Ērmīgais paukošanas meistars pēkšņi apsēdās uz grīdas, norāva auklu no zobena maksts, piesēja tai garās kimono piedurknes, aptina ap galvu dvieli un, satvēris zobenu kreisajā rokā, piecēlās atkal kājās.
Man bija bail, ka tikai viņam neienāk prātā pirms kaujas pārbaudīt zobena asumu uz manas miesas, un es kā bulta aizdrāzos projām pa gaiteni.
2
Pils bibliotēkā, liekas, vēl joprojām turpinājās Tamuras pārrunas ar sekretariāta priekšnieku. Taču es negribēju tikties ar Tamuru un vispār nevēlējos, ka mani kāds ieraudzītu — vienalga, kas tas būtu.
Soļodams pa nomaļiem gaiteņiem un pārejām, es izkļuvu ārā no pils. Pagalmā patlaban ierindā stājās melnkrekļi, apbruņojušies ar īstiem, kā arī bambusa pīķiem, nūjām ar spalvu nazīti galā, zobeniem un durkļiem. Barveži deva pēdējos norādījumus. Es pārlaidu skatienu mūsu «armijai». Šie varonīgie kareivji noteikti spētu savaldīt kautiņu parlamentā, bet ko viņi iesāks nopietnā kaujā, kad būs jācīnās ar īstu, labi apmācītu armiju, kas pastiprināta ar soda operāciju speciālistiem … Man pat sanāca smiekli.
Tālā pagalma nostūrī bija sapulcējušies kādi trīsdesmit cilvēki — visi vienādos nakts kimono un ar īsiem zobeniem, kas bija aizbāzti aiz jostas. Visi viņi, nometušies uz viena ceļa, aizgrābti klausījās pahana runu. Manas ausis saklausīja zagļu žargonu. Šī ceremonija, kas atgādināja par deklasētu elementu dzīvi uzņemtas mākslinieciski vājas filmas epizodi, viņus bija galīgi apreibinājusi.
Iekšējā cietokšņa pagalmā — honmaru — viduslaiku kara speciālists, kurš bija ietērpts zvejnieku hapi — acīmredzot viņa augumam piemērots kaujas haori nebija atrasts —, mācīja melnkrekļiem stratēģijas un taktikas noslēpumus.
Pūta no gliemežnīcām darinātas taures, šķindēja gongi, dārdēja bungas. Daudzi senās kara mākslas meistari, kuri paši nekad nebija piedalījušies īstā kaujā, drudžaini šķirstīja vecas tārpu un peļu sagrauztas grāmatas.
Tajā brīdī, kad es tuvojos no baļķiem steigā saslietam novērošanas tornim, viens no puišiem, kuri bija uzrausušies augšā tornī, izmisīgi vēcinādams rokas, rādīja uz kaut ko tālumā. Pārējie bija sastājušies viņam apkārt. Viņi turēja rokās binokļus.
— Klau, kas tur notiek? — es vaicāju.
— Rāpies augšā pie mums un skaties pats, — man atbildēja kāds jauneklis ar pūtainu seju. — Tā vien šķiet, ka jūrā mums iepretim nostājusies visa septītā flote kopā ar mūsu floti.
Viņš pasniedza man binokli, un es ieraudzīju desmitiem kaujas kuģu ar to draudīgajiem lielgabaliem. Tā kā lielgabali bija izgājuši no ierindas, tie mani sevišķi neinteresēja. Bet transporta kuģi — un to tur nebija mazums — tūlīt pievērsa manu uzmanību.
— Kāpēc tie stāv uz vietas? — es brīnījos.
— Skaidrs, ka demonstrē savu spēku, cenšas mūs iebiedēt.
Tomēr man šajā sakarā bija pašam savas domas: iebiedēšanai nepavisam nav vajadzīgi transporta kuģi, droši vien viņi gatavojas izsēdināt malā jūras kājniekus…
Drīz vien mans pieņēmums apstiprinājās. Es vēlreiz paskatījos ar binokli un tagad pamanīju nelielus desanta kuģus, kas šūpojās augstajos viļņos starp flotili un krastu. Tie man atgādināja uz ūdens nosēdušos nelaimi vēstījošu putnu baru. Kāpēc gan tie nekustas, netuvojas krastam un nesteidzas izsēdināt desantniekus? … Uz visu kuģu klājiem drūzmējās kareivji — es redzēju, kā spīd viņu bruņucepures. Man pat kļuva viņu žēl — droši vien puišus pamatīgi šūpoja.
Pēkšņi no kāda kuģa nolaida ūdenī vecu airu laivu.
— A. pilsētas apkaimē arī parādījies karaspēks, — sakarnieks, mums garām skrejot, iesaucās. — Šoseja tur pilna ar tankiem.
— Vai viņi vēl tālu? Varbūt jau pienākuši pavisam tuvu? — pūtainais puisis jautāja.
— Viņi tuvojas no austrumu puses. No viņiem līdz mums vēl apmēram desmit kilometru.
«Nu vairs nedrīkst vilcināties,» es nodomāju. «Japāņu un amerikāņu karaspēks, kuru komandēja amerikāņu virsnieks, sācis virzīties uz mūsu pusi. Patlaban nav īstais laiks spriedelēt, vai būtu jāsauc pie atbildības japāņu kareivji, kas gatavojas karot
pret savējiem, vai arī ne. Izkļūt ārā no pils kļūs ar katru stundu grūtāk, tā jau tagad aplenkta no trim pusēm — no jūras, no A. pilsētiņas un kalna, kas atrodas mums kaimiņos.
Nav saprotams vienīgi, kāpēc viņi vēl nesāk uzbrukumu. Droši vien gaida tumsas iestāšanos. Jā, tagad jāpasteidzas. Jānokļūst pie Goemona un Kisako. Nu, protams, viņi atrodas tur, — kur gan citur viņi varētu būt? … Intuīcija mani nepievils …»
Apakšzemes gaitenī, kuru no ārpasaules atdalīja vairogs ar burtiem «V» un «S», atradu lūpu krāsas gabaliņu. Tātad viss kārtībā, viņi šeit bija gājuši. Mani interesēja vienīgi, kā Kisako atradusi šo eju? Bet varbūt to uzodis Goemons?
Kad atrados jau aiz ārējā grāvja, es paskatījos visapkārt un nevilšus nodrebēju. Pavisam netālu no manis biezajos krūmos šur tur blāvi iespīdējās aizsarg- krāsas ķiveres, īstas kareivju tērauda ķiveres. Vai tās maz varēja salīdzināt ar mūsu plāniņajām, kā olu čaumala trauslajām, apzeltītajām operešu varoņu galvassegām?
Slēpdamies aiz klintīm, es tuvojos krūmājam. Tajā bija nomaskējies gandrīz vesels pašaizsardzības spēku bataljons. Tik tuvu pilij! Apakšvienību kareivji, kuriem bija šautenes ar uzspraustiem durkļiem, gatavojās kaujai. Pēc tam es ieraudzīju komandierus — amerikāņus. Parādījās milzīga auguma seržants ar sārtiem vaigiem. Sīciņie japāņu kareivji, kuru sejām bija dzeltena ādas krāsa, sarunājās ar viņu, galvas atgāzuši. Mani pārņēma dīvaina sajūta — likās, ka tas viss, ko es redzu, ir tikai sapnis …
Vai tas nebija ārprāts?! Amerika, pārtraukusi diplomātiskās attiecības ar Japānu, tagad komandēja japāņu karaspēku!
Starp citu, mūsu valdībai, parakstot slaveno drošības līgumu, gan vajadzēja paredzēt šādu iespēju.
Es klusītiņām izlīdu no krūmiem un pa šauru taciņu sāku kāpt no kalna lejā. Taču nebiju vēl paspēris ne piecus soļus, kad kāda roka cieši satvēra mani aiz apkakles.
— Mēs jau sen jūs gaidām… — balss mani uzrunāja ar stipru amerikāņu akcentu.
Manā priekšā nostājās cilvēks civilās drānās, ar zemu uz pieres uzvilktu cepuri.
— Mūsu ļaudis no pils ziņoja, ka tūlīt pēc Goe- mona esot pazudis arī jūs, — viņš turpināja, uzpūz- dams man elpu, kurā bija jūtama stipra siera smaka.
— Nu labi, brauksim, — sacīja otrs — tas, kurš bija turējis mani aiz apkakles. — Brauksim pie tava drauģeļa Goemona …
Viņš stipri runāja caur degunu un nezin kāpēc visu laiku mirkšķināja man ar aci.
Pretīgi tipi! Gan tas, kurš runāja caur degunu, gan tas, kurš uzvilcis cepuri uz acīm!
Es nepaguvu pat ievaidēties, tik zibenīgi viņš iegrūda mani milzīgas mašīnas vēderā.
Bet šoferis pēkšņi sāka lādēties. Motoru nekādi neizdevās iedarbināt.
NAFTAS BOJĀ EJA
1
Visi, kas atradās mašīnā, izlēca ārā un pameta mani vienu. Es jau nodomāju, ka viņi tā rīkojušies tāpēc, ka nedarbojas motors, bet, kad vējstiklu sadauzīja akmens, sapratu, kas notiek. Bija sākusies kauja. Tas, kurš runāja caur degunu, tūlīt atgriezās un izvilka mani no mašīnas. Bet tad kāds iebelza viņam ar nūju pa galvu, un viņš ar pārsistu galvaskausu novēlas zemē. Es tūlīt metos krūmos.
Acīmredzot tā vēl nebija kauja, bet gan priekšējo vienību sadursme. Kādi divdesmit spēcīgi puiši, kuri atgādināja smagā svara bokserus, cīnījās uz dzīvību un nāvi. Gaisā zibēja nūjas, maisi ar smiltīm un skrotīm, iezibsnījās mednieku naži.