— Posties ceļā! — režisors nokomandēja. — Mēs tūlīt pametīsim šo planētu! Centīsimies pēc iespējas neuzturēties tajā pusē, kur atrodas viņu kuģis. Aiznesiet uz raķeti mūsu traģiski bojā gājušā biedra ķermeni!
— Kāda nelaime! — viena no aktrisēm iesaucās. — Tik jauns un skaists! Publikas mīlulis! Vienmēr tēloja supermenus, un tagad tik drausmīga nāve… Ko mēs teiksim viņa sievai?..
— Labāk jau tad es būtu gājis bojā, — aktieris, kas bija tēlojis ciklopu, nomurmināja. — Nekad vairs netēlošu šos pretīgos, asinskāros nezvērus!
Milzīgie, pūķiem līdzīgie zvīņneši — rāpuļu evolūcijas visaugstāk attīstītās formas pārstāvji —, galvas nokāruši, vilkās uz savu raķeti. Viņu novadnieki— aborigēni, kuri vēl ne tuvu nebi ja saprātīgas būtnes, gaisa izslējuši savas pūķu galvas, vienaldzīgi nolūkojās uz aizbraucējiem …
Milzīgie zvīņneši, kas bija apdzīvojuši zemeslodi desmitiem miljonu gadu, pēkšņi izmira. Tas notika pirms sešdesmit miljoniem gadu. Runā, ka izrakumos atrasto milzu zvīņnešu skeletos konstatētas radioaktīvas vielas un to procents bijis daudz augstāks nekā citu tā paša perioda izrakteņu skeletos. Tomēr līdz pat šai dienai nav izdevies noskaidrot, kāds cēlonis bijis viņu traģiskajai bojā ejai uz mūsu planētas.
IZAICINĀJUMS AUGSTUMAM
Šajā dienā no ielejām, dziļām aizām un senām alu pilsētām bija ieradušies visi Dira draugi. Viņi vēlējās būt klāt tajā brīdī, kad Dirs veiks savu neparasto varoņdarbu.
— Mēs varam būt patiešām laimīgi! — viņi sačukstējās savā starpā. — Cik dižā laikmetā dzīvojam! Padomājiet tikai, viņš grib pacelties augstāk par visaugstākajiem kalniem…
— Jā … apbrīnojami… brīnišķīgi… Tomēr arī baigi. Ja nu pēkšņi aparāts sabojājas? Vai notiek avārija? Ko tad? …
— Tad ir beigas. Momentāna nāve, — zinātnieks, kas pēc dabas acīmredzot bija diezgan nīgrs, greizi pasmīnēja. — Vai jums ir priekšstats par augstumu, kurā viņš gatavojas pacelties? Tur ir ļoti zems atmosfēras spiediens…
— Un ko jūs…? — kāds provincietis viņu pārtrauca.
— To, ka organismi, kas gadsimtiem ilgi dzīvojuši blīvā, smagā atmosfērā, nokļūstot gaisa slāņos, kur ir zems spiediens, parasti iet bojā. Šeit uz katru mūsu ķermeņa kvadrātreru spiediens ir desmit dziāru, bet tur…
— Ko? … Desmit dziāru?! — kāds provincietis, muti atplētis, brīnījās. — To nu gan jūs pārspīlējat, profesor! Es, piemēram, neko tādu nesajūtu.
Profesors nomēroja lauķi ar nicīgu skatienu.
— Nesajūtat tāpēc, ka esat pieradis. Bet, ja spiediena vairs nebūs, jūsu lempīgais ķermenis un stulbā galva acumirklī sadalīsies gabalos. Un šos gabalus neviens vairs kopā nesaliks. Tas ir tāpēc — lai piešķirtu teiktajam lielāku svaru, viņš uz brīdi apklusa un tikai tad turpināja, — ka retinātajos atmosfēras slāņos iekšējais spiediens mūsu organismā ir daudzkārt lielāks par ārējo. Vai sapratāt?
— Pēc manām domām, mūsu Dirs vienkārši zaudējis veselo saprātu, — viens no sirmgalvjiem noskumis sacīja. — Zemais spiediens — tas vēl nav viss. Tur augšā ir arī šausmīgs karstums, neciešami spilgta gaisma, nāvējošs izstarojums, kosmiskā radiācija un diezin kas vēl…
— Jāsauc pie kārtības visi šie panikas cēlāji! — kādam spēcīgam, labi noaugušam jauneklim nikni iedzalkstījās acis. — Kā jums nav kauna apšaubīt Dira ģeniālo prātu? Viņš kopā ar savu grupu ir veicis milzum daudz izmēģinājumu un ņēmis vērā visus sīkumus. Kā jūs domājat, vai tad viņi tāpat vien, pa jokam, tik daudz reižu palaiduši lielā augstumā automātiskos kuģus?…
Virs ļaužu galvām iedārdējās reproduktors.
— … Tagad mums ir tikai viens tiesnesis — nākamība, — diktora balss sacīja. — Tā parādīs, kas ir Dirs — dižens varonis vai mēra sajūtu zaudējis sapņotājs. Un tomēr mēs apbrīnojam viņa pārgalvību un drosmi! Dira kungs, līdz startam vēl atlicis nedaudz laika. Vai negribat pateikt dažus vārdus mūsu dārgajiem klausītājiem?
Augstums … Tas vienmēr mūs vilinājis … — Dirs runāja mikrofonā, un laužu pūlis apklusa. — Jau no senseniem laikiem mūsu senči ar ilgām un cerībām lūkojušies zilgajās tālēs. Par augstumu sacerētas dziesmas un leģendas. Peldēt atmosfērā kā zivis, lidināties virs aizām un sasniegt augšējos atmosfēras slāņus — tas ir mūsu mūžsenais sapnis! Un tagad, lai šis sapnis piepildītos, es metu izaicinājumu augstumam!
— Dira kungs, atbildiet vēl tikai uz vienu jautājumu! — diktors lūdza. — Kāda nozīme ir jūsu nedzirdēti drosmīgajam pasākumam?
— Šī izlūklidojuma nozīme ir milzīga. Ja mēs pamatīgi izpētīsim augstuma apstākļus dabā un vēlāk pratīsim tiem piemēroties, tad mūsu pasaule kļūs ārkārtīgi plaša. Iedomājieties — četru tūkstošu sa- roto liels augstums, un visur — dzīvība! … Mūsu izmēģinājumu staciju iegūtie dati liecina, ka trīs tūkstošu saroto augstumā izbeidzas kalni. Vēl augstāk ir vairs tikai nepārredzami līdzenumi. Līdzko mēs apmestos šajās milzīgajās platībās, mūsu civilizācija izdarītu varenu lēcienu. Tas arī ir viss, mani draugi! Uz redzēšanos!
Izlūkkuģa lūku rūpīgi aizvēra. Vēlreiz pārbaudīja, vai visas šuves ir hermētiski noslēgtas, un pārcirta trosi, ar kuru kuģis bija pietauvots pie Zemes. Kuģis uzšāvās gaisā. Tad nopakaļus vējš nesa smilšu virpuļus un pavadītāju sajūsmas saucienus. Ļaudis vēl ilgi skatījās uz sudraboto aparātu, kas no dziļās, šaurās aizas lielā ātrumā traucās tumšajā debesu zilgmē.
Preču kuģis, nokļuvis dienvidu platuma grādos, atradās netālu no Filipīnu salām, virs jūras ieplakas, kuras dziļums sasniedza desmit tūkstošus metru.
Sargmatrozis pēkšņi ieraudzīja kādu dīvainu priekšmetu, kas šūpojās viļņos. Kad kuģis piegāja tam tuvāk, to izvilka no ūdens. Tas bija agrāk nekad vēl neredzēta liela jūras dzīvnieka līķis. Izpētot tā gabalos saplosīto ķermeni, varēja secināt, ka tas ir dziļūdens dzīvnieks, kas gājis bojā lielas spiedienu maiņas rezultātā. Taču kuģa apkalpi visvairāk pārsteidza metāla šķembas, kas bija dziļi ieurbušās šī dīvainā radījuma muskuļos un kaulos.
«VĒRSA GALVA»
— Esmu dzirdējis par daudziem šausmīgiem notikumiem un lasījis daudz šaušalīgu stāstu… — S. kungs pēkšņi iegrima domās un kļuva nopietns. — Taču visbriesmīgākais stāsts …
— Jā, jā, es zinu! — T. kungs kaut kā pavisam dīvaini palūkojās uz viņu. — Tas ir stāsts «Vērša galva», vai ne?
S. kungs mazliet nobālēja un nodūra acis:
— Jūs uzminējāt… Šis stāsts patiesi ir drausmīgs …
— Es lūdzu jūs, tikai nestāstiet visus sīkumus, — T. kunga balss iedrebējās, pēc kā varēja samanīt, ka viņš ir ārkārtīgi satraukts.
— Runa te nav tikai par to, ka stāsts ir šaušalīgs, — S. kungs turpināja, it kā nemaz nedzirdēdams, ko saka viņa sarunu biedrs. — Tas vēl nebūtu nekas sevišķs. Bet cik pretīga sajūta pēc tam pārņem … To pat grūti izstāstīt…
— Jā, jā … — T. kungs pamāja ar roku un nemierīgi sakustējās krēslā, slepšus pamezdams skatienu uz mani. — Jums tūkstoškārt taisnība, taču nevajag runāt par to!
Dīvaini… Kāpēc viņš pēkšņi kļuva tik nervozs? Kāpēc tik neatlaidīgi centās mainīt sarunas tematu… Es gluži nevilšus paliecos uz priekšu.
— Par kādu stāstu jūs runājat?