Pulksten trijos pēc pusdienas visos namos nodzisa gaisma. Neviens lifts vairs nedarbojās.
Ielas aizsprostoja mašīnas, kuras pēkšņi bija apstājušās. Automašīnu laikmetam bija pienākušas beigas. Vairāk nekā pieci miljoni vieglo automobiļu pārvērtās par metāla lūžņiem. Iestājās vispārējs klusums. Nafta bija gājusi bojā. Un reizē ar to gāja bojā arī trokšņainā divdesmitā gadsimta civilizācija, kuras attīstība bija balstījusies uz naftu.
DIALOGS PAR RĪTDIENU
1
Gigantisko naftas monopolu bankrots satricināja pasauli. Divdesmit četras stundas pēc «naftas bojā ejas» Ņujorkas, Londonas un Tokijas fondu biržās sākās panika, kuras sekas bija pilnīgi visu biržas operāciju paralīze. Par laimi, — ja var runāt par laimi šādos nelaimes brīžos, — Japānas tauta nebija radusi ieguldīt savus ietaupījumus akcijās. Pēc tam sākās grūtības pārtikas apgādē. īpaši cieta piekrastes rajoni, kuriem pārtiku pieveda ar jūras transporta līdzekļiem. Strādnieku arodbiedrības nolēma enerģiski rīkoties. Atkal tika uzsākta akmeņogļu ieguve. Tādējādi izdevās atjaunot apmēram sešdesmit procentus elektrostaciju, kuras agrāk bija darbinājusi nafta. No jauna sākās tramvaju un elektrovilcienu kustība.
2
Bija pagājuši divi mēneši. Panika bija nedaudz mazinājusies. Pasaule sāka piemēroties jaunajiem dzīves apstākļiem.
Kādu dienu es Jokohamas apkaimē kopā ar Goemonu atkal stāvēju uz kalna, kas man vēl bija labi saglabājies atmiņā. Lejā pie mūsu kājām pletās spožas saules apspīdētā osta. Taču šī osta nemaz vairs neatgādināja to, kas senāk tik labvēlīgi bija ietekmējusi manus nervus. Uz autoceļiem rūsēja mašīnu vraki, pa līci lēnā gaitā vilkās tvaikonīši, izspļaudami melnus dūmu mākoņus. Kaut kur tālumā svilpa tvaika lokomotīves, kas bija atguvušas savas likumīgās tiesības kopš tā brīža, kad vairs nekursēja lepnie automobiļi un autobusi, kuri kādreiz bija likuši aizmirst sliežu ceļus un ar saviem atsperīgajiem, riepās ietērptajiem riteņiem traukušies jebkurā virzienā.
— Esmu sagādājis tev daudz rūpju, raižu, nepatikšanu, — Goemons sacīja, pavisam aizsmakušā, aiz- lūzušā balsī. — Es ļoti nožēloju, skumstu, bēdājos, ka man nav izdevies dabūt «debesu dēla» — Japānas imperatora autogrāfu. Turpmāk nebraukšu vairs pie jums, esmu piekusis, noguris, nomocījies… Žēl, ārkārtīgi žēl, gaužas asaras jālej…
Es nemaz vairs nepazinu Goemonu, tik ļoti viņš bija pārvērties. Izskatījās pavisam bāls un vājš. Apaļā seja, kas agrāk spīdēja un laistījās, bija savilkusies čokurā kā savītusi kāpostu lapa. Deguns kļuvis smailāks un plānāks. Acis, no kurām viena bija līksmi raudzījušies uz augšu, otra — uz leju, tagad bija uzvēlušās uz apakšējiem plakstiņiem un, likās, tūlīt tūlīt pārslīdēs tiem pāri un kā nogatavojušies āboli nokritīs zemē. Katliņš apputējis, platās bikses no- skrandušas. Tīkliņš ar melno lādīti vazājās gar zemi.
— Paklau, Goemon, — vai zini, ko es vienmēr aizmirstu tev pavaicāt? … — es sacīju. — Kādam nolūkam tev vajadzīgs lietussargs? Atklāj man šo noslēpumu, — ko tu dari ar lietussarga palīdzību? …
— Toda, mīļo draudziņ, brālīt, man par tevi tiešām jābrīnās! — Viņš paskatījās uz mani ar patiesu nožēlu. — Tu esi Zemes iedzīvotājs un tomēr nezini, neapjaut, nesajēdz, kādam nolūkam vajadzīgs lietussargs! Bet ja nu līst lietus — plikš-plikš-plikš, plakš- plakš-plakš? Kam gan patīk samirkt?
Goemons, ar lielām pūlēm pacēlis roku, lai aizsargātu ar to acis no spilgtās saules, lūkojās debesīs.
— Liekas, ka brauc man pakaļ…
Lūkodamies uz augstajām, skaidrajām, sārtajām
pievakares debesīm, kurās pagaidām vēl nebija redzams neviens kosmosa kuģis, es iedomājos Daidzo Tamuru un visus ar viņu saistītos notikumus.
Kad pret viņu sāka vērsties visa pasaule un viņš juta, ka spēli zaudējis, Tamura atlaida mājās savus bandītus un aizdedzināja A. pili. Tas nemaz nebija tik viegli izdarāms — dzelzsbetona sienas, akmens mūri un — neviena piliena benzīna. Tas ir, benzīna bija tik daudz, ka ar to varētu pielaistīt visas telpas, bet benzīns taču vairs neuzliesmoja. Tamura arī tad atcerējās senatni — viņš ņēma palīgā darvu, salmus, sausus zarus. Kad beidzot sākās īsts ugunsgrēks, Daidzo Tamura, šis noziedzīgais aizkulišu darbonis, visiem pazīstama persona, diktators, vājprātīgais avantūrists, liesmu pārņemtajā pilī izdarīja sev hara- kiri. Tiesa, pēc tam paklīda baumas, ka tas viss bijis tikai inscenējums un ka īstenībā viņš paslēpies, taču es zināju patiesību. Es pats savām acīm biju redzējis viņa apdegušo līķi un identificēju viņu.
Varbūt viņš bijis drosmīgs cilvēks, varonis? Viņam taču pieticis dūšas izdarīt pašnāvību … Starp citu.. Hitlers arī izdarīja pašnāvību. Nē, tur no varonības nebija ne smakas, viņi abi divi — gan Hitlers, gan arī Tamura — bija nožēlojami maniaki, nicināmi gļēvuļi. Tamura briesmīgi pārrēķinājās. Viņš viens pats gribēja apgriezt pasauli, un redz, kāds tam bija iznākums..
Tajā dienā, kad spiegi sagrāba mani savās rokās, man tomēr palaimējās aizbēgt. Izmantoju kņadu ap mašīnām un laidos lapās …
Es devos mājup, uz Tokiju, uz savu veco ligzdiņu, kur mēs ar Kisako tik daudz reižu bijām ķīvējušies un tik daudz reižu pēc tam atkal samierinājušies. Ceļā sastapu daudz pārgurušu cilvēku, kas lēnām vilkās pa šosejām, kuras bija aizsprostojušas stāvošās mašīnas. Jau uz rīta pusi es pārkāpu pār sava dzīvokļa slieksni. Es sen te nebiju iegriezies, taču naudu par dzīvokļa īri regulāri sūtīju katru mēnesi.
Nojauta nebija mani pievīlusi.
Netīrajā, pieputējušajā istabā dega svece. Kisako sēdēja līdzās Goemonam un dungoja šūpļa dziesmiņu.
Goemons gulēja izstiepies gultā, un Kisako aprūpēja viņu kā īsta aukle — tādu ainu es jau daudzkārt biju redzējis. Mani pārsteidza kas cits.
Kisako rokā bija smags āmurs, un viņa brīdi pa brīdim iesita ar to Goemonam pa pieri.
— Kisako, manu nabaga draudziņ! — es iesaucos. — Tomēr neesi varējusi izturēt visas šīs šausmas! Tu esi saslimusi… Es tūlīt aizskriešu pēc ārsta!
Taču, kā izrādījās, Kisako nebija pārmainījusies.
— Es tev parādīšu ārstu! — Kisako sacīja, un viņas acis iezvērojās. — Panāc vien tuvāk, es tev arī iezvelšu..
— Bet… kāpēc tu to dari?! Kāpēc tu viņam sit?
— Ak, — viņa nogurusi atmeta ar roku. — Nezinu. Varbūt patiešām vajadzētu steigšus aicināt ārstu? Pēc manām domām, mūsu Goemoniņš ir mazliet sajucis kopš tā brīža, kad viņam uz galvas uzkrita tas akmentiņš. Tas jau iesākās pilī. Iedomājies, viņam ar to vien nepietiek, ka viņu paglauda, viņš nemitīgi lūdz, lai es viņam belžu ar kaut ko smagu. Nu, tāpēc arī situ. Vai man žēl darīt cilvēkam prieku?
Es pieskrēju Goemonam klāt. Viņš elpoja smagi. Acīs bija sanesušās asaras.
— Kisako, tā …
— Vai sākusies epilepsijas lēkme?
— Nē, tā ir nostalģija, ilgas pēc dzimtenes…
Mēs divus mēnešus kopām Goemonu, nelikdamies
ne zinis par vētru, kas trakoja aiz mūsu nama sienām. Beidzot Goemons atguva sajēgu un sāka runāt:
— Uz mājām, atpakaļ uz dzimteni… Es gribu, vēlos, alkstu… Nespēju izturēt šo dzīvi uz jūsu Zemes … Un arī noteiktais laiks pagājis, aizritējis, aiz- plūdis … Drīz vien man atbrauks pakal…
— Mums jāšķiras, Toda, manu saimniek, manu draudziņ! — Goemons sacīja un pacēla uz augšu abas rokas. — Man nu atbraukuši pakaļ…