— Lai gan diplomātisko attiecību pārtraukšana vēl nenozīmē, ka ir jau pieteikts karš, — sacīja kāds bārdains večuks, kurš izskatījās pēc viduslaiku zinātnieka un bija speciālists taktikas jautājumos, — taču ļoti iespējams, ka amerikāņi, ignorēdami spēles noteikumus, lietos spēku. Kā mums māca vēsture, ikvienu akciju vēlāk var attaisnot. Iemeslu vienmēr ir diezgan. Vēlāk sāk strīdēties, kam bijusi taisnība, kas bijis vainīgs, un, kamēr strīdas, — skaties, drīz vien jau aizmirsuši, kāpēc strīds iesācies. Tā tas ir.
— Nu, vai zināt, — es sacīju, — nedrīkst taču aizmirst arī pasaules sabiedrisko domu.
— Pasaules sabiedrisko domu? — «taktiķis» nicīgi pavīpsnāja. — Ko tā var palīdzēt? Es negribu apgalvot, ka patlaban plaukst un zeļ rasisms, taču Amerika tikai nospļausies par Āzijas valstu sabiedrisko domu. Ar Eiropu tā vēl varbūt zināmā mērā rēķinās, bet ar Āziju…
— Bet vai tad mūs pašus Āzijas valstu domas interesē vairāk nekā Eiropas domas? — es mēģināju iebilst, kļuvis jau pavisam grūtsirdīgs.
Viņš runā ļoti pārliecinoši. Vai patiešām tāda ir dzīves īstenība, un «sabiedriskā doma» te neko vairs nevar līdzēt?
— Amerika aicinājusi Padomju Savienību iesaistīties kopīgos pasākumos pret Japānu. Taču Padomju Savienība noraidījusi šo priekšlikumu un neatlaidīgi prasa nodot jauno ieroci Apvienoto Nāciju Organizācijas pārziņā, lai tādējādi pasaulē tiktu saglabāts miers, — komandieris turpināja. — Patlaban ANO ģenerālsekretārs uzsācis sarunas ar Japānas valdību šajā jautājumā. Ķīna piedāvājusi Japānai vispusīgu palīdzību, lai «pasargātu jauno ieroci no citu valstu mēģinājumiem to nolaupīt». Mūsu valdība pagaidām neapspriež šo Ķīnas priekšlikumu …
Sakaru dienesta darbinieks bija atkal klāt.
— Tamura sensej, K. kungs gaida jūs pie telefona. Viņš lika jums pateikt tā: ja jūs nevēlēsieties ar viņu runāt, tad viņš turpmāk vairs neņems vērā ar jums panākto vienošanos un neatzīs jūs vairs par savu skolnieku.
Šis K. kungs, kurš savā laikā organizēja Tamuras tikšanos ar premjerministru, bija viens no Japānas vecākajiem un pazīstamākajiem aizkulišu politikas darboņiem.
— Ak tā gan?! Nu, labi! Sasit pret klausuli sakē krūzīti — lai dzird, ar kādu troksni izirst mūsu savienība! — Tamura kliedza. — Un pasaki šim vecajam stulbenim, ka Daidzo Tamura viens pats, bez Japānas atbalsta, uzsāks augstu spēli pret visu pasauli. Jā, jā, Daidzo Tamura nocietināsies šajā pilī, un lai tad vien sauc, cik kuram tīk, viņu par kaprīzu bērnu! Lai velns parauj visus kompromisus! Nekas, šie mūri izturēs jebkuru uzbrukumu, un mums pacietības pietiek.
Visi klātesošie jutās aizkustināti. Droši vien Tamura prata valdzināt ar savu dabisko vienkāršību, kādu aizkulišu darboņi parasti izmanto citu ietekmēšanai.
— Bet vai jūs pats ticat, ka šeit varēs kādu laiku noturēties? — es bez aplinkiem vaicāju. — Ja akmeņi birs uz galvas katru dienu, mums neklāsies viegli. Turklāt ASV štābu priekšnieku apvienotās komitejas priekšsēdētājs draudējis mūs apliet ar benzīnu un aizdedzināt.
— Akmeņi, — tas ir sīkums. Pils taču celta no dzelzsbetona, un arī apakšzemes būves ir izturīgas un plašas. Vienīgais trūkums ir tas, ka mums pamaz ieroču. Bambusa pīķu ir diezgan, bet zobenu un bruņu gan nepietiek.
— Nu, ja sāksies īsts karš, Japānas valdība laikam gan neturēs rokas klēpī, — es sacīju. — Tādā brīdī ikviens sapratīs, cik nepieciešami mums ir pašaizsardzības spēki. Visvarenākā armija Āzijā, kā izteikusies mūsu valdība.
— Izputināti mūsu pašaizsardzības spēki, — bārdainis traģiskā balsī paskaidroja. — Jau pagājušas četrdesmit astoņas stundas, kopš tie sakarā ar Tālajos Austrumos radušos ārkārtējo situāciju pakļauti ASV armijas pavēlniecībai, kā to paredz Japānas un ASV drošības līgums.
— Ko? Ko? — man likās, ka mani ķēris zibens. — Nu, vai zināt… tas taču ir idiotisms! Tas nevar būt!
— Diemžēl tā ir patiesība! Japānas un ASV līguma slepenie panti paredz šādus gadījumus. Tā jau bijis katru reizi: tiklīdz amerikāņiem stāvoklis Tālajos Austrumos pasliktinājies, mūsu pašaizsardzības spēki saņēmuši pavēli būt kaujas gatavībā numur viens. Bet šoreiz par ieganstu izmantoti nemieri Seulā.
— Kā viņi to uzdrošinās! — es bļāvu, triekdams dūri galdā. — Tad jau iznāk, ka mūsu valsts karaspēks ne tikai nespej aizstavet savu zemi, bet gan turklāt vēl karos pats pret sevi!
— Neuztraucieties, Toda. Jums jāiegaumē, ka Japānas aizsardzības sistēma nav paredzēta ASV bruņoto spēku atbalstīšanai, bet ir vienīgi amerikāņu armijas priekšpozīcija, — Tamura ļoti mierīgi paskaidroja. — Aizsardzības pārvalde izstrādāja taktiskos un stratēģiskos plānus, kuri izmantojami vienīgi gadījumā, ja izceltos karš ar kādu no komunistiskās nometnes valstīm, bet tāda iespējamība, ka varētu izcelties karš ar Ameriku, vispār netika paredzēta. Arī kareivji tika audzināti šādā garā. Neviens nekad nav pieļāvis varbūtību, ka mums radīsies konflikts ar ASV. Es kā labējo aprindu pārstāvis esmu par to ļoti sašutis!
Es skatījos uz Tamuru, neko vairs nesaprazdams.
Tad pēkšņi Tamura nobažījies sacīja:
— Ejiet un sameklējiet Goemonu senseju. Man šķiet, es viņu jau sen neesmu redzējis. Ataiciniet viņu šurp uz štābu.
GOEMONA PAZUŠANA
1
Un tad pēkšņi cita citai sekoja spalgas, griezīgas skaņas, kas bija dzirdamas visos pils tālākajos nostūros. Trauksme! Sēdes dalībnieki nepaguva pat pie- lēkt kājās, kad sargtornī iegaudojās sirēna.
Tās baismā, šausmīgā kaukoņa paralizēja visu pili, vēlās lejā no kalna un izgaisa debesīs virs A. pilsētas. Manī atkal atdzīvojās senās murgainam sapnim līdzīgās atmiņas, kaut kas stindzinoši auksts kāpa augšā no kuņģa un sažņaudza rīkli.
Desmit sirēnas kauc.ieni ar sekundi ilgiem pārtraukumiem … Gaisa trauksmes signāls, kas nemitīgi bija satraucis cilvēkus kara laikā. Nepārtraukta bombardēšana no gaisa ar degbumbām un fugasa bumbām — tās bira no debesīm kā krusa. Drausmīgas liesmu mēles. Alkatīgā uguns, kas aprija bez izņēmuma visus — gan vainīgos, gan nevainīgos, gan sievietes un bērnus, gan sirmgalvjus un invalīdus. Pārbiedēti cilvēki, kas veltīgi meklēja glābiņu un sastapa savā ceļā vienīgi trakojošas liesmas un karstu, melnu dūmu mutuļus …
Es ļoti labi atcerējos, kā krita lejā bumbas, kā sagruva mājas, kā sprādziena vilnis pacēla gaisā cilvēkus un ar šausmīgu spēku trieca pret zemi. Atcerējos tik labi, it kā tas viss būtu noticis iepriekšējā dienā … Fugasa bumbas tiešs trāpījums patvertnē … Sešas degbumbas izkrīt cauri maza nameļa jumtam un šņākdamas izspļauj liesmas uz mazītiņas istabiņas sienām. Bet, raugoties no desmit tūkstošu metru augstuma, pilsēta atgādina brīnišķīgu mozaīku plaukstas lielumā. Pēc tam optiskā tēmēkļa centrā parādās objekts — melns plankumiņš, kas nav lielāks par melno mērķa apzīmējumu šautuvēs, — un uz šo plankumiņu gāžas lejā tūkstošiem tonnu tērauda, pulvera, sabiezināta benzīna.. Tiek nospiesta podziņa, un bumba acumirklī izzūd no redzes loka. Lidmašīnas apkalpe vienkārši fiziski nespēj iztēloties, ka melnajā plankumiņā ir simtiem māju, ka mājās dzīvo tūkstošiem cilvēku un ka nekā cita vairāk viņiem nav kā šīs mājas un sūri grūti nopelnītā nožēlojamā iedzīve … Kad melnā plankumiņa malā parādās neliels dūmu mākonītis, pilots ir apmierināts — bumba trāpījusi mērķī. Bet uz zemes baltie dūmi kļūst brūngani melni, sabrūk ēkas, trako liesmas, cits nomirst