«Nu nē, lai vācas pie visiem velniem! Ko gan teiks kašķīgās mājsaimnieces no mūsu mikrorajona pašpārvaldes komitejas, ja šis psihopāts sāks dzīvot manā istabā?… Un galvenais — Kisako … Kad viņa uzzinās…»
— Eē, pagaidiet! — Es tikko spēju viņu panākt, viņš vēlās lejā pa nogāzi gluži kā bumbiņa. — Vai jūs … eē … patiešām esat ārzemnieks?
— Nu, protams, — viņš izrieza krūtis, — tā ir visīstākā patiesība.
— Vai drīkstu zināt, no kuras valsts?
— Nav vērts to nosaukt, jo tu tik un tā neesi nekad dzirdējis tās brīnišķīgo nosaukumu. Mana zeme atrodas tālu tālu. Es atbraucu ar kuģi.
— Ar kuģi? … — Es sāku domāt. — Bet… ja jau ar kuģi, tad kā tas varēja atgadīties, ka esmu pirmais japānis, ko jūs sastapāt?
— Varēja, varēja, ai kā varēja, mans mīļais!
Man šermuļi pārskrēja pār muguru. Šis tikai pen-
terē: «Varēja, varēja!» Gatavais stulbenis. Krupis tāds! Reklāmu aģents. Varbūt viņš patiešām pirms kara ar to nodarbojies, pēcāk sajucis prātā, nonācis psihiatriskajā un tagad atmucis uz šejieni? …
— E-ē-ē, — es minstinājos un bažīgi lūkojos uz visām pusēm. Mēs jau atradāmies kalna pakājē, pretim nāca cilvēki, un man bija kauns, ka jāiet kopā ar šo vājprātīgo ārzemnieku. - E… ē… atvainojiet Vai nevarētu kaut ko darīt ar jūsu apģērbu? Tas, ziniet, par daudz piesaista garāmgājēju uzmanību…
— Ko, jums nepatīk mans apģērbs? — viņš dusmīgi vērās manī savām šķielējošajām acīm. — Tur viss ir rūpīgi pārdomāts. Es ilgi mācījos, pētīju un centos iegaumēt Japānas mūsdienu modes. Tavas zemes ļaudīm ir paruna: «Nokļuvis svešā ciemā, ej vienmēr pa labi…»
— Nepareizi! — es viņu pārtraucu. — «Nokļuvis svešā ciemā, ievēro vietējās parašas un tikumus!»
— Es jau tāpēc arī saku, — dodies… virzies gan pa labi, gan pa kreisi… Taču ne jau tas ir galvenais. Kā zināms, apģērbā izpaužas katras zemes gars un būtība. Es rūpīgi izstrādāju pats savu stilu, kas raksturo šo būtību un tomēr saglabā arī individualitāti. Un tev tas nepatīk! Nesaprotu, kāpēc nepatīk! … Paskaties labāk pats uz sevi: pērtiķis, paviāns, makaks, un nekas vairāk. Nolūrēji, nošpikoji, citiem nospēri… ārzemes atdarini! Bet kur ir tava individualitāte?
Protams, viņam savā ziņā bija taisnība. Vai, patiešām, viņa apģērbs neizsaka mūsdienu Japānas būtību? No visa pa druskai: slikti pieguloši eiropiešu vizītsvārki, katliņš, brilles, platās nacionālās japāņu bikses, getas… Piedevām vēl kādā aizjūras zemē ražots lietussargs, kurš piestiprināts pie krūtīm ar siksnām — paņēmienu, kas bija tikpat sens kā Japāna un kuru izmantoja, pārnēsājot uz muguras zīdaiņus …
Tomēr šī trakā kombinācija piesaistīja gājēju uzmanību. Labi vēl, ka sāka jau krēslot. Taču, kad mēs nokļuvām laternu gaismā, ļaudis apstājās un nolūkojās uz mums atplestām mutēm. Es nevarēju nekur aizbēgt, mani dzina uz priekšu kāds nezināms spēks. Mani vaigi pietvīka sārti kā tikko uzplaukušas rozes. «Tūlīt nogriezīšos kādā sānielā,» sāku prātot, «un laidīšos lapās.» Bet kur nu! Kājas mani nesa uz priekšu, es panācu ērmu un sāku atkal soļot viņam līdzās.
— Hm, ne visai turīgi jūs te Japānā dzīvojat, — viņš nomurmināja, aplūkodams mājas, kas atradās abās ielas pusēs.
— Ir ari rajoni, kur dzīvo turīgāk, — es aizvainots atbildēju.
— Patiesi? Tas nozīmē, ka būs jāizslauka blisenes.
Es apmulsu.
— Piedodiet… Vai jums kaut kas nav kārtībā ar acīm?
— Kas tev noticis, mans mīļais? Vai dzimto valodu vairs nesaproti? Man šķiet, ka es izteicos pietiekami skaidrā japāņu valodā: viss jāaplūko uzmanīgāk!
— Atvainojiet, es nezināju, ka jūs esat tāds japāņu valodas speciālists …
— Kā gan citādi! Mēs netaupījām pūļu, lai to iemācītos. Turklāt bijām ļoti izbrīnījušies, cik tā sarežģīta. Vajadzēja atcerēties visu pēc kārtas, mācīties no galvas, iegaumēt, iekalt, iezubrīt…
Es sadrūmu.
Patiešām, mūsu Japāna ir pavisam maziņa, bet dažādu grūtību ik uz soļa. Arī valoda nav nekāda vieglā. Cik dialektu vien! Un personas vietniekvārdi? Piemēram, personas vietniekvārds vienskaitļa pirmajā personā — «es». Liekas, kas tur sevišķs. Taču nē. Mūsu valodā ir milzums vārdu, kas apzīmē šo «es». Visus nemaz nevar paturēt prātā… Sastopama vēl arī viduslaiku frazeoloģija un tās atdarinājumi. Mēs tam nepievēršam īpašu uzmanību, bet ārzemnieki, kuri mācās japāņu valodu, sajauc vienā putrā gan dialektismus, provinciālismus, gan arhaismus un žargona vārdu. īsts juceklis, bet viņi domā, ka tā ir normāla mūsdienu japāņu valoda. Taču tas vēl nav visbēdīgākais. Droši vien, kad japānis mācās kādu svešvalodu, kaut vai angļu valodu, rezultāts ir gluži luds pats: viņš sajauc kopā Oksfordas, Īrijas, Dionvidāfrikas un standarta angļu valodas, kā arī kokni [4] žargona vārdus. Un tad vēl briesmīgi gribas paspīdēt ar kādu idiomu, sakāmvārdu vai parunu. Taisni šausmas! Japānis buldurē, ko iemācījies, un gandrīz vai plīst aiz lepnuma: skat, cik labi es protu angļu valodu! …
Man iešāvās prātā draiskulīga doma: vai neiepazīstināt šo ārzemnieku ar tēvocīti? Mans tēvocis valodas jautājumos ir īsts cietpaurains konservators. Viņš tūlīt sāk viebties, kad dzird neloģismus un visādus žargona vārdiņus. Bet, klausoties šādu mistrojumu, viņš, kas zina, var vēl dabūt infarktu. Kaut gan… tēvocītis katru dienu sastopas ar «grūti panesamu, piegružotu» valodu un tomēr nekas — vel Joprojām ir dzīvs …
Šādas problēmas lai tevi nesatrauc, — mans ārzemnieks pēkšņi pasmīnēja un ieskatījās man cieši acis, skaidri izrunādams katru vārdu. — Ja radīsies nepieciešamība, es runāšu, stingri ievērodams visus senās literārās valodas likumus.
Man pat kļuva nelabi. Vai tiešām viņš lasa manas domas?…
3
Goda vārds, tas nenotika pēc manas gribas! Vai tad man tas bija vajadzīgs, es taču vēl neesmu jucis… Un tomēr, es gluži kā marionete pacēlu roku, apturēju taksometru, pateicu savu adresi. Šoferis, palūkojies uz manu ceļa biedru, aiz brīnumiem izvalbīja acis un droši vien ļoti labprāt būtu pasūtījis mūs pie velna, taču bija jau par vēlu: mēs iekāpām mašīnā un aizcirtām durvis.
— Ai-ai-ai! — mans ārzemnieks ievaimanājās. — Tad tas ir tā saucamais automobilis? Cik primitīvs transporta līdzeklis!
— Tu te labāk nebļausties! Primitīvs, padomā tikai! … Kāds nu ir, tāds jāņem par labu! — šoferis nepārprotami gribēja uzsākt skandālu. — īsts lauķis, nekad ar mašīnu nav braucis un vēl runā..
— Bet jums nekaitētu pakustināt smadzenes, — ārzemnieks nemaz neapmulsa, — vai tad nav pretīgi braukt ar šo lielo un smago tarantasu, kas izplata šausmīgi indīgu gāzi? Turklāt paļaujoties vienīgi uz nožēlojamu dzīvniecisku instinktu… Nē, tā jau ir īsta pašnāvība!
— Ja nepatīk, kāp tūlīt ārā! — šoferis atcirta.
— Tst! — mēģināju ārzemnieku apklusināt. — Lūdzu, nekaitiniet šoferi. Iespējams, ka viņš mūs arī neizsēdinās, taču noteikti sāks vadīt mašīnu tā, it kā viņš būtu kamikadze [5].
— Paskat tikai, kādas bangot, plosīties, kūsāt kaislības! … Ļoti cienījamais kungs, ļauj uzzināt tavu godavārdu! Nekautrējies, klāj vaļā!
— Mani sauc par Judzo Todu, — es sacīju, tikko valdīdamies, lai nesāktu gaudot aiz galvas sāpēm, kuras arvien pastiprinājās. — Piedodiet, un kā sauc jūs.