Ļaudis, kas sēdēja kabarē, nemaz neklausījās, par ko meitene dzied, viņi sarunājās, smējās. Meitene nokāpa no estrādes un gāja cauri zālei. Viņa apstājās pie dīvāna, pieskardamās tā malai ar ceļgaliem. Viņa mīļi uzsmaidīja — gan viņam, gan miljoniem televīzijas skatītāju…
Viņš piecēlās sēdus, izstiepa roku un noglāstīja meitenes kailo plecu. Viņš sajuta viņas silto miesu un maigo ādu. Viņa roka slīdēja lejup, sažņaudza viņas elkoni. Elkonis viegli notrīsēja.
— Cik man ir labi un tomēr skumīgi, — viņš sacīja. — Tu taču piederi man, un es tevi mīlu. Un es patlaban glāstu tavu roku, bet to var noglāstīt ikviens, kas skatās šo programmu… Tas ir briesmīgi … Briesmīgi mums abiem …
«Līdz ar to,» balss pavēstīja, «mēs šīsdienas raidījumus beidzam. Reklāmas un komerciālo raidījumu programma arī beigusies. Ar labu nakti, dārgie televīzijas skatītāji!»
Kāds cilvēks kaut kur, kaut kādā istabā, pirms izslēdza televizoru, pameta vēl skatienu uz zilo ekrānu. Un ieraudzīja pēdējo kadru: viņa istabu, viņu sēžam
uz dīvāna un meiteni, kuras elkoni viņš glāstīja…
Viņš bija ģēnijs, apveltīts ar nepārspējamu talantu, televīzijas reklāmas zvaigzne.
«ZIEDU SVĒTKI»
Pie ieejas parkā ne iekšpus, ne ārpus žoga nemanīja neviena cilvēka. Josiko, kurai nejauši gadījās iet garām, nobrīnījās par to, un tajā brīdī kāds viņu skaļā balsī uzrunāja.
— Esiet sveicināta, laipni lūdzam!
Viņa izbijusies atskatījās. Viņai līdzās stāvēja stalts jauneklis.
— Vai atjausiet jūs pavadīt?
— Ko, vai tad jums tik maz apmeklētāju? — Josiko vaicāja.
— Pēdējās nedēļas laikā jūs esat pirmā. — Jauneklis laipni uzsmaidīja viņai. — Cilvēki nemaz vairs neinteresējas par skaistumu. — Pēkšņi viņa balsī kļuva samanāma metāliska pieskaņa. Par ieeju jāmaksā simts un par gida pakalpojumiem — piecdesmit banknošu. Lūdzu, maksājiet.
Josiko samaksāja. Tad jauneklis pagrieza turni- ketu un ielaida viņu parkā.
— Lūdzu! — viņš sacīja. — Ir jau gan mazliet satumsis, taču ejiet vien un pagaidiet mani.
Kad Josiko acis bija apradušas ar krēslu, viņa ievēroja, ka ceļš iet pret kalnu un visapkārt slienas melni koku silueti. Bet virs koku galiem debesis jau sāka sārtoties — ausa rīts.
— Nu, vai jums te patīk? — jautājums atskanēja turpat pie viņas auss.
josiko nevilšus ierāva galvu plecos.
Bet kur tad ziedi?
— Tūlīt. Skatieties! — jauneklis sacīja. — Tas domāts jums.
Likās, ka viņš groza kaut kāda aparāta slēdzi.
Debesis austrumu pusē kļuva gaišākas, apvārsnis vispirms bija zeltaini dzeltens, pēc tam sāka sārtoties, parādījās mirdzoši mākoņi un cauri biezi saaugušajiem zariem izlauzās saules stari.
Uz kailajiem zariem sabrieda mazi, mīlīgi, rožaini ziedpumpuri. Turpat acu priekšā izplauka ziedi.
Josiko stāvēja zem pavasarīgajām debesīm ziedošo sakuras koku vidū.
— Kāds skaistums! — viņa nevilšus izsaucās.
— Jums patīk? — jauneklis, ielūkodamies Josiko acīs, jautāja. — Bet jūs esat vēl daiļāka nekā šie ziedi.
Josiko nosarka. Jauneklis ar rokas mājienu aicināja viņu sekot.
Dodoties lejup pa ceļu, kuru no abām pusēm ieskāva ziedošie sakuras koki, jauneklis nemanāmi nospieda podziņu, kas bija ierīkota vienā no koku stumbriem. Pēkšņi sāka pūst silts vējiņš. Gaisā sagriezās gaiši sārto ziedlapiņu putenis.
— Jūs tiešām protat rūpēties par savu apmeklētāju labsajūtu, — Josiko pasmaidīja.
— Kā gan citādi! — jauneklis sacīja.
Sakuras koku aleja beidzās. Kalna pakājē gandrīz līdz zemei liecās krāšņie, bālgani violetie glicī- niju ziedi. Monotoni dūca kibernētiskās kamenes. Virs dīķa tumšās virsmas izauga zaļi stiebri, klusām vērās vaļā smagās, samtainās žilbinoši balto liliju ziedlapas.
Uz katra soļa Josiko priekšā uzplauka arvien jauni un jauni ziedi. Bet tad pēkšņi atkal satumsa. Virs
kalna uzlēca mēness. Klajumā sidrabaino mēness staru gaismā iezaigojās un sāka viļņoties miskanta vārpas, bet aiz tumšā kalna skatienam pavērās vēl viens klajums, kas slīga krizantēmu smacējošās smaržās. Tur auga neskaitāmi daudz — gan dārza, gan lauka krizantēmu. Ielejā, kurā kļavas dega kā milzīgs sārts, piepeši atbalsojās spalgi brieža auri. Zem kājām čaukstēja nobirušās lapas. Josiko notrīsēja.
— Drīz būsim sasnieguši izeju, — jauneklis paskaidroja. — Mēs bijām uz kalna un vēlāk apgājām tam apkārt. Kā jums te patika?
Josiko klusēja. Nepatīkams sīks un salts lietus kapāja viņas vaigus. Pūta stipri auksts vējš. Lapas tagad bira no kokiem nepārtraukti.
— Drīz būsim sasnieguši izeju, — jauneklis sacīja. — Tātad, jums te patika? Ceru, ka vēlreiz atnāksiet uz šejieni?
— Nē. Paldies! Man pietiek.
Kas ar jums noticis? — jauneklis sarūgtināts vaicāja. — Vai tad te nav brīnum jauki?
— Nu, kā tad, ka jauki! Tūlīt kļūst skaidrs, cik tas viss maksājis! Protams, ļoti ērti, ja pusstundas laikā var uzreiz apskatīt visu gadalaiku ziedus. Bet man liekas, ka par patiesu skaistumu var būt runa tikai tad, kad tiek saglabāta dabas noteiktā kārtība un īstais ziedu laiks ir pavisam īss. Protams, simt piecdesmit banknošu nav liela summa, ja ņem vērā to, cik daudz jūs man parādījāt, taču… — Josiko pēkšņi iespurcās. — Taču parkā nav ne priežu, ne plūmju koku. [3]
kad josiko jau bija aizgājusi, no kāda koka stum- bra izkāpa ar bardu apaudzis vīrietis.
M-ja! — viņš sacīja. — Nu mēs esam ķezā. Šī meitene runāja par kaut kādām priedēm un plūmju kokiem. Vai tu zini, kas tie tādi ir?
— Kā gan es to varu zināt? — staltais gids — robots atbildēja.
RīTDIENAS_ NOLAUPĪTAJI
GOEMONA PARADIŠANāS
Nemaz nav katrā ziņā jāpiedzīvo kaut kas ārkārtējs, lai saprastu, cik mūsu dzīve ir bezjēdzīga.
Vai jus domājat, ka to apjauš tikai sirmā vecumā? Un vienīgi tie cilvēki, kas sirgst ar hroniskiem vēdera aizcietējumiem un aizraujas ar pārgudrām filozofiska satura grāmatām? Nekas tamlīdzīgs. Pilnīgi pietiek, lai cilvēks, tāpat kā es, ne no šā, ne no tā pēkšņi saķildotos ar meiteni, kuru mīl jau trīs gadus, un viņš tūlīt nonāks pie šādas atziņas.
Un vispār jāsaka, ka tādu gadījumu, kas rosina mūs domāt par dzīves bezjēdzību, nav mazums. Piemēram, pusstundas laikā, spēlējot madžonku, tu paspēlē mēneša algu, priekšnieks tev mazgā galvu, vai tu ieraugi piemīlīgo darba biedreni, kas nesen sākusi strādāt tev līdzās, dodamies izbraukumā (turklāt sporta mašīnā!) kopā ar direktora rīkotāja dēliņu, vai arī tava sieva jau trešo reizi kļuvusi grūta
ārsti parego dvīnīšus..)r un kas tikai vēl viss ne- v «ii notikt… Tātad pat gadījums, kas, šķiet, nemaz nav tik nozīmīgs, pēkšņi atklāj tev vislielāko un vissenāko no visām patiesībām: dzīve ir pilnīgi un absolūti bezjēdzīga.
Alga niecīga, tramvajos mūžīga spaidīšanās, priekšnieks — īdzīgāks par jebkuru prātu izkūkojušu veceni, darba biedri — roklaižas un lišķi, gaļas šķēlītes ēdnīcā — plānākas par zīdpapīru, cenas — pasakaini augstas, politiķi — meļi, sievietes — idiotes, vīrieši — ēzeļi, masu informācija — ārprātīgo murgi, nodokļu resora ierēdņi — īstas dēles.
Ko? Jūs varbūt domājat, ka tas tā nav? Es gan par to esmu pilnīgi pārliecināts!