Es te nemaz nerunāju par zaudējumiem, kurus jācieš mūsu firmām …
— Šādu stāvokli izraisījuši vairāki faktori: mūsu valdības neprasme virzīt sabiedrisko domu gan mūsu zemē, gan arī aiz tās robežām, pastāvīgā atkarība diplomātijā no vecākā partnera, pārmērīga piesardzība, — Tamura nemaz nedomāja padoties. — Tieši tagad Japānai stingri jāievēro visi taisnīgas politikas principi. Paziņojiet, ka Japānas valdība nekur nav iejaukta, ka vienīgais vaininieks ir kaut kāds vājprātīgais — Daidzo Tamura. Bet pēc tam izstrādājiet konsekventu politiku, neatbalstiet turpmāk vairs nekādas ASV kaprīzes un aiciniet palīgā pasaules sabiedrisko domu. Lai Japāna varētu izstrādāt politiku, kas balstītos uz tikumiskiem principiem, šī jēdziena viscēlākajā nozīmē nepieciešams, lai…
Šajā brīdī pilī pēkšņi nodzisa gaisma. Arī mūsu elektrostacija, kas bija ierīkota pazemē, nezin kāpēc nestrādāja. Es steigšus devos meklēt Goemonu — tas droši vien atkal ir viņa joks!
Goemons nekur nebija atrodams.
Viņš bija pazudis kopā ar Kisako.
APLENKUMS UN BĒGŠANA
1
Man ieķērās krūtīs viens no Tamuras tuvākajiem palīgiem.
— Tu, tikai tu esi pie visa vainīgs! — viņa seja no dusmām bija pārvērsta. — Līdz šim es tev piedevu tavus nekaunīgos izlēcienus. Kaut arī man gribējās gāzt pa tavu pretīgo mūli, kad tu tik familiāri izturējies pret dižo senseju Tamura sanu! Taču es apvaldīju sevi, tāpēc ka tu biji Goemona senseja aukle.
Kā gan tev, puis, tā misējies? Tu vairs nezini, kur atrodas Goemons sensejs! Neesi nemaz viņu redzējis?! Tad tā tu pildi savus pienākumus?
— Tu esi pelnījis, lai tevi sodītu tūkstoškārt! — iejaucās galīgi prātu zaudējušais paukošanas meistars, nemaz nesaprazdams, par ko te ir runa. — Tev jāizpērk sava vaina ar nāvi! Vai tu, blēdīgais smurguli, maz kaut ko zini par harakiri ceremoniju?
Jutu, ka man mati sāk celties stāvus.
Es pēkšņi ārkārtīgi skaidri sapratu, starp kādiem ļaudīm visu šo laiku esmu dzīvojis. Pils mudžēt mudžēja no slepkavām, bandītiem, ārprātīgajiem un pusārprātīgajiem, kuri par to vien domāja, kā sodīt ar nāvi, nogalināt, nosist, nodurt, pakārt…
Šiem tipiem, kas visu laiku bija sildījušies Tamuras azotē, tagad piederēja vara! Tiklīdz sprāgstvielas bija kļuvušas nelietojamas, viņi sāka komandēt, uzbrēkt citiem, cirst pliķus pa labi un pa kreisi. Tā tas vienmēr laikam bijis: paskaties no vienas puses — labi, paskaties no otras puses — nekur neder.
— Nu, ko tu tagad iesāksi? Atbildi! — bandīts stipri sapurināja mani. Man galva sāka griezties. — Ko lai mēs paziņojam savam pavēlniekam?
— Lūdzu, laidiet mani vaļā, — es nomurkšķēju, trīcēdams kā apšu lapa. — Varu tikai apmēram iedomāties, kur viņš atrodas.
— Kur? Nu, runā!
Bet man negribējās atklāti runāt par savām nojautām. Tagad, kad Goemons bija pazudis, es nezin kāpēc sajutu dīvainu atvieglojumu.
Nedrīkstēja taču atstāt vienu briesmoni otra briesmoņa rokās.
Daidzo Tamura, protams, bija visai interesants cilvēka tips. Viņā stipri bija jaušams pirmskara gadu panaziātisma gars, bet nevarēja arī noliegt, ka viņš nebūtu pietiekami drosmīgs. Tomēr Goemons viņam bija pārāk ciets rieksts. Apsūnojušas idejas neko daudz nevar palīdzēt, kad runa ir par tādu radījumu, kāds bija Goemons. Grandiozā izrāde, kuru Tamura gatavojās noorganizēt, varēja pat radīt apbrīnu, taču vienam cilvēkam šādu izrādi sarīkot nav pa spēkam. Turklāt Tamura visus mērīja ar savu olekti un neņēma vērā Goemona spilgto individualitāti.
Tamura nebija vienīgais, kas gribēja izmantot Goemonu savā labā. Mūsu firmas direkcija centās iegūt no viņa informāciju, kas varētu dot kaut kādu labumu jaunu izstrādājumu ražošanā. Amerikāņu izlūkošanas dienests, kas neatlaidīgi medīja Goemonu, uzskatīja viņu par kaut ko līdzīgu trumpja dūzim, kurš ASV valdībai nepieciešams savas politikas realizēšanai.
Taču patiesībā pret Goemonu bija jāizturas daudz nopietnāk un delikātāk. Kaut arī Goemons bija citas pasaules būtne, viņam pret mūsu pasauli bija pietiekami draudzīga attieksme un gan jau Zemes cilvēki būtu spējuši viņu saprast un ar viņu vienoties. Acīmredzot ne jau velti viņš tā centās panākt tikšanos ar imperatoru. Naivā kosmosa būtne sapņoja, ka varēs šim «debesu dēlam» nodot savas zināšanas, kuras pēc tam kalpotu visai cilvēcei…
Lai kā arī Tamura plātījās ar taisnīgumu, viņam par to nebija nekāda priekšstata, un Goemons šāda cilvēka rokās pārvērtās par ieroci, kuru izmantoja varas sagrābšanai. Kas īstenībā bija šis noslēpumainais svešinieks, tā vēl joprojām bija mīkla. Bet es gluži intuitīvi jutu, ka var tomēr atrast ceļu, kā piekļūt viņa sirdij. Vajadzētu tikai parunāt ar viņu pilnīgi atklāti…
— Nu, ko tu klusē, puis? — mans bende no jauna sapurināja mani. — Vai baidies sacīt, kur viņš slēpjas? Vai arī varbūt tu pats esi viņu noslēpis?
— Nē! — es iegārdzos, juzdams, ka milzīga ķepa žņaudz manu rīkli. — Es nekur neesmu viņu noslēpis …
— Ei, — viens no komandieriem, skriedams mums garām pa gaiteni, uzsauca. — Ko jūs vēl te kavējaties? Izziņota trauksme!
— Atkal jau? — pirksti, kas žņaudza manu kaklu, atlaidās mazliet vaļīgāk. — Bet trauksmes zvana taču nebija…
— Elektrība nedarbojas. Vadi vēl nav salaboti, — komandieris sacīja, demonstratīvi vicinādams rokās zobenu.
Komandieris bija uzvilcis melnu kreklu un uzlicis galvā bruņucepuri. Viņam bija šausmīgi muļķīgs izskats, un, ja vien es nejustos tik slikti, tad droši vien būtu sācis smieties.
— Kaut kādi nelieši pierunājuši elektrokompā- niju, lai tā pārtrauc strāvas piegādi, — Tamuras rokaspuiša acis iezvērojās un lūpas sašķiebās ļaunā smīnā.
— Nu, puiši, iedodiet man spalvu, jāaiziet mazliet pakutināt šos sliņķus.
— Gaismas nav ne tikai mūsu pilī, bet ari visā pilsētā.
— Un mūsu elektrostacija? Vai ari tā līdz šim vēl nav izremontēta? Interesanti, ar ko tad nodarbojas tie nolādētie tehniķi?
— Gan jau iztiks bez tevis, — komandieris sacīja. — Tu labāk skrien uz vārtiem, tur vervē brīvprātīgos tuvcīņām.
— Ko?! — šī nelietīgā tipa seja acumirklī kļuva pelēka kā zeme. — Tātad šoreiz tas nav uzlidojums no gaisa?
— Jā. No sargtorņa pamanījuši, ka uz blakus kalna, mežiņā, nomaskējusies vesela pašaizsardzības spēku divīzija. Visi komandieri ir amerikāņi. Droši vien grib uzbrukt pilij no aizmugures.
— Nelieši! — šis draņķis, kurš pirms īsa brīža vēl bija tik kareivīgs, pēkšņi iebļāvās nelabā balsī.
— Mēs taču esam japāņi — savējie! Kā tad tas nu iznāk — mūsējie grib sist savējos?
— Jā, tā tas ir. Taču pagaidām viņi vēl neuzbrūk. Droši vien uzbrukums sāksies naktī. Mums līdz tam jāpagūst ierīkot dzeloņstiepļu aizžogojumus pie rietumu vārtiem, kas atrodas iepretim šim kalnam, — komandieris sacīja. — Baidos, ka tikai te neparādās amerikāņu soda vienības. Tām uz šādām lietām ir nags. Nu, ko stāvi kā stabs? Uzkāp augšā tornī, tad pats savām acīm varēsi redzēt, kas notiek. Un neaizmirsti arī palūkoties uz jūru. Tur ir tik daudz kuģu, ka ūdeni vairs nevar saskatīt — gandrīz visi Japānas un ASV apvienoto jūras kara spēku kuģi savākušies vienkopus.
Tamuras rokaspuisis, kurš bija speciālists cilvēku žņaugšanā un kuram lieliski padevās arī sitieni pa zobiem, vienā mirklī bija pazudis. No cietokšņa mūru puses atskanēja komandieru skaļās balsis, kurās gan vairs nebija jūtama agrākā pašpārliecinātība.