumšu punktu, tas izauga par melnu kaķi, tad paaugās vēl un pienāca tuvāk. Ugunsdzēsējs piepeši pagriezās pret mani — varēja redzēt, ka žoklis viņam raustās, — un noprasīja:
— Vai redzējāt, pilsoni dakter? …
Viens zirgs rāvās pa labi, otrs pa kreisi, ugunsdzēsējs uz mirkli nogāzās man uz ceļiem, iestenējās, pietrausās, atspēries savilka grožus. Zirgi iekrācās un sāka auļot. Tie lēkšķēm izspārdīja sniegu, šķieda to uz visām pusēm, skrēja nevienādi, drebēja.
Arī man pār muguru vairākkārt pārskrēja šermuļi. At- ģidies iebāzu roku azotē, izvilku brauniņu un nolādēju sevi par to, ka biju aizmirsis mājās otru aptveri. Nē, ja nu es nepaliku turpat pārnakšņot, tad kāpēc gan nepaņēmu ceļā līdzi lāpu?! Domās redzēju avīzē īsu ziņojumu par savu un nelaimīgā ugunsdzēsēja likteni.
Kaķis izauga par suni un sāka joņot netālu no kamanām. Pagriezos un ieraudzīju pavisam tuvu aiz mums otru četrkājainu radījumu. Varu apzvērēt, ka tam bija smailas ausis un tas skrēja aiz kamanām viegli kā pa parketu. Dzīvnieka gaitā jaudās kaut kas draudīgs un nekaunīgs. «Vai to ir vesels bars vai tikai divi?» man iešāvās prātā, un vārds «bars» lika zem kažoka pār miesu pāršļākt karstai šaltij, un kāju pirksti vairs nestinga.
— Saturies stingrāk un valdi zirgus', tūliņ izšaušu, — es sacīju, taču ne savā, bet pašam gluži nepazīstamā balsī.
Vedējs par atbildi tikai ievaidējās un ierāva galvu plecos. Man acīs nozibsnīja, atskanēja apdullinošs troksnis. Tad otrreiz un trešoreiz. Neatceros, cik ilgi tiku svaidīts kamanu dibenā. Dzirdēju zirgus mežonīgi, spiedzīgi krācam, sažņaudzu brauniņu, ar galvu pret kaut ko atsitos, pūlējos izķepuroties no siena un nāves bailēs domāju,'ka pēkšņi man uz krūtīm uzvelsies milzīgs, stiegrains ķermenis. Es jau acu priekšā redzēju savas saplosītās zarnas…