Tad sekoja teksts, kas bija sarakstīts pēc veca, visiem līdz kaklam apnikuša parauga: «Japānas pilsētas A. bombardēšana ar akmeņiem ir provokatorisks kādas komunistiskas valsts akts …»
Protams, Padomju Savienības valdība tūlīt atspēkoja šo paziņojumu.
3
Jāteic, ka man nemaz nepatika tas, kas notika pasaulē. Situācijā, kas patlaban bija izveidojusies, bija kaut kas neīsts.
Es diemžēl nespēju izprast, kur tieši slēpās šis ne- īstums, taču nemiers manī ar katru dienu pieauga.
Zināms, arī pirms sprāgstvielu iesaldēšanas pasaule nebija ideāla. Un es nepavisam neesmu status quo aizstāvis. Vēl nesen dzīvoju garlaicīgu, taču bezrūpīgu sīka ierēdnīša dzīvi, iztiku no algas līdz algai. Tomēr sirdī loloju sapni par lielām pārmaiņām. Tagad lielās pārmaiņas bija notikušas: parādījās Goemons ar saviem trikiem, un viss sagriezās ar kājām gaisā. Sensācija sekoja sensācijai. Nervu sasprindzinājums sasniedza galējo robežu. Bet … vai tad var dzīvot, stāvot uz galvas? … Starp citu, varētu jau arī pastāvēt, ja tikai zinātu, kā labā tas jādara. Nu, piemēram, ja mūsdienu sabiedrība uz mūžīgiem laikiem atteiktos no kariem, iestātos stabils miers, cilvēkam nebūtu vairs jātrīc aiz bailēm, ka viņu jebkurā brīdī var izmest no darba un viņš tad paliks bez maizes kumosa … Taču nekas tamlīdzīgs nenotika.
Šīs smagās pārdomas man ne mirkli nedeva miera. Es devos ārā no pils pa slepeno eju, pēc tam iesēdos taksometrā. Sākumā man nebija noteikta mērķa, bet tad pēkšņi atcerējos tehniskās nodaļas vadītāju, atcerējos, kā mēs abi divi naktī pirms bombardēšanas dzērām, un nolēmu aizbraukt pie viņa. Viņš dzīvoja starp A. pilsētu un Tokiju, apmēram stundas brauciena attālumā no šejienes.
Par laimi, šefs bija mājās. Tātad nebija aizgājis uz darbu. Acīmredzot arī viņam neklājās labāk. Bija vēl gaiša diena, taču viņš jau paguvis iedzert. Arī man piedāvāja. Nemaz nebrīnījās par manu pēkšņo apciemojumu.
Es tūlīt apreibu, man kļuva mazliet vieglāk ap sirdi. Cik labi, ja ir kāds, kam var uzticēt savas bēdas un raizes!
— Ko jūs par to domājat? Vai jums šķiet, ka viss ir kārtībā?
— Hm.. — viņš līdz dibenam iztukšoja kārtējo glāzīti un kļuva nopietns. — Nekas nav kārtībā. Pirms vēl šī putra bija ievārīta, Tamuram un citiem netālredzīgiem darboņiem vajadzēja noskaidrot, kas ir Goemons.
— Noskaidrot… — es mazliet paliecos uz priekšu.
— Nu, jā. Runa jau nav par sprāgstvielām, bet…
— Par paša Goemona būtību! — mēs pateicām abi reizē.
— Pilnīgi pareizi. Un ar to būtu jānodarbojas pirmām kārtām. Visiem kopā. Visām valstīm, visiem cilvēkiem. Jānoskaidro, kas viņš ir par putnu, ko viņš domā, kādi viņa tālākie plāni. Citādi mēs, zemeslodes iedzīvotāji, varam nokļūt pilnīgā atkarībā no viņa.
— Bet… — mans noskaņojums pēkšņi atkal pavisam sabojājās, — pagaidām mēs darām ar viņu, kas vien mums ienāk prātā, un viņš mūs klausa. Viņš ir, protams, noslēpumains un neizprotams radījums, taču nebūt nav ļauns. Es neesmu līdz šim manījis, ka viņam būtu kādi ļauni nolūki.
— E-ē, tu nu gan neko nezini! Tāpēc neesi labāk tik liberāls, — šefs pēkšņi atskurba. — Labi, nu pieņemsim, ka viņš nevēlas nodarīt zemeslodes iedzīvotājiem nekā ļauna. Bet viņam taču piemīt pārdabiskas spējas. Vai gan tās drīkst izmantot, kā vien kuram katram iepatīkas? Taisni jābrīnās, cik cilvēki ir vieglprātīgi. Viņi kā mazi bērni priecājas par jaunu rotaļlietiņu. Bet rotaļlietiņa ir pavisam nepazīstama. . Vai tu maz spēj iedomāties, kas var notikt?! Un vispār, lai nodibinātu mieru visā pasaulē, nedrīkst lietot šādus paņēmienus. Tā ir delikāta problēma, un ar sprāgstvielu iesaldēšanu vien daudz nevar panākt.
Viņam bija taisnība. Mēs apklusām, un es sāku šķirstīt tikko atnesto vakara avīzi. Pasaulē trakoja tumšie spēki. ASV dienvidu štatos saimniekoja kukluks- klanieši. Motorizētas balto bandītu ordas dedzināja nēģeru mājas.
Paguvu ar šefu vēl šo to norunāt un, paķēris līdzi avīzi, devos projām. Es sēdos atkal taksometrā un iedziļinājos avīzē nodrukātajos materiālos. Pirmajā lappusē bija publicēts ASV valsts departamenta paziņojums, kas stipri atšķīrās no iepriekšējā.
«Nevar noliegt, ka ASV aizsardzības sistēmā nebūtu notikušas lielas pārmaiņas. Taču, ņemot vērā visu pasauli aptvērušās parādības lielos mērogus, mēs pavisam droši apgalvojam, ka saglabāsies līdzšinējais spēku samērs. Patlaban Amerikas Savienotajās Valstīs tiek radīts jauns ierocis, kas būs noderīgs pašreizējos apstākļos. Gaisa kara spēki joprojām ir ļoti nepieciešami ASV robežu aizsardzībai. Tas, ka zenītlielgabali mūsu varbūtējam pretiniekam izgājuši no ierindas, tikai palielina mūsu gaisa kara spēku pārākumu. Tāpat kā agrāk, tie spēj iznīcināt jebkuru celtni, kas atrodas uz Zemes, un pārvērst jebkuru objektu uguns jūrā…»
Kad biju izlasījis paziņojumu līdz šai vietai, taksometrs pēkšņi apstājās.
BAMBUSA PIĶI, ZOBENI UN KATAPULTAS
1
Par laimi, tas notika tad, kad mēs jau braucām pa A. pilsētas ielām.
— Neko nesaprotu …
Šoferis vairākas reizes uzspieda ar kāju uz gāzes pedāļa, pēc tam izkāpa no mašīnas, pacēla pārsegu un sāka rakņāties motorā. Viņš noņēmās ilgi, taču atrast vainu neizdevās.
— Neuztraucieties, — es sacīju, — man vairs nav tālu, aiziešu kājām.
— Lūdzu, atvainojiet, — šoferis nomurmināja (gadās jau arī pieklājīgi taksometru šoferi! Bet varbūt viņš tikai bija pavisam apjucis?). — Neko nesaprotu … It kā viss būtu kārtībā: gan aizdedze, gan benzīna padeves kanāls … Tvertnē degvielas diezgan …
Es saku soļot pils virziena un vēl ilgi dzirdēju, kā viņš lādējās.
Pilī notika kaut kas pilnīgi neiedomājams. Tūkstošiem melnos kreklos tērptu vīru skraidīja šurp un turp gluži kā skudras. Cits pēc cita pie vārtiem piebrauca rati, kas bija līdz malām piekrauti ar pārtiku, bambusa pīķiem, zobeniem un citiem aizvēsturiskiem ieročiem. Grāvjos iegremdēja tērauda slazdus, šaujamlūkās stūma iekšā tiklā sabērtus akmeņus.
— Ei tu, pienapuika, — man uzbrēca viens no melnkrekļiem, enerģisks, muskuļains vīrs, kas šajā brīdī bija tik stipri atņirdzis zobus, it kā gatavotos man tūlīt kost. — Nemētājies apkārt bez darba, nāc palīgā!
— Es strādāju tajā pašā nozarē, kur Goemons, — es nesatricināmā mierā atbildēju. — Vai jūs man nevarat paskaidrot, kas šeit tiek gatavots?
— Vai tu muļķis esi vai? Nu, karš, protams!
— Ar ko tad mēs karosim?
Viņš nicīgi nopētīja mani no galvas līdz kājām.
— Ar ko, ar ko… Kā lai es to zinu? … Jāsagatavojas, un viss! Viens uzlidojums jau bija, iespējams, ka uzbruks vēlreiz. Nu, pietiek prātot, ej labāk strādāt!
Pils smēdē spoži kvēloja uguns, kuru uzpūta ar plēšām. Kalēji kala zobenus.
Pēkšņi izdzirdu mežonīgus bļāvienus. Varbūt ienaidnieks jau bija devies uzbrukumā? Es paskatījos uz to pusi, no kurienes atskanēja kliedzieni. Izrādījās, ka tur notika mācības. Varena auguma puiši, apbruņojušies ar bambusa pīķiem, bija nostājušies vairākās rindās. Mazliet tālāk stāvēja komandieris. Viņš pamāja ar roku, un spēka vīri, neizjaukdami ierindu un mežonīgi iebļaudamies, metās virsū salmu izbāzeņiem. Sekoja vēl viens rokas mājiens, un nākamā rinda atkārtoja to pašu operāciju. Izvalbītas acis, sviedriem klātas sejas, ķērcošas balsis … Man kļuva nelabi.