Mēs sastingām aiz šausmām un aizturējām elpu. Man mute acumirklī izkalta, un sirds apstājās.
Ja nu viņš no … nomirst…
— Goemon sensej! — Tamura iekliedzās izmisīgā, pēkšņi aizsmakušā balsī.
Mēs abi ar Kisako, aizmirsuši nāves briesmas un akmeņus, kas bira no debesīm, pieskrējām pie granīta bluķa. Nē, nebija vērts pat mēģināt kaut nedaudz to pacelt — tas svēra vairākus desmitus tonnu. Man likās, ka es jau redzēju Goemona saspiesto galvaskausu …
— Oi, oi, cik spēcīga jušana! — pēkšņi atskanēja balss no akmens apakšas. — Es jau sen nebiju sajutis tik lielu baudu, tīksmi, svētlaimi…
Bluķis pāršķēlās uz pusēm, un no tā izlīda Goemons. Pilnīgi sveiks un vesels. Vienīgi katliņa dibens bija saņurcīts un pazuduši aiz lentas aizbāztie karodziņi.
Mēs abi ar Kisako, zaudējuši pēdējos spēkus, apsēdāmies zemē.
— Goemon sensej! — Tamura nometās uz ceļiem un apskāva Goemona kājas. Pat šajā mirklī viņš nevarēja iztikt bez teatrāliem žestiem. — Jūs esat sveiks un vesels! Tā patiešām ir īsta svētlaime!
Belziens Goemonam tomēr nebija gluži nekaitīgs. Viņa seja piesarka, acis aizmiglojās un raudzījās ne vairs reizē uz augšu un leju, bet gan uz kreiso un labo pusi, uz lūpām parādījās putas, nāsis drudžaini izpletās un sarāvās.
— Man sen tik spē … šoks … baukš-plaukš … Gandrīz valodu zaudēju …
— Un kas ir ar galvu? Kā tu patlaban jūties? — Es saņēmu viņu aiz pleciem.
— Pieklājīgi, brīnišķīgi, debešķīgi! — viņš pēkšņi sāka skaļi smieties. — Ko gan man var padarīt tāds blieziens! Man galva nav olas čaumala, rieksts, ķirbis, arbūzs … Hi-hi-hi…
Goemons ar šausmīgu troksni nošķaudījās. Viņa acu āboli tūlīt atgriezās savās agrākajās vietās — viena acs skatījās uz debesīm, otra — uz zemi. Un tad viņš pēkšņi kļuva briesmīgi nikns.
— Cūcība! Bezkaunība! Rupjība! … Nedrīkst kavēt, traucēt! … Mums ir aizrautība, filozofija, teozo- fija, domu lidojums! … Bet jūs tikai — šurp un turp, to un šito, asti luncināt, aiz deguna vazāt… Kur ir japāņu majestāte? Man pacietība trūkst, plīst, šķīst, irst… Ja jūs vēl trokšņosiet, es jums parādīšu tādu troksni, rīboņu, dārdoņu, blīkšķi, ka uguns vien no- šķīdīs! …
Kad pagaja nakts un uzausa rīts, es ieraudzīju, cik stipri cietusi slavenā pils.
Tonnu smagi un vēl smagāki akmeņi, kas mesti no augšas pļaujošā lidojumā, bija nodarījuši nopietnus postījumus. Mūri vietām bija sagrauti, dažas celtnes sagāzušās. Ejas bija aizbērtas ar šķembām. Iekšējā cietokšņa jumtā rēgojās divi lieli caurumi. Ļoti dīvains izskatījās akmens, kas bija ietriecies sargtorņa piektajā stāvā.
Pēc nomesto akmeņu daudzuma varēja aprēķināt, ka mūs bombardējuši apmēram piecdesmit F105 «Sunder Chief» tipa bumbvedēji iznīcinātāji. Man pat kļuva žēl pretinieka — protams, cietoksnis bija cietis, taču cilvēku upuru tikpat kā nebija: tikai viens nogalināts, divi smagi ievainoti un kādi desmit tikuši cauri ar zilumiem un nobrāzumiem.
Neviens nezināja, no kuras bāzes bumbvedēji pacēlušies gaisā un pie kāda aviācijas pulka tie pieder. Bet par to, kādu nāciju pārstāvēja piloti, kas piedalījušies bandītiskajā nakts uzlidojumā, neviens nešaubījās. Valsts, kura iesniegusi Japānas valdībai ultimātu, bija no draudiem pārgājusi uz aktīvu rīcību. Ultimāta termiņš vēl nebija beidzies, taču tā jau pasteidzās nodemonstrēt savu militāro spēku. Un vai par to jābrīnās — tādas bija šīs valsts parašas.
— Idioti! — Tamura sacīja, spraukdamies cauri akmeņu grēdām. — Būtu labāk paši par sevi parūpējušies, nevis nodarbojušies ar tādām muļķībām.
Preses pārstāvji, padzirdējuši par notikušo, bariem vien plūda uz pili. Tomēr tālāk par ārējo grāvi viņus nelaida. Mēs baidījāmies no spiegiem. Bet Tamura nevarēja aizliegt fotografēt pili un tās apkārtni no helikopteriem.
Jau priekšpusdienā iznāca visu Japānas laikrakstu speciālizlaidumi.
«A. pils bombardēta ar akmeņiem!», «N. bruņoto spēku zvērīgā rīcība!»
Protams, valdība par šo notikumu saņēma sīku jo sīku ziņojumu. Atmosfēra Japānas un ASV apspriedē, kas notika šajā dienā, tūlīt kļuva saspīlēta.
Amerikāņu puse noteikti apgalvoja, ka tai par bombardēšanu nekas neesot zināms, un prasīja pierādījumus. Japāņu puse izteica kategorisku protestu, kā pierādījumus izmantodama vietējo laikrakstu informācijas, A. pilsētas policijas ziņojumu, Tamuras personīgi uzrakstīto protestu un bombardēšanā piedalījušos lidmašīnu fotogrāfijas, kas bija absolūti identiskas tām fotogrāfijām, kurās bija redzamas kādā Tālo Austrumu kara bāzē dislocētās ASV lidmašīnas. Amerikāņi mazliet apjuka, lai gan, starp citu, delegācija, kas piedalījās apspriedē, varēja arī nekā nezināt par šo akciju.
Un tad atgadījās kaut kas vēl nepieredzēts. Japāņu puse paziņoja, ka rezervē sev tiesības atbildēt uz iesniegto ultimātu tikai pēc tam, kad būs noskaidroti ASV nekaunīgās akcijas cēloņi. No kurienes mūsējiem pēkšņi bija radusies tāda drosme?!
— Mēs lūdzam amerikāņu pusi ievērot, ka sabiedroto un draudzīgo valstu attiecības nepieļauj rupju militāru iejaukšanos, kādu praktizē ASV valdība tādos gadījumos, kad tai kaut kas nav pa prātam, — viens no japāņu delegācijas locekļiem paziņoja. — Ar tamlīdzīgām akcijām jūs diskreditējat savu valsti un apgrūtināt Japānas valdības politiku, kuras mērķis ir uzturēt tautā draudzības jūtas pret Ameriku. (Delegāts pēkšņi atsaucās uz tautu, par kuru gan viņam acīmredzot bija visai miglains priekšstats.) Vai jūs patiešām neapjaušat, ka jūsu rīcība nav saprātīga? Uzbrukums A. pilij ir bijis izdevīgs vienīgi valdībai naidīgam grupējumam un pastiprinājis antiamerikānisko noskaņojumu, kurš jau tā ir pietiekami izplatījies. Varbūt jūs gatavojaties izrīkoties ar mums tāpat kā ar dažām citām Āzijas zemēm? Taču iegaumējiet: lai gan Amerikas Savienotās Valstis, protams, arī turpmāk būs viena no spēcīgākajām lielvalstīm, to militārā varenība tomēr kopš šī brīža kļuvusi fikcija.
Tajā pašā dienā parlamenta ārkārtējā sēdē pieņēma lēmumu «iesniegt protestu N. valstij, kas pieļāvusi šo nekaunīgo akciju». Opozīcijas partija tūlīt pieņēma lēmumu, kurā valdības darbību novērtēja par mīkstčaulīgu, un kategoriski ieteica valdībai neaprobežoties vienīgi ar protestu, bet pieprasīt, lai 1 Amerikas Savienotās Valstis oficiāli atvainojas par bezatbildīgo rīcību un soda vainīgos.
Pāri visai Japānai vēlās sašutuma vilnis. Visur rīkoja mītiņus, kuros protestēja pret «A. pilsētas bombardēšanu ar akmeņiem». īpaši plaša atbalss bija ^ cietušās pilsētas iedzīvotāju mītiņam.
Šajā laikā mūsu pils apsardzība tika divkāršota, taču divkārt pieauga arī jau tā lielais saspīlējums. Tas izskaidrojams ar to, ka tikmēr, kamēr mūs apsēda korespondenti, pilī nemanīts ielavījās kāds slepkava — gomindāniešu aģents. Viņš pieprasīja tūlītēju tikšanos ar Tamuru. Taču viņu, bez šaubām, nekavējoties iemeta pazemes cietumā. Tajā pašā dienā cietumā nonāca vēl daži spiegi. 11
Drīz vien demonstranti jau uzbruka vienai no Japānas teritorijā ierīkotajām amerikāņu kara bāzēm. Satracinātais pūlis laida darbā akmeņus un nūjas. ļ| Daudzus virsniekus un kareivjus ievainoja.
Tikai tad amerikāņu valsts departaments sniedza paziņojumu.
Pirmie šī dokumenta teikumi izskanēja kā mēģinājums attaisnoties. «Amerikas Savienotajām Val
stīm nav nekāda sakara ar Japānas pilsētas A. bombardēšanu. ASV nav nodomājušas bez brīdinājuma izdarīt tamlīdzīgus barbariskus uzbrukumus draudzīgai valstij, kas turklāt ir mūsu sabiedrotā.»