— Mēs darām visu iespējamo, lai izstrēbtu šo putru, — viņš ļoti sarūgtināts sacīja. — Amerikāņu nostāja ir visai barga. Pentagons nezina ko iesākt aiz niknuma, viņi izturas kā prātu zaudējuši. Visa Amerika ārdās. Amerikāņus nevar salīdzināt ar japāņiem. Viņiem šaujamie ieroči ir pirmās nepieciešamības priekšmets, jo kā gan citādi lai aizstāvas pret bandītiem, kuri tur nedod mieru ne dienu, ne nakti? Turklāt valsts viņiem jauna, liela, bez ieročiem grūti iztikt. Un tā nu ir noticis, ka no bažām izaugušas bailes, no bailēm — panika, bet panika savukārt pārvērtusies histērijā. Tāpēc viņi aizstāv savu viedokli ar maniakālu stūrgalvību.
— Nekas, lai mācās uzturēt labas kaimiņu attiecības bez ieroču palīdzības. Dažkārt arī likumi var būt ļoti noderīgi. Tā kā tas ir viņu iemīļotajās kovboju filmas: sakuma varonis sagrabj varu ar pistoles palīdzību, bet vēlāk kļūst par uzticamu likuma sargu.
— Viņiem pārāk maz laika. Dažās dienās nevar izmainīt pilsoņu psiholoģiju. Dienvidu štatos patlaban starp baltajiem un melnajiem sācies īsts karš. Kuk- luksklans trako, linčo nēģerus. Arī daudzi japāņi, kas dzīvo Amerikā, nolinčoti. Noskaņojums pret japāņiem ārkārtīgi saasinājies.
— Nejēdzība! — Tamura pēkšņi piesarka. — Vai tad viņu policija neko vairs nedara?
— Mēs nosūtījām protesta notu, taču viņi atbildēja, ka satrakotā pūļa nomierināšanai esot nepieciešami šaujamie ieroči. Tas nozīmē, ka par nekārtībām Amerikā atbildīga ir Japāna.
Tamura saviebās.
— Tas vēl nebūt nav viss, — kancelejas priekšnieks turpināja. — Tiek boikotētas japāņu preces. Organizēti uzbrukumi japāņu firmu pārstāvniecībām. Diplomātisko attiecību pārtraukšana — tas ir ļoti nepatīkams notikums, bet ekonomisko sakaru saraušana mums ir jau īsta traģēdija. Jūs taču zināt, cik mums plaši izvērsta preču apmaiņa ar Ameriku…
— Un jūs ar lielāko prieku to atgādināt!
— Lūdzu, uzklausiet mani līdz galam! Amerika ir mūsu preču galvenā importētāja. Bet pērkam mēs no viņiem vairāk nekā pārdodam. Dzelzsrūdu, naftu, rūpniecības izejvielas. Ja mēs būtu iepriekš uz to sagatavojušies, stāvoklis būtu savādāks. Taču pēkšņa ekonomisko sakaru saraušana ar Ameriku — tas Japānai ir milzīgs, varbūt pat nāvējošs trieciens.
— Un tas viss tikai tāpēc, ka līdz šim mēs paļāvāmies vienīgi uz amerikāņiem, — Tamura sacīja. — Vai tad tā nav bijusi ārkārtīga tuvredzība! It kā, izņemot Ameriku, pasaulē nevienas citas valsts vairs nebūtu. Dabiski, ka ekonomiskā atkarība novedusi līdz politiskai atkarībai.
— Jel klusējiet! — sekretariāta priekšnieks viņu pārtrauca. — Tad nu gan pateicāt oriģinālu domu! Mēs jau sen to sapratām, un tas mūs ļoti nomāca. Mēs pārāk augstu novērtējām militāro savienību ar ASV, pārāk paļāvāmies uz Ameriku aizsardzības jautājumos. Rezultātā Japānas diplomātija kļuva par amerikāņu diplomātijas piedēkli.
— Pareizi! Tā arī ir visu ļaunumu sakne! — Tamura, kā tādos gadījumos bija paradis darīt, sita ar dūri pa galdu. — Militārā savienība ar Ameriku mazināja Japānas nozīmīgumu starptautiskajā arēnā. Tikai Amerikas spiediena rezultātā mēs savā valstī izveidojām pašaizsardzības spēkus. Ja jau mēs konstitūcijā esam ierakstījuši, ka atsakāmies no kara kā konfliktu likvidēšanas līdzekļa, tad mums arī jābūt konsekventiem: jāatsakās no bruņošanās un nav jāizveido militāra savienība ar citām valstīm. Bet starptautiskajā politikā mums jācīnās par taisnību un jāprasa, lai visi to ievērotu, turklāt, izvirzot šo prasību, nedrīkstam lietot draudus. Jā, patiešām mūsu valdībai pietrūcis drosmes aizstāvēt savu tautu ar prāta gudrību un prāta spēku. Vai nebūtu bijis daudz pareizāk, ja mēs nevis zvejotu Korejas notikumu duļķainajos ūdeņos, bet gan sakostu zobus, savilktu ciešāk jostas un pagaidām vēl necenstos atjaunot rūpniecību. Tad gan mēs varētu rādīt piemēru visai pasaulei: nu paskatieties tikai — valsts, kura atteikusies no ieročiem un bruņotajiem spēkiem, aicina visas tautas ievērot kopīgus morāles principus. Nekas, mēs būtu iztikuši arī bez ieročiem! Mūsu aizsardzībai būtu kalpojis garīgais spēks, kuru mēs iemantotu pēc pilnīgas atbruņošanās. Vai patiešām tautai un tās valdībai nav apnicis militārisma gars, kas valdīja Japānā tajā laikā, kad plosījās karš Klusajā okeānā?!
— Pirmo reizi dzirdu, ka jūs esat tāds ideālists un pacifists! Cik atceros, jūs lējāt rūgtas asaras, kad 1945. gadā izformēja un atbruņoja veco armiju. Un, ja atmiņa neviļ, tad Korejas notikumu laikā jūs, Tamura san, ievērojami palielinājāt savu bagātību. Jā, un arī Vjetnamas lietās jūs … — sekretariāta priekšnieks sastomījās, acīmredzot atcerējies, kāpēc viņš šeit ieradies. — Nu labi, pietiek, tā ir pagātne. Tagad vairs nav vērts spriedelēt par to, ko toreiz būtu vajadzējis darīt. Mūsu dzīves īstenība liek mums reāli skatīties uz notikumiem, un tie prasa, lai mēs nekavējoties pieņemtu kaut kādu lēmumu. Mums vajadzīga nafta — tā šodien ir pati svarīgākā problēma.
— Nu, un tad? Protams, japāņu naftas monopoli ir pilnīgi atkarīgi no ārzemju kapitāla, taču Tuvajos un Vidējos Austrumos mēs naftu iegūstam patstāvīgi.
— Iegūt jau mēs to iegūstam, tomēr patiesībā arī te esam atkarīgi no ārvalstīm, — sekretariāta priekšnieks sarūgtināts sacīja. — Japānas ķīmiskā un enerģētiskā rūpniecība ir galvenās naftas patērētājas, taču pašā Japānā mēs naftu iegūstam ārkārtīgi nelielā daudzumā. Jūs teiksiet, ja mēs zaudēsim Teksa- sas naftu, tad mums vēl paliks Tuvo un Vidējo Austrumu nafta. Bet neaizmirstiet — tiklīdz tiks dota komanda, amerikāņu septītā flote tūlīt sāks Japānas blokādi.
— Ko gan viņi var mums padarīt? — Tamura iesaucās. — Arī kuģu artilērija taču izgājusi no ierindas.
— Mēs esam saņēmuši ziņu, ka amerikāņu flotes kuģiem steidzīgi tiek pierīkoti tarāni.
— Izciļņi, kas atrodas zem ūdens līnijas? Vai līdzīgi tiem, kādi tika pierīkoti mūsu kuģiem 1895.— 1896. gada Japānas un Ķīnas kara laikā?
— Jā. Mūsdienās tarāns atrodas kuģa priekšgalā un izvirzīts tālu uz priekšu. Tas atgādina ļoti garu un asu pīķi, kas izkalts no ārkārtīgi izturīga tērauda.
— Tad jau gandrīz tāds pats, kāds bija zemūdenei «Nautils»! Vai atceraties Zila Verna grāmatu «Astoņdesmit tūkstoši kilometru zem ūdens»? — Tamura sāka smieties. — Jā, militāristi negrib padoties. Viņi nemaz nevēlas saprast, ka ir zaudējuši.
— Bet ko jūs teiksiet tad, kad šie «zaudētāji» ar minēto ierīci izdurs caurumu naftas tankkuģa ne visai stiprajā korpusā?
— M-jā… — Tamura vairāk neko nespēja pateikt.
— Nu jūs sakāt «m-jā»! Ja amerikāņi sāks piekrastes blokādi, mums drīz vien būs beigas. Izmantojot visas mūsu valsts uzkrātās rezerves, naftas pietiks ne vairāk kā divdesmit dienām.
— Paši vainīgi! Mums taču pirms dažiem gadiem piedāvāja padomju naftu… Vajadzēja toreiz noslēgt vienošanos.
— Nu, Tamura san, jūs atkal maļat to pašu! Kāda gan tagad jēga atcerēties pagātni? Starp citu, jūs toreiz bijāt viens no tiem, kas visvairāk iebilda pret vienošanos ar Padomēm.
— Lai tā arī būtu, bet ko jūs īsti no manis gribat?
— Neraugoties uz diplomātisko attiecību pārtraukšanu, Japānas un ASV sarunas turpināsies ar kādas trešās valsts starpniecību. Mēs neprasām, lai jūs «atsaldētu» visas sprāgstvielas, bet lūdzam jūs vienīgi piedalīties šajās sarunās. Vai arī vismaz mūsu valdības sēdē.
— Bet es to nevēlos darīt! — Tamura asi atcirta.
— Ņemiet vērā, ka Japānas starptautiskais stāvoklis šajā brīdī ir šausmīgs. Sabiedriskā doma nav mūsu pusē. Mūs uzskata par visu nelaimju vaininiekiem.