tūlīt, cits vēl mokās, noasiņodams un zaudēdams samaņu aiz neciešamām sāpēm. Un nav vairs ne sieviešu, ne bērnu, ne sirmgalvju. Ir vienīgi norautas rokas un kājas, apdeguši ķermeņi, cilvēku miesas atliekas … Nāve, ko atnesis tiešs trāpījums, ievainojums, apdegums, elpas trūkums..
Sirēnas atsauca man atmiņā šausmīgās sen pagājušās dienas. No tiem laikiem manā sirdī vēl bija saglabājušās divējādas jūtas: stindzinošas šausmas un briesmīgs niknums.
— Ienaidnieka aviācijas uzlidojums! — kāds kliedza reproduktorā. — Jūras kara aviācijas lidmašīnas pacēlušās gaisā no lidmašīnu bāzes kuģiem. No dienvidaustrumiem tuvojas piecdesmit bumbvedēju.
Sākās vispārēja kņada un skraidelēšana šurp un turp, bija dzirdami kliedzieni, neskaitāmu soļu di- poņa…
— Jau atkal… — kāds sacīja. — Turklāt gaišā dienas laikā! Tie gan ir nelieši, nemaz vairs nav kauna!
— Visiem palikt telpās! — Tamura deva rīkojumus. — Un neceliet paniku! Ar saviem akmentiņiem viņi neko daudz nepanāks. Apbruņotajām vienībām sagatavoties kaujai ar iespējamo gaisa desantu!
Pie apvāršņa parādījās melni punktiņi. Tie šķērsoja krasta līniju, un drīz vien jau bija saskatāmi jūras kara aviācijas bumbvedēji — iznīcinātāji, kurus parasti izmantoja kājnieku uzbrukuma atbalstīšanai. Lidmašīnas pļaujošā lidojumā pārlidoja pāri A. pilsētai, un tad visas piecdesmit nopikēja uz pili.
Lidmašīnas cita pēc citas šāvās lejup un pēc tam atkal pacēlās gaisā, taču akmeņus šoreiz nemeta.
— Nekauņas! — Tamura novaidējās. — Acīmredzot viņiem tomēr trūkst drosmes bombardēt mūs gaišā dienas laikā. Nolēmuši vienīgi pabiedēt mūs, nodemonstrēt savu spēku …
— Nupat saņēmām ziņojumu, ka šādas «demonstrācijas» gaisā notiek ne tikai virs mūsu pils vien, — sakaru dienesta darbinieks pavēstīja. — Virs visām lielākajām Japānas pilsētām parādījušās amerikāņu lidmašīnu eskadriļas. Visas lidmašīnas tuvojas pļaujošā lidojumā.
— Tādā veidā viņi cer piespiest mūs ātrāk uzsākt sarunas: sak, esiet mierā ar mūsu noteikumiem, citādi apmētāsim jūs ar akmeņiem! — viduslaiku «zinātnieks», noglaudīdams savu bārdu, sacīja. — Viņi zina, ka zenītlielgabali izgājuši no ierindas, tāpēc arī atļaujas tamlīdzīgus izlēcienus.
— Sensej, — loka šaušanas pasniedzējs vērsās pie Tamuras, — atļaujiet man izmēģināt laimi un izlietot kādu senu cīņas paņēmienu.
— Ceru, ka jūs neesat nodomājis kāpt kokā un uzbrukt lidmašīnai ar dunci zobos, — Tamura pavīpsnāja. — Tagad pat kokos izvietotiem zenītložmetē- jiem nebūtu nekādas nozīmes. Te nav Vjetnama.
— Bet vai jums ir zināms, ka tieši Vjetnamas partizāniem izdevies notriekt amerikāņu iznīcinātājus bez ložmetēju palīdzības? — pasniedzējs palūkojās ārā pa novērošanas lūku. — Redziet, visas lidmašīnas pikē lejā no vienas puses. Tātad zina, ka zenītieročus vairs nelieto! Taču tagad viņiem būs jāsamaksā par savu vieglprātību un turklāt vēl jānolīdzina parāds ar procentiem, lai citu reizi neienāktu prātā bombardēt mūs ar akmeņiem!
— Kaut nu nenotiktu otrādi! Sakaitināsim tikai pretinieku, un uz mums atkal sāks birt akmeņi, — viduslaiku taktikas speciālists ierunājās.
— Nekas, no akmeņiem mēs nebaidāmies, — Tamura smīnēja. — Nu ko, tad pamēģiniet arī iedzīt viņiem bailes.
Lidmašīnas stūrgalvīgi turpināja piķēt. Loka šaušanas pasniedzējs kaut ko uzkliedza saviem puišiem,
kas slaistījās apkārt pa iekšējā cietokšņa slēgto galeriju. Drīz vien pagalma vidū izbrauca kāda ar brezentu pārsegta mašīna kravas automobiļa lielumā. Kad brezentu noņēma, parādījās septiņi tīklā ievīstīti daikti.
Es velti pūlējos uzminēt, kas tie tādi ir. Kad trīs lidmašīnas, apmetušas cilpu, pārgāja piķējošā lidojumā, mūsu puiši noņēma tīklu. Kļuva redzama milzīga katapulta. Pasniedzējs deva komandu, un sviras, kas bija ieliekušās no smagu akmeņu svara, nedaudz pacēlās uz augšu.
Un tad notika kaut kas pilnīgi neticams. Kad trīs lidmašīnas, kuras laidās arvien zemāk un zemāk, bija sasniegušas jau tādu augstumu, ka bija vai ar roku aizsniedzamas, katapultas milzīgās tērauda sviras iztaisnojās un pa gaisu aizlidoja akmens bluķi. Viens akmens norāva spārnu lidmašīnai, kura atradās eskadriļas centrā. Es neticēju pats savām acīm. Taisnība parunai: «Pat neprasmīgam šāvējam viena lode trāpīs mērķī, ja viņš šaus vismaz tūkstoš reižu.» Nejauša sagadīšanās. Protams, pretinieks šādu variantu nebija paredzējis. Pa to laiku sašautā lidmašīna pēc inerces vēl dažas sekundes turpināja lidot, mētādamās uz visām pusēm, bet pēc tam ietriecās kalnā, kas atradās blakus mūsu kalnam. Pilī tas izraisīja vispārējas gaviles. Un laikam vēl vienai lidmašīnai bija nodarīts kāds bojājums, jo tā ļoti nedroši, tikai ar pūlēm uzņēma augstumu.
Pils pagalmā puiši lēkāja aiz prieka, vērodami, kā virs blakus kalna nogāzes paceļas melni dūmu mākoņi un uzšaujas gaisā spilgti sarkanas liesmu mēles. Vai tad nebija jāpriecājas, ja izdevies paveikt kaut ko līdz šim vēl nepieredzētu — ar pavisam parastu akmeni notriekt reaktīvo kara lidmašīnu! Protams, arī mums bija zaudējumi: divas katapultas salūzušas un vairāki cilvēki ievainoti.
— Taktikas pasniedzēja kungs! — kāds iesaucās. — Lidmašīnas pili ar kaut ko aplējušas.
— Ar indīgajām kaujas vielām? Vai ar sērskābi? — pasniedzējs vaicāja.
— Nē, liekas, ar naftu vai petroleju.
— Skaidrs, — Tamurs sacīja. — Tas nozīmē, ka nākamreiz viņi mums pielaidīs uguni.
— Tas tomēr nav nekāds joks, — viduslaiku taktikas speciālists piebilda. — Ja nu patiešām liela aviācijas vienība aplej mūs ar benzīnu un pielaiž uguni…
— Tamura sensej! — mums pieskrēja klāt varens spēkavīrs, kas izturējās pārmērīgi, pat nepieklājīgi enerģiski. — Nupat aizturējām aizdomīgu tipu, kas mēģināja iekļūt pilī, izmantodams uzlidojuma izraisīto apjukumu.
— Atkal spiegs. — Tamura atmeta ar roku. — Nu, tad sviediet viņu cietumā!
Pagalmā parādījās vairāki cilvēki, kuri grūstīdami dzina uz priekšu kādu no galvas līdz kājām ar virvēm nosietu liela auguma vīrieti. Ieraudzījis Tamuru, kurš jau gatavojās doties projām, vīrietis iekliedzās:
— Tamura san! Es pie tevis ciemos esmu ieradies, man tev kaut kas sakāms!
Tamura atskatījās un sastinga aiz brīnumiem.
— Ak, pazemīgi lūdzu, piedodiet! Ei jūs, tūlīt atbrīvojiet šo kungu no virvēm! Tas taču ir mans senais draugs ministru kabineta sekretariāta priekšnieks.
2
— Man laikam laimējās, jo pēdējā brīdī ieraudzīju jūs … — sekretariāta priekšnieks rūgti pasmaidīja, berzēdams notirpušās rokas. — Lai iekļūtu pilī, es taču tīšām tēloju spiegu. Citādi jau mani te neielaistu.
— Jūs gan esat pārdrošs cilvēks! — Tamura plati smaidīja, cenzdamies slēpt apjukumu. — Vai tas kur redzēts, ka sekretariāta priekšnieks viens pats dodas tādā dēkā! Ja nu mani zeļļi būtu jūs nobendējuši, ko tad?
— Nu, tāpēc novērtējiet manu «pārdrošību» pienācīgi! Neatsakieties mani uzklausīt! — sekretariāta priekšnieks dedzīgi iesaucās.
— Labi, es jūs uzklausīšu. Taču brīdinu, ka manas ausis ir kurlas pret visādiem padomiem, kas man iesaka pārtraukt pasākumus, kurus patlaban esmu uzsācis.
Viņi iekārtojās pils bibliotēkā. Sekretariāta priekšnieks izskatījās pavisam nomocījies. Un vai par to jābrīnās, ja cilvēks veicis tik garu ceļu! Viņš paskaidroja, ka ieradies pēc paša iniciatīvas un lūdzot Tamuru senās draudzības vārdā uzklausīt viņu.