Tādos brīžos milzīgā galvaspilsēta, kas čum un mudž no cilvēkiem un mašīnām, man sāk atgādināt smirdošu kloāku un es domāju: nebūtu par ļaunu uzspļaut šai Tokijai ar visiem tās namiem un ielām un samīdīt to dubļos… Bet vēl labāk būtu, ja es spētu pārvērsties par Godziro vai kādu citu nezvēru un ar ķepu notriekt gar zemi Tokijas torni, sagraut vareno «Marunouti» ēku, izsvaidīt uz visām pusēm ātrgaitas dzelzceļa estakādes … Nekautrēsimies — iebelzīsim no visa spēka mūsu sirmajai māmuļai Zemei, lai aizripo uz elli, pāri Visuma robežām! … Kad man rodas šāds noskaņojums …
Pagaidiet… Bet kā jūs rīkojaties tādos gadījumos? Piedzeraties? Iegriežaties visos kroģeļos pēc kārtas? Vai arī apgānat policijas iecirkņa durvju priekšu?…
Bet es… — man pat kauns atzīties, cik nabaga ir mana fantāzija! — Es… uzrāpjos kādā augstā vietā un tīksminos par apkārtējo ainavu. Kā sacīts parunā: «Muļķis arvien tiecas pēc augstuma» … Kad cilvēks alkst pārvērsties par Godziro, viņš acīmredzot kļūst līdzīgs muļķim vai katrā ziņā drīz tāds būs. Taču patiesībā es nemaz tik dumjš neesmu. No augšas, kā saka, labāk redzams. Tu skaties no augstās vietas uz milzīgo galvaspilsētu un saproti, cik pašapmierināti, aprobežoti, smieklīgi un stulbi ir cilvēki, it īpaši japāņi… Patiešām, vai tad lielo Japānas pilsētu bezjēdzīgo plānojumu un šausmīgo pārapdzīvotību nav radījušas slimas smadzenes? Atliek tikai palūkoties uz Tokijas ielu sarežģīto labirintu, un tūlīt kļūst skaidrs: to veidojuši garā vāji strādnieki inženieru maniaku vadībā. Kaut šī mūsu mīļā galvaspilsēta nodegtu līdz pamatiem! Man tās nemaz nav žēl… Vai nav patīkama sajūta, ko? Dvēseles pilnīga atbrīvošanās no jebkādām važām… Tu raugies no augšas uz leju un prāto: nu saķildojos ar Kisako — tā sauc manu iemīļoto, — un kas par to? Tad ta liela muiža! Te izšķiras galvaspilsētas un varbūt pat visas Japānas likteņi, bet es uztraucos par tādu nieka strīdu.
Taču atgriezīsimies pie lietas.
Tātad es biju nolēmis uzkāpt kādā iespējami augstāka vieta, lai nomierinātos pēc strīda ar Kisako. Man nebija ne mazakas vēlēšanās uzbraukt augšā Tokijas torni vai uz viesnīcas «Otani» jumta, — itin nekādas vēlēšanās! Kas gan tur vēl būtu ko redzēt? Ik reizi, kad vien uz turieni aizklīdu, — vienmēr ļaužu ka biezs… Nē, tikai projām no Tokijas! Un, kaut arī mana kabata dabūja trūkties, es sarunāju taksometru un drāzos uz Jokohamu. Uzkāpšu, nodomāju, kādā piekrastes kalnā vai arī Sanjo plato, pa- klaiņošu vienatnē un papriecāšos par pilsētas un ostas ainavu.
Un tā nu atgadījās, ka tieši Jokohamā, kalna virsotnē, no kuras paveras brīnišķīgs skatiens uz ostu, es sastapu viņu.
— Esi svei-ci-nāts! — pēkšņi kāds ierunājās man aiz muguras. — Kāds šodien būt… kļūt… tapt… laiks?
Vai tu esi japānis, cienītais?
Es nemaz nespēju aprakstīt, cik ļoti biju izbrīnījies. Sāka jau krēslot. Uz kalna nebija neviena cilvēka, neviena pārīša, un pēkšņi kaut kur aiz koka atskanēja balss. Un cik jocīgā japāņu valodā tā runāja! Liekas, tikai vājprātīgais varēja iespraust vienā teikumā trīs sinonīmiskus darbības vārdus pēc kārtas, turklāt tādā teikumā, kur neviens no tiem nebija vajadzīgs. Es, protams, tūlīt gluži nevilšus pagriezos, un man mute palika vaļā.
Tas nu gan bija ērms!
Zem koka, cēli sakrustojis kājas, kā uz troņa tupēja sīka auguma radījums — apaļš un sārts kā biete. Platā seja spīdēja vien — nu gluži kā ar biezu sviesta kārtu apziests plācenis! — mutes līnija stiepās no vienas auss līdz otrai, padegunē retas ūsiņas, brilles sudraba ietvarā, bet acis … Savu mūžu nebiju redzējis tādas acis! Labā skatījās uz augšu, kreisā — uz leju. Sāds šķielēšanas gadījums sastopams ļoti reti. Un kā viņš bija ģērbies …
Izbalējuši vizītsvārki, galvā — no modes sen izgājis katliņš. To nu vēl varētu pieciest, bet kopā ar platajām japāņu biksēm un getām viņa tērps būtu gauži piemērots putnu biedēšanai ģimenes dārziņā. Šo dīvaino skatu papildināja lietussargs, kas šūpojās viņam virs pleciem un bija piestiprināts ar siksnām, kuras krusteniski savienojās uz krūtīm — šādas siksnas parasti izmanto, pārnēsājot uz muguras bērnus —, un tīkliņš, no kura rēgojās ārā kaut kāda melna kvadrātveida lādīte. Es joprojām stāvēju, muti plati pavēris, tik ārkārtīgi mani bija pārsteigusi viņa neparastā seja un pārlieku oriģinālais apģērbs.
— Jūs būtu to … šito … kaut drusciņ paelpojuši, ko? — viņš vaicāja savā ķērcošajā balsī. — Tu apjēdz to vai ne?… Vai tu esi japānis, cienītais?
«Droši vien ubags,» es nodomāju, «tūlīt sāks diedelēt, vai arī klaidonis, vai — vēl ļaunāk — plānprātiņš … kā lai zina, kas viņam padomā? … Jāpazūd no šejienes, kamēr vēl neesmu iekūlies kādā ķezā.» Taču jutos kā paralizēts, kājas vairs neklausīja.
— Ko stāvi, ne vārda nebilzdams? — viņš turpināja savā jocīgajā japāņu valodā. — Spriežot pēc visa, tu acīmredzot esi kurlmēms. Vai arī garā vājš? Tu esi japānis, cienītais?
— Jā-ā, — es aizsmakušā balsī nomurmināju, — esmu japānis. Tiesa, neesmu īpaši pētījis savus radurakstus, taču laikam jau japānis.
— Ek, cik es esmu kļuvis, tapis laimīgs! — Viņš staroja no sajūsmas, viņa acuāboli valbījās no augšas uz leju, no augšas uz leju. — Tu mani patiešām nomierinājil Aiziet — nāc man līdzi!
Piedodiet, uz kurieni man jāiet jums līdzi?
Uz kurieni, uz kurieni… — viņš triumfēdams pasmaidīja. — Pie tevis, uz tavu māju.
Pie manis?! — man gandrīz pamira kājas.
Bet… piedodiet… jūs … to … Varbūt jūs esat mans tēvocis vai kaut kas tamlīdzīgs?
— Nemuldi nu muļķības! Neesmu un nekad nebūšu tavs tēvocis. Mani ar tevi, mīļais, nesaista nekādas radniecības saites …
— Kāpēc tad mums jāiet uz manu māju? — es nobēru kā ar ložmetēju. — Man, ziniet, ir pavisam mazs dzīvoklītis, tikai istaba un virtuve, dzīvoju ļoti saspiesti, pie manis ir liela nekārtība, gulta nav novākta, grīda nav slaucīta …
— Mēs, — viņš svinīgi sacīja, nemaz nepievērsdams uzmanību maniem vārdiem, — mēs esam tūrists! Ārzemju tūrists. Un tūristu ceļvedī ir rakstīts, melns uz balta iespiests, ka visi japāņi ir sevišķi viesmīlīgi, it īpaši pret Ārzemju viesiem. Tur sacīts arī, ka, no- kļuvis, japanā, tu vari palūgt naktsmājas pirmajam japānim, ko sastopi ceļā. Visa Japāna esot, saucas viena liela viesnīca. Ikviens japānis ir priecīgs dot viesnīcu svešzemju ciemiņam.
— Pagaidiet, klusējiet! — es biju pavisam apmulsis. — Jā, protams, viesmīlība… Mums, japāņiem, tiešām piemīt šī vājība, bet… Es neko nesaprotu, jūs gvelžat kaut kādas muļķības …
— Nu, labi, nemaz nekautrējies! — viņš uzmundrinoši pasmaidīja. — Cienītais, nekavējies, seko man!
Putnubiedēklis apgriezās apkārt un devās projām. Es lēnām vilkos viņam aiz muguras, gluži kā neredzamā saitē piesiets.
Jā, ārzemēs izdod tādus ceļvežus… Pretīgas grā- mateles. Acīm redzamas aplamības. Vai tad mūsu Ārlietu ministriju tas nemaz nesatrauc?! Tiesa, pēdējā laikā gan atjēgušies: nedrīkst pieļaut, ka ārzemēs mācību grāmatās raksta par Japānu visādas blēņas! Pat aprobētas mācību grāmatas, ko izdod Eiropā un Amerikā, rada ačgārnu priekšstatu par mūsu zemi. Tajās, piemēram, rakstīts, ka Japānā vēl līdz šim sastopami rikšas un samuraji, kas matus nēsā ten- mage stilā un izdara sev harakiri. Nemaz jau nerunājot par tiem draņķīgajiem ceļvežiem. Tikai dievs vien zina, kas tur samuldēts… Bet kāpēc tieši man tas jāizstrebj?! Tagad šis vilkatis, šis ērms apmetīsies manā istabā.