— Tātad… tas … tomēr … nav sapnis …
— Ko tu te visu laiku penterē — sapnis, sapnis! Vai tu vispār kaut ko vēl apjēdz? Kas viņš galu galā ir? Kas viņš tev ir? Kāpēc tu atvāci sev līdzi šo pretīgo cilvēku, šo rupekli, šo nekautrīgo, bezkaunīgo cūku?
— Nezinu, tiešām nezinu! Neko nesaprotu… Es sastapu viņu pavisam nesen, Jokohamā… Ja tas patiešām nav sapnis…
— Man pietiek! — Kisako iekliedzās. — Ja tu vēl vienu reizi pieminēsi, ka tas ir sapnis, es tev tūlīt iekniebšu!
— Tu saproti, viņš ir ārzemnieks, loti dīvains ārzemnieks … Cenšas atdarināt japāņus. Taču kaut kādā pavisam jocīgā veidā… Apturēja mani uz ielas, sacīja, ka dzīvos pie manis …
— Vai redz, kā! — viņas balsij bija draudīga pieskaņa, viņa uzrotīja piedurknes. — Viss skaidrs. Tev ir vājība pret ārzemniekiem, un tu bezkaunīgi meloji, kad noliedzi to. Patiesībā tu klanies viņu priekšā līdz zemei un tver katru viņu vārdu! Kā gan tev nebija kauna zoboties par sievietēm un pārmest mums, ka mēs gluži kā bez prāta jūsmojot par visu ārzemniecisko?!
— Tad ne jau.
Mēs gandrīz kliedzām — tvaika āmura un stereo- foniskās radiolas troksnis bija tik liels, ka neko nevarēja sadzirdēt.
— Ko — nē? — Kisako jau brēca no visa spēka.
— Noķēris kaut kādu ārzemnieku, turklāt nezin no kādas zemes, īstu neģēli, klaidoni un ievedis viņu savā mājā, lai dzīvo!
— Nē, tad nē jau, viņš pats! …
— Kāpēc tāds troksnis? — Goemons izbāza galvu pa durvīm un pārlaida skatienu mūsu virtuvei.
— Japāna gan šķiet trokšņaina zeme!
— Kā tu vēl uzdrošinies! — es ierēcos, galu galā mani nervi to vairs neizturēja. — Bet tagad vācies no šejienes projām pie visiem velniem! Un vari domāt par Japānu, ko vien vēlies, es nospļaujos par to! Vari pat sakūdīt savu valdību, lai tā piesaka mums karu! Vai tu dzirdi — lasies projām! Ja ne, es piezvanīšu policijai, tevi ātri vien nogādās jūsu konsulātā, un tu izlidosi ārā no Japānas divdesmit četru stundu laikā!
No nerimstošā trokšņa un aiz lielajām dusmām biju pavisam zaudējis galvu un, pieskrējis pie telefona, uzgriezu policijas numuru.
Taču… ar aparātu kaut kas bija noticis. Disks griezās pilnīgi bez trokšņa.
Laikam man bija aizkritušas ausis. Es pakratīju galvu — nekas nemainījās. Palūkojos uz Kisako. Viņa izskatījās apjukusi. Ar rokām aizspiedusi ausis, arī viņa purināja galvu.
Viņas lūpas kustējās. Ko viņa sacīja? Es neko nedzirdēju.
Bija pazudusi ne tikai Kisako balss, bija pazuduši arī tvaika āmura klaudzieni un džeza gaudoņa. Sajutu vienīgi džinkstoņu ausīs.
4
Tikai pēcāk es sapratu, ka šī nelielā epizode ir bijusi prelūdija veselai notikumu virknei, kas satricināja visu Japānu un ne tikai Japānu vien. Taču toreiz tas man vēl nenāca ne prātā. Sākumā pat nebiju visai pārsteigts. Gadās taču tā: tu nožāvājies, un tev uz kādu sekundi aizkrīt ausis. Droši vien arī tagad bija noticis kaut kas tamlīdzīgs. Es tikai piespiedu telefona klausuli ciešāk pie auss. Taču…
No nedzīvās plastmasas klausules iekšpuses neatskanēja nekādi signāli — ne gari, ne īsi.
Atņēmis klausuli no auss, es iepūtu dvašu caurumiņos, pašūpoju galvu.
Nekādas skaņas.
Es pagriezos un gandrīz atdūros ar savu pieri pret Kisako pieri. Viņa stāvēja man aiz muguras, un viņas lūpas te ātri atvērās, te aizvērās, acīmredzot viņa kliedza.
— Kisako, kas tev noticis? — es iebļāvos, taču nedzirdēju pats savu balsi. Aizritēja apmēram trīsdesmit sekundes, pirms es to apjēdzu. Ja cilvēks zaudē dzirdi un vairs neuztver apkārtnes skaņas, tad, kā zināms, viņš joprojām saklausa savu balsi. Cilvēka paša balss saišu svārstības nokļūst nervu centros ne tikai ar bungādiņu, bet arī ar redzes un dzirdes nerva starpniecību. Un tomēr …
Es nedzirdēju pats savu balsi!
Mani pārņēma šausmīgs satraukums. Man kļuva baisi. Vai tiešām sakarā ar šī neģēlīgā Goemona izdarībām viss mans dzirdes aparāts izgājis no ierindas?!
Es kļuvu balts kā krīts un aiz šausmām vai pamiru. Bet Kisako, plati iepletusi muti, turpināja «kliegt». Un pēc tam sāka žestikulēt ar rokām. Viņas acīs mirdzēja asaras.
— Es nedzirdu! — auroju no visa spēka. — Pēkšņi esmu kļuvis kurls. Spēji uzbrucis kurlums! — Es gandrīz pārrāvu balss saites, taču savu balsi nedzirdēju. No piepūles mana seja bija kļuvusi zila. Velns parāvis, — es varbūt tagad esmu ne tikai kurls, bet arī mēms? Protams, Kisako mani nedzird. Viņa laikam par kaut ko žēlojas.
Es norādīju ar pirkstu uz savu ausi un pēc tam pašūpoju galvu. Kisako precīzi atkārtoja manu žestu. Ārkārtīgi uzbudināts, es izvilku piezīmju grāmatiņu un lieliem burtiem ierakstīju tajā:
«Neko nedzirdu un nesaprotu, ko tu gribi sacīt. Esmu kurls!»
Viņa izrāva man no rokām pildspalvu un uzrakstīja uz tās pašas papīra lapas: «Es arī!»
Es sažņaudzu Kisako plecus.
— Patiešām?
Pajautāju to ar vienu vienīgu lūpu kustību. Likās, ka viņa saprata. Sarāvusies aiz bailēm, viņa pamirkšķināja, pēc tam nodūra acis.
Vai tas nebija briesmīgi! Es turpināju žņaudzīt Kisako plecus un, atplētis muti, skatījos viņā. Kā to lai saprot? Vai mēs abi vienlaikus būtu kļuvuši kurli? Vai kaut kas tāds maz iespējams? …
Tomēr ļoti drīz es ievēroju, ka nelaime bija uzbrukusi ne tikai mums. Manā istabā, kas dzīvoklī bija vienīgā, ja neskaita virtuvi, kura reizē bija arī ēdamistaba un kurā mēs patlaban atradāmies abi ar Kisako, bija televizors. Goemons, līdz pēdējai drupačai notiesājis mūsu vakariņas, sēdēja tur un uzmanīgi skatījās uz ekrānu. Patlaban, šķiet, pārraidīja kaut kādu lugu, taču aktieri izturējās ļoti dīvaini — plātīja mutes, skraidelēja pa skatuvi, mētājās ar rokām.
Pēkšņi uz ekrāna parādījās uzraksts:
«Cienījamie skatītāji, lūdzam jūs pagaidīt. Neiz- slēdziet televizoru!»
5
Tomēr bēdīgo patiesību tā pa īstam atklāja ne jau televizors. Pēkšņas iedomas vadīts, gandrīz aizmirsis savu ērmīgo ciemiņu, es izmetos ārā no dzīvokļa.
Skrēju lejā pa kāpnēm. Daudzu dzīvokļu durvis bija atvērtas. Manī nolūkojās galīgi apstulbuši, pārbiedēti cilvēki.
Tiešām visi?! Tas nevar būt… Vai patiesi — visi?…
Pirmā stāva kāpņu laukumiņā pie kāda dzīvokļa stāvēja briļļaina dāma. Viņas seja pauda tādu pašu apjukumu un neizpratni. Es satvēru viņu aiz rokas, pēc tam norādīju uz savu ausi un pašūpoju galvu. Viņas acīs pavīdēja bailes, bet dāma tūlīt vien atgāja sāņus, lepni atmetusi galvu atpakaļ.
Man iešāvās prātā, ka vajadzētu parādīt viņai piezīmju grāmatiņas lappusīti, uz kuras es ar Kisako apmainījos īsiem rakstiskiem paskaidrojumiem. Es pasniedzu viņai grāmatiņu un atkal bēdīgi pašūpoju galvu. Kad viņa izlasīja uzrakstīto, viņas acīs pazibēja izbrīns un, lai cik tas arī būtu dīvaini, skaidri jaušama atvieglojuma sajūta. Dāma kaunīgi piedūra pirkstu tai vietai, kur Kisako bija uzrakstījusi divus vārdus: «Es arī!»
Es sarāvos un gribēju skriet tālāk. Bet tagad viņa sagrāba mani aiz rokas. Viņas lūpas, likās, gribēja sacīt: «Pagaidiet!»
Es apstājos. Dāmas lūpas ātri vērās vaļā un atkal ciet. Viņas seja pārvērtās, un viņa histēriski sāka plūkt sev matus. Pēc tam, beidzot apjēguši, ka ar to nekas nav līdzēts, izvilka no manas krūšu kabatiņas pildspalvu, no iekšējās kabatas — piezīmju grāmatiņu un, izšļakstīdama tinti, ātri uzrakstīja:
«Sakiet — vai visi cilvēki ir kļuvuši kurli?»