Tai brīdī vedējs ieaurojās:
— Ē … Ehē … tur jau ir … tur … kungs, apžēlojies, apžēlojies .., ,
Es beidzot tiku galā ar smago kažoku, atbrīvoju rokas, uztrūkos sēdus. Ne aiz muguras, ne blakus melno zvēru nebija. Putenis kļuvis pavisam rāms un pieklājīgs, un eauri plānajam sniega autam staroja brīnišķa acs, kuru es būtu pazinis starp tūkstošām un kuru pazīstu vēl tagad, — tur mirdzēja manas slimnīcas laterna. Aiz tās slējās tumša ēka. «Neviena pils tai nespēj līdzināties…» es nodomāju un pēkšņi -ekstāzē raidīju no brauniņa vēl
divas lodes atpakaļ, tur, kur bija pazuduši vilki.
* '
Ugunsdzēsējs stāvēja pret vidu kāpnēm, kas veda no ārsta lieliskā dzīvokļa apakšstāva uz augšējo, es — kāpņu augšgalā, Aksiņja, kažokā ģērbusies, — apakšā.
— Lai mani kauc apzeltī, — teica vedējs, — bet otrreiz es … — Viņš nepabeidza, vienā rāvienā izdzēra atšķaidīto spirtu un drausmīgi norēcās, pagriezās pret Aksiņju un, izplētis rokas, cik vien ļāva viņa miesas būve, piebilda: — Ek, šitāds …
— Nomira? Neizglābāt vis? — Aksiņja man jautāja.
— Nomira, — es vienaldzīgi atbildēju.
Pēc stundas ceturkšņa viss apklusa. Lejā nodzisa gaisma. Paliku augšstāvā viens. Nez kāpēc krampjaini pavīpsnāju, atpogāju blūzes pogas, tad atkal tās aizpogāju, piegāju pie grāmatu plaukta, paņēmu ķirurģijas sējumu, gribēju kaut ko palasīt par galvaskausa pamatnes lūzumiem, bet nometu grāmatu.
Kad izģērbos un palīdu zem segas, mani brītiņu kratīja drebuļi, tad tie norima — un pa visu miesu izplūda siltums.
— Lai mani apzeltī, — miegā laizdamies, murmināju, — bet es nekad vairs nebrau …
«Brauksi… gan brauksi…» izsmējīgi iesvilpās putenis. Tas dārdinādams pārslidinājās pār jumtu, tad iedziedājās dūmenī, izlidoja 110 tā, aizšvīkstēja gar logu, pazuda.
«Brauksiet… brauk-siet,» tikšķēja pulkstenis, bet arvien klusāk, klusāk …
Un tad nebija nekā. Klusums. Miegs.