Kas tad tas? … Sirds sāka strauji dauzīties.
Vienīgais cilvēks, kam ir atslēga …
No istabas kā viesulis izdrāzās ārā Kisako un apķērās man ap kaklu.
— Mīļais, piedod man! Ko tikai es tev nesarunāju! Atnācu, lai atvainotos… Vainīga esmu es, vienīgi es! … Vakarpusē man sametās tik nelāgi ap dūšu, nekur nevaru atrast miera… Tāpēc arī atnācu… izlūgties piedošanu… Es atnācu, bet tevis nebija. Nolēmu pagaidīt. Un gaidīdama uzkopu dzīvokli un pagatavoju visādus gardumus.
Kisako pieglauda savu seju man pie krūtīm, laikam bija mazliet apmulsusi. Viņas taisnie, īsi apgrieztie mati kutināja manus vaigus, un es noreibu, ieelpodams smaržu «Vol de nuit» [6] saldo aromātu.
Parasti tādās reizēs es tūlīt sāku starot aiz prieka. Visus trīs gadus mēs to vien darām kā strīdamies, lai pēc tam atkal salīgtu mieru. Laikam tāpēc ari neprecamies, ka baidāmies zaudēt šos tīkamos mirkļus. Taču patlaban es nepavisam nebiju sajūsmināts.
— Nu, beigsim ķildoties, jā? — Kisako palūkojās man acīs. — Un, lai tu nešaubītos, ka es vairs nedusmojos …
Aizvērusi acis, viņa tuvināja savas lūpas manējām.
— Ko, vai jūs gribat viņam iekost? — Goemons nekautrīgi iejautājās savā čerkstošajā balsī.
Kisako satrūkās, atrāvās no manis un pietvīkusi pievērsa skatienu svešiniekam.
— Piedod, es nezināju… — viņa pielika plaukstas pie sasārtušajiem vaigiem. — Izrādās, ka tev ir ciemiņš … Vai jūs atnācāt abi reizē?
— Kisako! — es čukstēju galīgā izmisumā, satvēris viņas rokas savējās. — Es nevēlējos, lai tu ierastos pārāk agri… Tu vari man ticēt! … Es gribēju pamosties pirms tavas atnākšanas …
— Ko tu pļāpā?! — viņa sadrūma, pēc tam, pie- vērsdamās cilvēkam, kas stāvēja man aiz muguras, medainā balsī sacīja: — Dieva dēļ, atvainojiet, es jūs nemaz nepamanīju. Lūdzu, nāciet iekšā, nekautrējieties!
Sievietes ir neizdibināmas būtnes! Jebkura no viņām spēj vienā acumirklī pārvērsties līdz nepazīšanai. Kisako nav nekāds izņēmums. Kad mēs saecēja- mies, viņa kā dzelta izskrien priekšnamā un ar kājas spērienu atver durvis. Bet, ja šajā brīdī ierodas viesi, viņa cēli noliecas un, ar trim pirkstiem pieskardamās grīdai, zemu paklanās. Cik brīnišķīgas manieres! Gluži kā Ogasavari gleznā.
— Laipni lū …
Ak tā gan, viņa zaudējusi runas spēju! Un tomēr, lai gan viņas acis no pārsteiguma bija izspiedušās uz āru un vārds, ko nespēja izrunāt, iesprūdis rīklē, Kisako sveicināja ciemiņu, zemu palocīdamās.
Taču šis lops Goemons nelikās par to ne zinis. Pār- lēcis pāri Kisako, viņš iedrāzās istabā.
Kisako pat nepakustējās, stāvēja kā stāvējusi ar noliektu galvu. Kas viņai lēcies? Viņa pārāk ilgi palika šajā nekustīgajā pozā. Es pieskāros Kisako plecam un jutu, ka viņa trīc.
— S-s-s … sā … ā … — Kisako murmināja.
— Ko? Kas tev noticis? — es iekliedzos, jo mani pārņēma šausmas.
— Sā.. li… ātrāk sāli…
Es aizjoņoju uz virtuvi un atnesu šķipsniņu sāls. Viņa iebāza to mutē, pasūkāja, saviebusi seju, un beidzot pacēla galvu. No acīm ritēja asaras, taču Kisako jau smējās kā prātu zaudējusi.
— Pfu, cik rūgts! Kas viņš ir? Tavs tēvocis 110 laukiem?
— Tad ne jau, — es atbildēju, pilnīgi zaudēdams spēkus, — nē … Viņš … tas ir … tu saproti, es tikai sapņoju…
— Sapņo?
— Nu jā. Pavairāk iekampu lēto viskiju, un man tagad rādās sapnī šis briesmonis… Man kauns, ka es rādu tev tik nelāgu sapni…
— Ko tu mels! Atjēdzies taču! — viņa pārbijusies paskatījās uz mani. — Tu esi piedzēries, vai?
— Nē, es nemaz neesmu piedzēries … — es sacīju lēnām, cenzdamies skaidri izrunāt katru vārdu. — Saproti, tas viss ir tikai sapnis. Es guļu, un man miegā … Par šo briesmoni «cilvēka — manekena» izskatā es patlaban sapņoju … Un par tevi tāpat… Un ari sevi es redzu sapnī…
Kisako kaprīzi uzmeta lūpu.
— Kā tev nav kauna! Es neesmu nekāds rēgs un nerādos tev nekādā sapnī! Es taču neguļu …
— Ko tu tur svepsti — žu — žu — žu? — Goemons iejaucās. Viņš stāvēja uz sliekšņa. Šis neaptēstais ērms, ieejot manā dzīvoklī, nebija noņēmis cepuri un novilcis apavus. — Kas viņa tev ir? — Viņš parādīja ar pirkstu uz Kisako. — Zvēriņu esi pieradinājis? Laika kavēklim? Nu, panāc šurp, vai tu re, cik maigs un mīlīgs dzīvnieks! …
Kisako uzacis spēji pacēlās uz augšu.
— Nē, nē, tas nav tā… viņa… — Man vārdi iesprūda rīklē. — Atjaujiet iepazīstināt — mana… ē-ē-ē … līgava Kisako.
— Kis … kis … Ak, tas, kas peles ķer, — viņš saprotoši pamāja ar galvu.
— Kas jums nāk prātā?! Viņa ir nevis kaķis, bet sieviete! Kisako ir viņas vārds. Mēs esam nolēmuši precēties.
— Ak, viņa tātad ir tava mātīte!
Es redzēju, ka Kisako sāka trīsēt lūpas. Man atkal galvā viss sāka griezties riņķī. Kaut nu varētu pamosties! Kaut drīzāk pamostos! Kaut modinātājs beidzot iezvanītos!..
— Bet kāpēc tu ar šo mātīti pirmīt gribēji kosties?
Man acu priekšā sāka peldēt ugunīgi loki.
— Tas ir … tas ir … Nu, kā lai es jums to izskaidroju … Tas ir — skūpsts! Tā mēs paužam mīlestību.
Goemons tūlīt izņēma no biksēm man jau pazīstamo tualetes papīra rulli un lieliem burtiem uzrakstīja: «Tēviņi un mātītes, apliecinot mīlestību, kož viens otram.»
Kisako acis iezvērojās, viņa iekunkstējās un savilka rokas dūrēs.
«Nu gan vienreiz pietiek,» es nodomāju, «jāsāk beidzot rīkoties enerģiskāk.»
— Kisako, dārgā! — es lūdzos, satverdams viņas roku. — Pacieties vēl kādu brītiņu! Paķer kādu smagāku priekšmetu un krietni iebelz man pa galvu!
— Es viņam tūlīt galvu uz pusēm pāršķelšu! — Kisako ieaurojās. — Kā viņš uzdrošinās …
— Iegaumē, ka sist viņam nav nekādas jēgas. Viņš taču ir tikai manas iztēles auglis! Es tevi lūdzu, iegāz man tā pa īstam! …
Es izdzirdu stipru dārdoņu. Iesākumā nodomāju, ka tas no stiprās pulsācijās deniņos. Mēģināju ieklausīties uzmanīgāk. Nē, tas tomēr bija tvaika āmurs, kas dzina zemē tērauda pāli.
Viss sākas atkal no jauna!
Olimpiāde jau sen bija beigusies, bet ceļus vēl joprojām remontē … Starp citu, nē … troksnis nāca no būvbedres — netālu no manis rok jaunu metro līniju.
Tvaika āmura sitieniem pievienojās dobja, sēcoša kaukoņa — kāds smurgulis, kas dzīvoja trešajā stāvā, bija uzlicis uz savas paštaisītās stereoradiolas «Modern jazz» plati. Tas nu gan ir draņķis — katru vakaru atkārto vienu un to pašu plati! Turklāt, cik skaļi vien iespējams. Tātad viņš zina, ka skaņu izolācija mūsu namā nekur neder …
Kādu brīdi domās kavējies, atvēru acis. Es gulēju virtuves kaktā, ar galvu atspiedies pret durvju stenderi. Kisako sēdēja līdzās un vērīgi skatījās uz mani.
Manas acis drudžaini šaudījās visapkārt.
Viņš vairs nekur nebija manāms!
— Paldies, dārgā! — es sacīju, berzēdams sāpošo pakausi. — Tu mani izglābi. Es nu beidzot esmu pamodies … Tu redzi, ka man bija taisnība — tas viss bija tikai sapnis. Tagad briesmonis ir pazudis.
— Tas nu gan nav tiesa! — Kisako ierunājās visai dzedri. — Viņš sēž istabā un aprij mūsu vakariņas, aprij visu, ko es pagatavoju. Turklāt vēl kopā ar traukiem.
Es kā dzelts pietrūkos kājās un ielūkojos istabā. Kisako neko nebija pārspīlējusi: viņš patlaban pavisam mierīgi notiesāja nelielo plastmasas trauciņu, kurā bija ielieta sojas mērce. Tas mani gauži sarūgtināja.