«Acīmredzot,» es tāpat rakstiski atbildēju, «bet kāpēc — nezinu.»
Pievērusi acis, viņa atviegloti nopūtās. Manā piezīmju grāmatiņā parādījās vēl viena rinda:
«Paldies dievam! Bet es domāju, ka tikai mūsu ģimene…»
Iebāzusi man kabatā pildspalvu un piezīmju grāmatiņu, viņa pazuda savā dzīvoklī.
Jāatzīstas, biju pārsteigts. Un laikam pat sajūsmināts. Izrādās, ka šādām dāmiņām, kas parasti aizņemtas tikai ar savām sīkajām mājas rūpēm, svarīgi ir nevis tas, kas atgadījies, bet gan — kam tas atgadījies. Lai tās būtu kaut vai melnās bakas, viņas ārkārtīgi priecājas par to, ka ne «tikai mūsu ģimene».
Taču ilgi sajūsmināties par briļļaino dāmu man nebija lemts. Man metās virsū Kisako, kas acīmredzot bija izskrējusi uz kāpnēm man pakaļ. Viņas acis zvēroja aiz niknuma.
Bet kā gan es — kurls un zaudējis balsi — būtu varējis izskaidrot viņai šo situāciju? Es veltīgi plātīju muti kā slāpstoša zivs un plakšķināju ar lūpām, gribēdams pateikt — «tu laikam esi prātu izkūkojusi!».
Šitā večiņa, nemaz atļauju neprasījusi, bija bāzusi roku manu svārku iekšējā kabatā. Un vispār, kas tad man varēja būt kopīgs ar šo veceni? Viņai vēl atliek tikai mazbērnus auklēt! …
Kļuvusi gluži vai traka aiz niknuma un tā arī nesadzirdējusi, ko es saku, Kisako kā bulta izšāvās uz ielas. Es tūlīt sekoju viņai.
Saule jau bija norietējusi. Manā acu priekšā pavērās skats uz mūsu mikrorajonu, kas bija gluži tāds pats kā vienmēr.
Vienā līnijā izvietoto taisnstūra ēku skaidri iezīmētie silueti, mirdzošie logi, bāli zaļganu gaismu izstarojošās dzīvsudraba lampas, taisnās ielas, laukumiņi automašīnu apgriešanai, rietumu pusē — saulrieta sarkanā atblāzma, austrumu pusē — neona uguņu atspīdums, tālāk, aiz namiem — vēl neuzbūvētās šosejas estakāde visā garumā; prožektora apgaismotais tērauda karkass, sastatnes, tvaika āmura augstais tornis, ātri garāmslīdošo automašīnu un autobusu ugunīgās virtenes un kaut kur pavisam
tālu — laiku pa laikam uzzibsnījošie elektrisko vilcienu lukturi.
Un tomēr mūsu mikrorajons bija izmainījies.
Tā bija klusuma pasaule. Pasaule bez nevienas skaņas. Pasaule, kas atgādināja murgu pilnu sapni.
Ak, kaut jel šis nolādētais klusums beigtos! Kaut tas neplestos pāri brīnišķīgajai novakares ainavai, negulētu kā akmens uz sirds, neplosītu smadzenes ar pretīgu zvanīšanu ausīs! …
Es grozīju galvu, liecu to gan uz labo, gan kreiso pusi, gan uz priekšu, gan atpakaļ — viss veltīgi. Skaņa tā arī neparādījās.
Šajā klusumā bija kaut kas baigs, nelaimi vēstījošs. Tvaika āmurs tāpat kā agrāk krita uz tērauda pāļa, katru reizi izvemdams veselu tvaika mākoni, taču sitienam nesekoja apdullinošs dārdiens, no kura tā vien gribas ieraut galvu plecos. Nebija vairs ne haotiskā pilsētas trokšņa, ne elektrovilcienu grūtsirdīgo svilpienu, ne arī riepu švīkstoņas uz asfalta.
Visas skaņas bija mirušas.
6
Uz ielas es ar visu savu būtni izjutu nelaimi, kas bija uzbrukusi mūsu zemei. Jā, šis pēkšņais kurlums bija piemeklējis ne tikai mūs abus ar Kisako, ne tikai mūsu māju un ne tikai mūsu mikrorajonu. Klusums acīmredzot izplatījās tālu pāri tā robežām.
Pa visu namu durvīm skrēja ārā apjukuši cilvēki, kuri gluži tāpat kā es grozīja galvas, skatījās apkārt, bez jebkādas jēgas kustināja lūpas, mētājās ar rokām. Un tomēr, neraugoties uz šo neparasto rosību, nakts dzīve pamazām norima, it kā to būtu aizbiedējis pēkšņais klusums.
Tvaika āmurs pēdējo reizi atsitās pret pāli un apstājās. Uz prožektora gaismas apspīdētajām sastatnēm vairs nekustējās sīkās, skudrām līdzīgās cilvēku figūriņas. Droši vien arī viņi bija kratījuši galvas un cēluši rokas pret debesīm.. Automobiļu straume, kas pirms dažām minūtēm vēl bija plūdusi garām lielā ātrumā, pēkšņi saviļņojās un pakāpeniski apstājās gluži kā biezēt sākusi lava.
Cik šausmīga ir pasaule bez nevienas skaņas!
Neapšaubāmi ikviens, pēkšņi nokļuvis šādā pasaulē, apjūk un, baiļu pārņemts, kaut vai uz sekundi sastingst.
— Piesargies!
Es nevilšus iekliedzos. Nevarēju nekliegt, lai gan zināju, ka neviens mani nedzirdēs.
Kisako, greizsirdības apmāta, — viņa iedegās greizsirdībā briļļainās dāmas dēļ, uzliesmoja kā pulveris, neko neredzēdama, metās uz priekšu, lai gan varbūt jau nožēloja savu rīcību (tāds nu bija viņas raksturs, nekad iepriekš nebiju sastapis sievieti, kas tik pēkšņi iekarst un tik pēkšņi atkal aizmirst savas dusmas), — ātri skrēja pāri ielai tieši tajā vietā, kur bija pagrieziens.
Šajā brīdī taksometra šoferis izdarīja spēju virāžu un lielā ātrumā iebrauca pagrieziena joslā. Varēja redzēt, kā šoferis, atliecies atpakaļ, no visa spēka spiež bremzes un kā neprātā spaida signālpodziņu.
Protams, Kisako neko nedzirdēja — ne motora troksni, ne signālus, ne arī bremžu kaukšanu sev aiz muguras. Viņa pat nepalūkojās atpakaļ.
Šoferis pagrieza stūri līdz galam, taču mašīna pēc inerces joņoja uz priekšu, sasvērusies uz vieniem sāniem un švīkstinādama gaisā riteņus. Ja es būtu vilcinājies kaut vienu sekundi, priekšējais aizsarg stienis būtu iebelzis Kisako pa muguru. Nezinu, kā es paspēju pārvarēt tos piecpadsmit metrus, kas šķīra
mani no Kisako, — laikam izdarīju gigantisku lēcienu … Es uztriecos viņai virsū no aizmugures un ar savu ķermeņa svaru no visa spēka grūdu viņu uz zālāja pusi.
Veldamies kopā ar Kisako pa zāli, es ar vienu aci vēl paguvu pamanīt, kā mašīna iedrāzās ielas apgaismojuma stabā.
Cik šausmīgs skats! Tērauds atsitas pret tēraudu, sadragātais motora pārsegs paceļas stāvus gaisā, riteņi vēl turpina griezties. Un nevienas skaņas. It kā tu skatītos mēmo filmu.
Pēc tam es ieraudzīju Kisako niknuma pilnās acis. Saburzītām drēbēm, notriepta ar zemi, viņa piecēlās kājās un, sapratusi, kas viņu nogāzis zālājā, iecirta man skaļu, tas ir, nedzirdamu, pļauku. Taču nākamajā mirklī viņa ievēroja sadauzīto mašīnu, ietrīsējās, saņēma ar plaukstām manu galvu un pagrieza pret sevi.
Kisako lūpas kustējās, un es tajās varēju lasīt: «Piedod!» Neskanīgi ieraudājusies, viņa apķērās iii.iii <ip kaklu un cieši piespieda klāt savu vaigu. Visa viņas seja bija aplipuši ar zemi gluži kā kurmim. Nevar teikt, ka es būtu bijis ļoti iepriecināts. Taču viņas izbailes, apspiestās elsas un mīļā izturēšanās bija sava veida atlīdzība par manu varonīgo rīcību.
Kāds rupji purināja manu plecu. Es pagriezos. Taksometra šoferis, sarkans kā vēzis, ar milzīgu punu pierē kaut ko man uzkliedza. Droši vien aiz ieraduma, jo viņš jau pats nedzirdēja savu balsi. Es norādīju uz savām ausīm, pašūpoju galvu. Viņš, liekas, apjuka, paurbināja ausis un pēkšņi sāka kratīties kā drudzī — laikam stipri klepoja, vai…
Taču man vairs nebija prātā šoferis. Lūkodamies uz sadauzīto mašīnu, es, satricināts līdz sirds dziļumiem, domāju par to, kādus apmērus sasniegs mums
uzbrukusi nelaime, cik tālu izplatīsies šis… šis «skaņas izzušanas fenomens».
Ja skaņas pazudīs no pasaules uz visiem laikiem, tad kā gan tas ietekmēs sabiedrības attīstību?…
Pēkšņi mani pārņēma šausmīgs nemiers. Es pie- lēcu kājās, atgrūdis no sevis joprojām raudošo Kisako.
Kā to izskaidrot? … Es izdomājos visādi. Vai nu esmu pēkšņi kļuvis kurls, vai arī izzudusi pati skaņa? …
Bet to nemaz nav tik grūti pārbaudīt. Jādodas drīzāk uz darbu, jāsadabū mēraparāti un… Un tad es sāku drebēt tā, it kā no galvas līdz kājām būtu apliets ar ledusaukstu ūdeni.