— Goemons! — viņš svinīgi pavēstīja.
— Goemons?! — es neticēju savām ausīm. — Jūs taču nebūsiet slavenais viduslaiku laupītājs Goemons Isikava?
— Man ar Isikavas kungu nav nekāda sakara. Esmu gluži vienkārši Goemons. Tā, starp citu, ir ļoti ievērojama dzimta.
A <i, tātad Goemons ir jūsu uzvārds. 'ikuidil's ikislduciju sviedrus no pieres. — Un kAds Jums vārds?
— Vārds? — Goemona seja savilkās savādā grimasē. — Vārda man nav. Ir tikai numurs. Esmu Goemons Nr. 1268911.
Nu vai nav vienalga galu galā! Man tagad bija pavisam sāji ap dūšu. Galvā kaut kas dūca un griezās kā vilciņš. Goemons? … Vai tādi vien uzvārdi ir ārzemniekiem? Dažkārt tie japāņu ausīm šķiet ļoti neparasti, tāpēc ka asociējas ar kaut kādu noteiktu priekšstatu.
Piemēra pēc varētu minēt visaugstāko virsotni Pirenejos, — kalnos, kas atrodas uz Francijas un Spānijas robežas. Japāņu valodā tās nosaukums
iio/iiiiO Iii Iii Iii… So vārdu pat kauns izrunāt… i,i nHii.it ieskatieties atlantā.
Ak Iml jus sauc par Goemonu, ārzemnieka kungs? Nu, lai ari tā būtu! Salīdzinājumā ar jūsu ērmoto izskatu, uzvārds pat visai pieklājīgs. Bet varbūt jūs gribējāt paņirgāties par japāņiem un tāpēc izvēlējāties tādu vārdu? … Lai gan es tikai nospļaujos par to … Mani visvairāk nodarbināja doma, kā tikt vaļā no Goemona. Vai viņš patiešām apmetīsies manā istabā un pārvērtīs to par «tautas viesnīcu»?! Un man vajadzēs dzīvot zem viena jumta ar šo, ar šo… Nē, vēl viens mirklis, un mani ķers trieka!
— Nu, tad, lādzīgais cilvēk Judzo Toda, — Goemons pastiepa man savu roku, — tagad mēs esam atklājuši viens otram savus vārdus. Nostiprināsim tikko dzimušo draudzību ar ciešu rokas spiedienu!
Noslaucījis sasvīdušo plaukstu gar biksēm, es piesardzīgi paspiedu viņa roku. Tā bija auksta kā ledus, raupja, ar īsiem, resniem pirkstiem.
Viņa pirksti!!!
Es tos tā pa īstam pamanīju tikai tad, kad turēju viņa roku savējā. Man aizcirtās elpa. Arvien pieaugošo izbrīnu nomainīja paniskas bailes, un, lai gan tas nebija pieklājīgi, es, īsti neaptverdams, ko daru, izbāzu seju pa logu.
— Ei, pasažieri! — šofera skarbā balss mani mazliet atžilbināja. — Kāpiet ārā! Esam atbraukuši. Nesaprotu, kur un kā esam braukuši, bet galā esam. Fakts!
— Ko jūs sakāt? — es sašļuku. — Vai jūs nejokojat? Mēs esam braukuši tikai piecas, vislielākais septiņas minūtes!
— Jums taisnība … tieši piecas minūtes … To es piedzīvoju pirmo reizi, ka no Jokohamas līdz Tokijai skaitītājs rāda tikai simt divdesmit jēnas… — tak
sometra vadītājs runāja dobjā balsī, stostīdamies. — Nevajag man jūsu naudas, rāpjieties labāk ātrāk ārā no mašīnas! Tas nu gan ir brīnums — divi kilometri… no Jokohamas …
KLUSUMA PASAULE
1
Kad šofera niknā skatiena pavadīti, mēs izkāpām no taksometra, man viss griezās acu priekšā. Varbūt tas viss ir tikai murgains sapnis? …
Piecās minūtēs nobraukt ceļa gabalu no Jokohamas līdz Setajas rajonam Tokijā! Turklāt vakarā, sastrēguma laikā! … Pat pa gaisa līniju būtu kilometri divdesmit. Bet skaitītājs rāda divus… Un simt divdesmit jenas.
Nē, tas nevar būt. Brīnumi taču pasaulē nenotiek! Tie ir murgi… Es to visu redzu sapnī: gan vājprātīgo ārzemnieku, gan lidojumu galvu reibinošā ātrumā — tieši tā: nevis braucienu, bet lidojumu — no Jokohamas līdz Tokijai. Divi kilometri… simt divdesmit jēnas… Tūlīt es pamodīšos savā gultā, kura nekad netiek novākta … Ai, kā sāp galva! … Un cik nelaba dūša … Nedrīkst vairs tā piedzerties… Paģirās ne tādi vien murgi rādās…
— Par ko jūs patlaban domājat? — dīvainais cilvēks … ārzemnieks … Goemons, skatīdamies man sejā, ievaicājās.
— Nu gan vienreiz pietiek! … — es nomurmināju un, ar roku atgaiņādamies, centos aizdzīt bezjēdzīgos māņus. — Sākot ar rītdienu, pārtraukšu dzert. To es svēti apsolu! … Nekad vairs dzīvē…
ne, vismaz gadu vai pusgadu… neņemšu mutē lēto vlskiju … Kaut tu pazustu, kaut tu izčibētu! Tā jau nelabi ap dūšu, un tad vēl tu man …
— Ai, ai, ai, tas nu gan nekur neder! — Goemons sāka vēcināt ar rokām gluži kā ar signālkarodziņiem. Viņa acis lēkāja no augšas uz leju, no augšas uz leju. — Auto, takso, taksomobilis brauca loti lēnām, un sastrēgumu bija tik daudz, es pat… Tu, mīļais, acīmredzot neesi pieradis pārvietoties lielos attālumos?
— Jel rimsties! — es ieaurojos, saķēris ar rokām galvu. — Nemels niekus, labāk būtu pameklējis manu modinātāju.
— Modinātāju? — Goemons, pacēlies uz pirkstgaliem, ielūkojās man acīs. Es redzēju, ka viņam no milzīgajām nāsīm lien ārā biezi saaugušas spalvas.
— Negvelz muļķības! Tu taču neguli.
— Dod man pulksteni, modinātāju! — es kliedzu.
— Tam ir jāzvana! … Tad es pamodīšos, un viss izgaisīs … Ardievu, Goemon san!
— Kāpēc «ardievu»? Mēs tikai nupat kā atbraucām. Tu, mans kalps, kusties žiglāk, sper soļus veicīgāk, kāto man pa priekšu, ej iekšā savās istabās. Es tev sekošu. Es vēlos, es gribu atpūsties!
Ak tā, lūdzu, ejiet, kur jums tīk, kur vien vēlaties! … Gan jau kaut kur mūsu mikrorajonā iezvanīsies modinātājs, un šie murgi beigsies. Cik daudz sapņu savā mūžā biju redzējis — pat saskaitīt nevaru — taču tādas dumjības man rādījās pirmo reizi. Tagad gan vajadzētu pamosties, pirms ieeju pa durvīm savā istabā. Ja šis briesmonis pārkāps pāri slieksnim, nāksies rīt no dzīvokļa aizvākties, citādi vēl nobeigšos aiz šausmām.
— U-i! — Goemons jeb tas biedēklis, kas man rēgojās acu priekšā, nolūkodamies uz mūsu mikrorajona ēkām, nelabā balsi iebrēcās. — Kas tad tie par klucīšiem?
— Tas ir mūsu mikrorajons, — es mehāniski atbildēju un tūlīt pat nodomāju, cik muļķīgi sarunāties sapnī, turklāt vēl ar tādu biedēkli.
— Mikrorajons? — Goemons neizpratnē sašķieba galvu. — Tas ir — kādā nozīmē?
— Nu, tādā nozīmē… Vārdu sakot, mikrorajons ir daudzdzīvokļu dzīvojamo korpusu komplekss… Tātad nami…
— Kas tie par namiem? Tās jau kastītes!
— Nekādas kastītes! īsti mūsdienu dzīvojamie nami. Pie mums, Japānā, sitas vai nost, lai dabūtu tur dzīvokļus …
Nepievērsdams uzmanību maniem paskaidrojumiem, Goemons no bikšu krokām izvilka senlaicīgu tušai un otiņām domātu lādīti, kā arī tualetes papīra rulli — to viņš acīmredzot lietoja piezīmju grāmatiņas vietā — un sevišķi glītā rokrakstā, kas mani ļoti pārsteidza, uzrakstīja teikumu: «Japāņi dzīvo kastītēs.»
Es gandrīz vai gribēju sākt protestēt, lai aizstāvētu savu dārgo tautiešu godu — patiešām, kas gan notiktu, ja katrs ārzemnieks izdarītu tikpat maldīgus secinājumus! Tomēr nezin kāpēc pārdomāju. Nekas, pamodīšos, un viss izgaisīs.
— Ejam, — viņš sacīja, iebāzdams biksēs lādīti. — Soļos marš!
Taču man nemaz negribējās viņam sekot. Nevienam jau negribētos to darīt.
— Paklausieties, Goemon san, — es ieteicos, — vai jūs nevēlētos apmesties viesnīcā? Varu sameklēt jums lētu un ērtu numuru.
— Nevēlētos vis, — kāpdams pa kāpnēm, Goemons palūkojās uz augšu. — Bet jūsu dzīvokli jau kāds ir.
— Kā jūs to zināt, no šejienes nemaz nevar redzēt, es dzīvoju trešajā stāvā, — es nomurmināju. — Un atslēga ir man kabatā ….
2
Taču, kad mēs nonācām pie mana dzīvokļa, es satrūkos. Durvis bija vaļā, un no iekšienes līdz manām ausīm atplūda kaut kādas skaņas.