— Toda san, vai negribat piedalīties mācībās? — pamanījis mani, vaicāja paukošanas pasniedzējs, vecis ar platu un kuplu bārdu. Ap krūtīm viņam bija apspīlēta no bambusa kārtiņām darināta aizsargveste.
— Nē, pazemīgi pateicos. Mani tas nevilina. Stipri atgādina kara laika mācības.
Katru reizi, tiklīdz izdzirdu, kā pīķi ieduras salmu izbāzeņos, man gribējās aizbāzt ausis. Tieši pirms pašām kara beigām es mācījos ģimnāzijas pirmajā klasē. Arī mums rīkoja militāro apmācību. Man ļoti dzīvi atmiņā saglabājusies šāda aina: es skrienu, turēdams šauteni dūrienam, triecu durkli «pretiniekam krūtīs», tūlīt pēc tam nolaižu šauteni un skrienu atpakaļ. Virsnieks — militārās apmācības pasniedzējs — slānī mani ar siksnu. Un tā neskaitāmas reizes …
— Ļoti žēl, Toda san … Jums labpatikās atcerēties karu. Jā, kara beigās, kad mūsu dārgajai tēvijai draudēja briesmas, kad ienaidnieks kuru katru dienu varēja izcelt desantu un nokļūt uz svētās Japānas zemes, mēs visi bijām gatavi stāties tam pretim ar bambusa pīķiem rokās. Taču pagāja gadi un ļaudis aizmirsa savu kādreizējo patriotismu, bet par seno slaveno ieroci runāja vienīgi ar izsmieklu. Tādus kā mēs dēvēja par fanātiķiem, par vājprātīgiem. Taču es pa to laiku turpināju pilnveidot tuvcīņu taktiku, ar bambusa pīķiem apbruņotu vienību cīņas paņēmienus. Un mans mūža darbs nav bijis veltīgs. Tagad jūtos ārkārtīgi laimīgs!
— Tad jūtieties vien! Kas jums to liedz, — es sacīju. — Bet vai nekas prātīgāks par bambusa pīķiem un nūjām jums nav padomā?
— Patlaban visā Japānā izplatīts aicinājums. Tiek vākti īsti zobeni un pīķi ar tērauda uzgaļiem, — vecais atbildēja, taču viņa balsī bija manāms sarūgtinājums. — Bet saglabājies ir pavisam nedaudz. Izrādās, ka savā laikā policija visus krājumus konfiscējusi. Toties mums izdevies sapulcināt šajā pilī gandrīz visus īstos meistarus — ieroču speciālistus. Viņi kaļ zobenus. Tomēr ieroču vēl joprojām nepietiek.
Pie kādas ieroču noliktavas grupa gados jaunu melnkrekļu meistaru uzraudzībā gatavoja lokus un lēja bultas. Meistars izmisis lādējās. Jau pirmajā izmēģinājumā loku stiegras nemitīgi muka nost un bultas nepavisam nelidoja tur, kurp mērķēja šāvējs. Izmēģinājumu laikā par derīgiem atzina mazāk nekā pusi no gatavajiem lokiem. Senos ieročus acīmredzot bija jāprot darināt, tos nevarēja ražot uz ātru roku.
Pie pils rietumu mūriem bija sadzīts daudz cilvēku, kas gatavoja ārkārtīgi lielus lokus un katapul- tas. Visapkārt mētājās resnas bambusa kārtis un dzelzsskārda loksnes. Šeit stāvoklis bija vēl sliktāks. Milzīgās bultas un akmeņi lidoja uz visām pusēm, un bija dzirdami ievainoto kliedzieni.
Es, domādams par pavisam kaut ko citu, noraudzī- jos šajā juceklī un kņadā.
— Toda san! — man uzbļāva viens no miesassargiem. — Tamura sensejs licis jūs sameklēt. Viņš pavēlējis jums nekavējoties ierasties honmaru uz štāba sēdi.
2
Štābs bija novietojies dziļā pazemē zem iekšējā cietokšņa. Tamura sēdēja ciešā uzticamu personu — savas bandas barvežu lokā.
— Tamura san, kas patlaban notiek? — es vaicāju. — Vai gatavojamies kaujai?
— Hm… — Tamura dziļdomīgi norūca un sakrustoja rokas uz krūtīm.
Viņš bija tērpies kaujas haori bez piedurknēm un zem haori aplicis ap krūtīm bruņas, kas bija izrotātas ar melnu zīda auklu.
— Es nedomāju, ka tūlīt sāksies kauja. Taču mums jābūt gataviem uz visādiem pārsteigumiem.
— Uz kādiem pārsteigumiem?
— Vējš un mākoņi vēstī par briesmām. Ļoti iespējams, ka tuvāko divdesmit četru stundu laikā Amerikas Savienotās Valstis pārtrauks diplomātiskās attiecības ar Japānu.
Kāpēc gan viņam patīk tā runāt? Viņš visu saber vienā katlā: poētisko teicienu «vējš un mākoņi vēstī par briesmām» un avīžu šablonu — «pārtrauks diplomātiskās attiecības».
— Jūs domājat, ka Amerika uzdrošināsies tik pēkšņi sanīsties ar mums?
— Protams, tas nemaz nav tik vienkārši izdarāms. Abas mūsu valstis taču jau ilgāku laiku bijušas sabiedrotās. Patlaban pēc Francijas ierosinājuma vēstnieku līmenī notiek sarunas, kurās izskata jautājumu par mūsu premjerministra iespējamo tikšanos ar ASV prezidentu. Tomēr senāts, Pentagons un valsts departaments acīmredzot cenšas prezidentu ietekmēt. Prezidents, šķiet, nezina, ko iesākt. — Tamura kļuva ārkārtīgi nopietns. — Iespējams arī, ka Pentagons izšķirsies par separātu rīcību. Tas ir tāpēc, ka armija cietusi visvairāk. Lielgabali nešauj, bumbas nesprāgst, karavīriem zudusi dzīves jēga.
— Vai gan par šaujamiem ieročiem tā jāuztraucas! — es iebildu. — Armijai, šim milzīgajam mehānismam, kas vienmēr tik lieliski darbojies, taču ir pietiekami liels potenciāls arī bez lielgabaliem.
— Protams! — Tamura piekrītoši pamāja ar galvu. — Lielām ar durkļiem apbruņotām sauszemes spēku un jūras kājnieku vienībām ir varenas kaujas spējas. Ir saņemtas ziņas, ka amerikāņu armijas motorizētās daļas, kas pārdēvētas par kavalēriju, apgūst kavalē- rijas uzbrukuma taktiku. Tikai zirgus šajās daļās aizstāj motocikli.
Man kļuva ārkārtīgi smagi ap sirdi. Tātad izrādās, var iztikt arī bez pulvera un sprāgstvielām. Kara mākslas metodes mainījušās, taču cilvēkus tāpat sūtīs kaujā un tie tāpat slepkavos cits citu, kā tas bijis agrāk.
Es varēju iedomāties, kāda izskatās šī «kavalērija». Motociklisti dodas uzbrukumā, apbruņoti ar piķiem un zobeniem. Idiotisms! Vājprāts! Konvulsīvi raustīdamies, es sāku smieties.
— Un vēl jāņem vērā kaut kas, — Tamura turpināja. — Stiprajam vienmēr ir taisnība. Ja Amerika gribēs pārtraukt diplomātiskās attiecības, tās arī tiks pārtrauktas. Mūsu agrākā draudzība karājas mata galā. Vai bombardēšana ar akmeņiem nav šajā ziņā pietiekami labs pierādījums?.. Bet kāpēc gan visu laiku jāpiemin Amerika! Vai tad mēs savā laikā tāpat neizturējāmies pret Ķīnu?
Sakarnieks kūleniski noripoja lejā pa kāpnēm. Puisis, kurš bija kļuvis gluži zaļš aiz nervu sasprindzinājuma un noguruma, militāri sveicināja Tamuru un pasniedza viņam telegrammu.
— Idioti! Nelieši! — Tamuram no dusmām aizrāvās elpa. — Viņi sadziedējušies ar šiem nekauņām no CIP un nolēmuši izdarīt valsts apvērsumu. Un pēc visa tā viņi vēl uzdrošinās dēvēt sevi par labējiem! Padomājiet tikai — mūsu jaunieši, kas dien pašaizsardzības spēkos, — laiza amerikāņiem pakaļas!
— Tas nav nekāds brīnums, — es nesatricināmā mierā atbildēju. — Šī ASV politika jau visiem pazīstama. Piemēram, Dienvidamerikā viņi vispirms nodibina sakarus ar labējiem un tad ar to palīdzību atbrīvojas no viņiem nevēlamas valdības. Rezultātā no labējo līderiem tiek izveidota tāda marionešu valdība, kāda viņiem ir pa prātam.
— Nu nekas, nekas! Redzēsim, kurš smiesies pēdējais! — Tamura plosījās aiz dusmām. — Sie smurguļi ar šādas politikas palīdzību grib par katru cenu iegūt savās rokās Goemonu — slepeno ieroci, — viņš saņurcīja un nosvieda telegrammu uz grīdas. — It īpaši to vēlas militāristi.
— Atļaujiet turpināt mūsu sēdi, — bijīgi ieteicās viens no komandieriem. — Mūsu rīcībā ir ziņas, ka amerikāņu septītā flote atstājusi Dienvidaustrumu Āzijas krastus un devusies uz kara ostu Havaju salās, apvienojusies ar Tālo Austrumu floti un patlaban atrodas mums piederošo Ogavasaras salu tuvumā.
— Un uz šiem kuģiem, protams, ir jūras kājnieki, — Tamura nomurkšķēja.
— Bez šaubām. Jūras kājnieki un vairākas sauszemes kājnieku izlases divīzijas. Acīmredzot šajā flotē ietilpinātas ari gaisa desanta vienības.