Parādījies pie vakara blāzmas sarkani nokrāsotajām debesīm, uz mūsu kalna nosēdās puscaurspīdīgs medūzai līdzīgs kosmosa kuģis.
— Uz redzēšanos, Toda, paliec sveiks, dzīvo vesels, neskumsti, nebēdājies …
— Goemon! — es nevilšus iekliedzos. — Tu gribi doties projām un pamest mūsu pasauli tik šausmīgā stāvoklī?!
— Kas tad ir? — Goemons pagriezās pret mani.
— Vai es varbūt esmu izdarījis ko sliktu, nelabu, nekrietnu?
— Vai tu joko, vai? — Es norādīju ar roku uz mirušo ostu, uz pilsētu, kurā nemanīja nekādas rosības. — Palūkojies visapkārt… Tas taču viss tavs darbs. Tu esi pilnīgi izpostījis visu mūsu Zemi, atsviedis to par veselu gadsimtu atpakaļ. Un tagad vienkārši dodies projām …
— Ne jau es pats, ne jau mana persona tur vainojama, ne jau es to izdomāju … Tamura sans mani lūdza, un es darīju, radīju, izpildīju. Tamura sans iestāstīja, iegalvoja, ka tas nepieciešams jūsu Zemes labklājībai…
— Goemon! Goemon! — es sacīju pārmetošā balsī.
— Tu taču esi gudrs, tu esi godīgs. Nu, atbildi man, vai tu esi vai neesi godīgs? Vai tad tu pats nesaproti, ka sprāgstvielas mums vēl var noderēt? Protams, karš, bumbas, šāviņi — tas viss iedveš šausmas, un tas viss nevienam nav vajadzīgs. Bet sprāgstvielas var izmantot arī pavisam citos nolūkos, ar to palīdzību var veikt lietderīgu darbu. Cilvēki taču savā laikā nenonāvēja visus zvērus tikai tāpēc vien, ka tie bija plēsīgi. Piemēra pēc minēšu suņus. Tos pieradināja, un tie kļuva uzticami cilvēku draugi. Un kāpēc centās iegūt uguni? Mēs taču neizmantojam uguni tāpēc, lai aizdedzinātu mājas. Uguns dod siltumu, uz uguns gatavo ēdienu … Pulveris … protams, bīstama lietiņa… Bet mēs jau neesam idioti. Taču tu gribi mums atņemt progresa iespēju, nolaupīt mums rītdienu.
— Nemēģini mani piemuļķot, nejauc prātu, nedzen man galvā visādas muļķības, — Goemons pēkšņi iesmējās. — Tu taču pats saki, ka cilvēki esot spējīgi sevi sadedzināt, nogalināt, iznīcināt. Un arī nafta..
Pēkšņi Goemona tonis mainījās. Viņš kļuva nopietns un sāka runāt pareizā, tīrā japāņu valodā.
Man nezin kāpēc kļuva baisi. Un tieši tāpēc, ka viņš runāja tik pareizā japāņu valodā. Kas ir Goemons? Varbūt viņš tikai visu laiku tēlojis dzīvespriecīgu savādnieku? Varbūt viņš pārstāv Visuma visgaišākos prātus? Varbūt viņš ir būtne no citas galaktikas, kur jau sen iznīdēts ļaunums un valda taisnīgums? Kāpēc viņš ieradies uz Zemes — lai vestu pie prāta Zemes iedzīvotājus vai arī lai sodītu tos?
— Jūs, Zemes iedzīvotāji, esat dīvaini radījumi, — Goemons sacīja. — Jūsu planēta ir bagāta, kā radīta saticīgai dzīvei. Taisni jābrīnās, kāpēc jūs pielūdzat ļauno un iznīdējat labo? Tu runā par sprāgstvielām … Vai daudz labuma tās jums devušas? Paskaiti labāk, cik reižu tās izlietotas bezjēdzīgas slepkavošanas nolūkos … Vai arī nafta … Jūs neprotat to izmantot saprātīgi. Jūs izšķērdējat, izniekojat šo bagātību. Jums tās nepietiks pat piecdesmit gadiem. Zinātne un tehnika jums, protams, nav sevišķi attīstīta, taču tā sasniegusi pietiekami augstu līmeni, lai jūs varētu kontrolēt paši savu rīcību… — Goemons brīdi klusēja, pēc tam sāka atkal runāt savā jocīgajā valodā. — Planētiņa tā nekas, tikai ļoti trokšņaina. Puf-puf! Bah-bah! Zibens un pērkons — nu īsts jandāliņš! Bet tevi un Kisiņu esmu iemīļojis, jūs esat jauki zvēri, dzīvnieki, cilvēki, kaut tādu būtu vairāk. Nu, un tāpēc man gribējās sagādāt jums dāvaniņu, velti, patīkamu pārsteigumu, lai jūs varētu dzīvot klusi un mierīgi…
— Bet…
— Tu nepārtrauc mani! Pietiek jums blandīties, dauzīties, vazāties apkārt. Šaudīties pa ceļiem ar mašīnām, automobiļiem un sabraukt kaķus, suņus, ļautiņus. Arī bez naftas un ultraskaņas ātruma iespējams dzīvot. Pamazām, palēnām, tā, lai nekas netrūktu un nekā nebūtu par daudz. Hop-hop ar zirdziņu… Bet, lai spriedelētu par rītdienu, godīgi jānodzīvo šī diena, neapkaunojot sevi, neaptraipot savu reputāciju ar bezjēdzīgiem kariem. Tā jūs vienā jaukā brīdī varat vēl uzspridzināt gaisā savu Zemi. Lūk, kā! Jums mazliet jāpaaugas, jāpieņemas prātiņā un tad var sākt domāt arī par rītdienu …
Es samulsis klausījos Goemonā. Viņam gan bija, gan nebija taisnība. Kā lai viņam to ieskaidro?
— Saproti, Goemon … Ne viss ir tā, kā tu saki. Uz Zemes vēl, protams, daudz bezprāšu un ļaundaru. Nu, tādu kā Tamura… Ļoti žēl, ka tu nokļuvi viņa nagos un lāgā neiepazini krietnos cilvēkus. Bet tici man, krietnu cilvēku tomēr ir vairāk. Viņi nepieļaus, vismaz centīsies nepieļaut, ka mūsu planēta pārvēršas tuksnesī. Tāpēc es tevi lūdzu: nenolaupi mums rītdienu…
— Es nezinu, es gan ticu, gan neticu… — Viņš kļuva domīgs. — Bet ūdeņraža bumba? Un visādi klabekļi, grābekļi, lielgabali? … Un cik daudz puišeļu, meitenīšu klaiņo apkārt bez tēva, bez mātes? Kur palikuši viņu tēvi un mātes? Nogalināti karā, gājuši bojā bombardēšanā … Tad nu padomā, kas īsti nolaupa jums rītdienu. Nu gan aizpļāpājos, bet tagad paliec sveiks! …
— Goemon, apstājies, pagaidi! — es, slāpdams vai
nost aiz elpas trūkuma, satvēru viņu aiz rokas. — Tev taisnība, bet tikai daļēji. Es taču tev teicu, ka vienkāršie cilvēki…
Viņš cieši ielūkojās man acīs.
— Nu, labi, man nav žēl. Ja gribi, es va,u visu vienā rāvienā «atsaldēt». Vienkāršo cilvēku, kā tu viņus dēvē, labā. Nu, tātad, ko tu man iesaki darīt?
Es nezināju, ko atbildēt. Nevarēju iedomāties, kāda kļūs mūsu pasaule, kad no jauna atdzīvosies raķetes, lielgabali un bumbas.
— Ko tu klusē? — Goemons sacīja, uzlicis jau vienu kāju uz sava kuģa caurspīdīgā trapa. — Es vairs nevaru gaidīt. Tev jāizšķiras.
, Es klusēju. Pār manu pieri aumaļām plūda auksti
sviedri. No mana «jā» vai «nē» bija atkarīga Zemes rītdiena. No viena vienīga mazā vienkāršā cilvēka pateikta vārda …
— Nu! — Goemons mani steidzināja. — Es dodos projām! Saki drīzāk — jā vai nē?
Taču es nespēju pavērt lūpas. …
Bet ko jūs, cilvēki, viņam atbildētu?
SATURS
D. Dubrovskis. FANTASTIKA UN ĪSTENĪBA … 5 Stāsti
Pamestie………………………………………………………………. 17
Projekts likumam par kukuļņemšanu. . 21
Dienu pirms bankrota…………………………………………….. 26
Rok un rok…………………………………………………………… 32
Dūmu ziedi…………………………………………………………… 36
Nezvēru iznicināšana………………………………………………. 50
Izaicinājums augstumam………………………………………….. 58
«Vērša galva»…………………………………………………………. 61
Mēness svētki……………………………………………………….. 66
Pasaka…………………………………………………………………. 71
Kad skumjas jūs māc……………………………………………… 76
«Ziedu svētki»………………………………………………………… 81
Rītdienas nolaupītāji. . ^………………………………………………. 85
Sakjo Komacu
rītdienas nolaupītāji
HE Ns 264
Redaktore l. Ambajne. Māksi, redaktors G. Kruto/s. Tehn. redaktore A. Pelikša. Korektore A. Kurmaševa.
Nodota salikšanai 1976. g. 2. jūnijā. Parakstīta iespiešanai 1977. g. 23. februārī. Papīrs Nr. 1. Papīra formāts 70X100/32. 10,50 fiz. iespiedi.; 13,65 uzsk. iespiedi.; 14,12 izdevn. 1. Metiens 30 000 eks. Maksā 1 rbj. 56 kap. Izdevniecība «Zinātne» Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā Vienības gatvē 11. Pašūt. Nr. 883.