— Grieziet atpakaļ! — meteorologs iespiedzās, ne soli neatkāpdamies no optiskās ierīces. — ŠI būtne izskatās gluži tāda pati kā mēs!
— Ko?! Kur? — pilots kliedza. — Sasodīts, aizlidoju garām. Tūlīt pagriezīšu atpakaļ…
— Bet kas tie par putekļiem? — komandieris pat izberzēja acis, it kā putekļi jau būtu iekļuvuši lidaparātā. — Šķiet, tur lejā notiek kautiņš!
— Jums taisnība! — meteorologam aprāvās balss. — Viņi kaujas! Nu, šitas, kas ir līdzīgs mums, cīnās ar nezvēru! Nolādētais zvīņnesis tūlīt viņu aprīs!
Tagad visu varēja jau saredzēt bez optisko ierīču palīdzības. Milzīgs, šausmīga izskata zvīņnesis uzbruka kādam citam radījumam, kas arī bija milzīgs, taču uz mata tāds pats kā ikviens no lidaparāta apkalpes locekļiem — ar divām kājām, platām krūtīm, muskuļainām rokām un saulē iedegušu biezu bārdu apaugušu seju. Klintīs atbalsojās nezvēra rēcieni un ciklopa kliedzieni. Zāle meža klajumā bija izmīdīta, gaisā pacēlās tumši brūni putekļu mākoņi. Zeme dunēja zem abu pretinieku kājām. Zvīņnesis pavēcināja savu resno roboto asti, vispirms nogāza gar zemi koku un tad ciklopu sāniski ielingoja krūmos. Tas ātri atguvās, veikli pielēca kājās un, paķēris atlūzušu klints gabalu, meta ar to šausmīgajam nezvēram.
— Tas tik ir ko vērts! — komandieris aiz uztraukuma rija siekalas. — Lieliski! Nu gluži kā kino. Es bērnībā esmu redzējis ne vienu vien šādu filmu par nezvēriem…
— Šitais riebeklis pievārēs ciklopu! — meteorologs atkal iekliedzās. — Skatieties, rīkle jau atvērta! Ak tu nabadziņš, labi tev neklāsies! — viņš lūdzoši palūkojās uz komandieri. — Šef, vai tiešām mēs to pieļausim?! Steigsimies palīgā! Tas taču mūsējais! Mūsējos sit!
Pagaidiet! — komandieris bija galīgi apjucis. — Mums neklājas iejaukties. Starpgalaktiku kodekss to neatļauj. Gan paši tiks galā. Starp citu, ciklops varbūt arī bez mūsu palīdzības pievārēs zvīņneši.
— Kā tad tā?! Daudz kas nav atļauts! Bet, ja mēs ar šīs planētas iedzīvotāju esam līdzīgi kā divi ūdens pilieni? Tad taču ne brīdi nedrīkst vilcināties! Paskatieties, cik daudz šo pretīgo zvīņnešu, bet viņš viens pats!
Tikai šajā brīdī ari citi apkalpes locekļi ieraudzīja pārējos nezvērus. Tie vēroja cīniņu pa gabalu, no visām pusēm ielenkuši meža klajumu. Liekas, nezvēri arī jau bija pamanījuši lidaparātu un tagad bažīgi raudzījās uz debesīm.
— Lai notiek! Jūs mani pierunājāt! — komandieris nomurmināja. — Sagatavojiet lielgabalu kaujai!
Lidaparāts apmeta slaidu loku virs kraujas, un tad pilots strauji piķēja to lejup uz mērķi. Uz īsu mirkli lidaparāts iegrima putekļu mākoņos, ko bija sacēluši abi cīnītāji. Lielgabalnieks rūpīgi notēmēja un izšāva. Šis bridis bija ļoti izdevīgs, jo pretinieki, kas nupat vēl žņaudza viens otru, uz kādu sekundes desmitdaļu bija atgājuši nost viens no otra. Optiskais tēmēklis nepievīla: raķete, atstājusi aiz sevis šauru zilganbaltas liesmas svītriņu, nemaz neskāra ciklopu un trāpīja tieši krūtīs zvīņnesim.
— Padomā tikai, cik lieliski tas izdevās! — meteorologs sajūsminājās. — Nu tiešām kā kino. Es arī bērnībā esmu redzējis ne vienu vien šādu filmu.
Milzīgais zvīņnesis, aplauzdams krūmus un noliekdams zāli, nogāzās zemē. Pārējie nezvēri pārbijušies ātri izklīda uz visām pusēm. Pilots nosēdināja lidaparātu turpat līdzās pārsteigtajam ciklopam. Komandieris uzrunāja viņu ar automātiskā tulka starpniecību:
— Ceru, mans draugs, ka neesat cietis. Bet varbūt jūs tomēr ievainojusi kāda šķemba?
Ciklops brīdi klusēja un pārbijies skatījās visapkārt. Tad viņa smadzenes acīmredzot bija uztvērušas automātiskā tulka viļņus. Viņš sāka kustināt lūpas.
— Nē … nē … Nepavisam … Neesmu ievainots … — mikrofonā skanēja atbilde. — Bet jūs… Kas jūs tādi esat?
— Mēs esam no citas galaktikas. Kā redzat saprātīgas būtnes, līdzīgas jums. Tā pati suga! — meteorologs piesarka, un aiz uztraukuma viņa seja pārklājās ar sīkām sviedru lāsītēm. — Sakiet, vai tādu kā jūs te ir daudz?
— N-nē… Uz šīs planētas mūsējo ir pavisam maz…
— Un vai jums pastāvīgi jācīnās ar šiem nezvēriem?
— Nē… tas ir, jā… — likās, ka ciklops no kaut kā baidās.
— No kuģa saņemta radiogramma! — radists pārtrauca sarunu. — Lidaparātam pavēlēts nekavējoties atgriezties. Degvielas noplūde nepārtraukti palielinās. Pēc stundas izlidosim uz bāzi.
— Nu, tad ardievu, mīļais draugs! — komandieris svinīgā balsī sacīja. — Turieties, nepadodieties! Iznīciniet šos zvīņnešus! Lai plaukst un zeļ jūsu planētas civilizācija!
— Šef! — kad lidaparāts jau bija uzņēmis augstumu, meteorologs vēl nevarēja rimties. — Man šķiet, ka šiem nabadziņiem te nav nekāda saldā dzīve. Nezvēri mācas virsū ciklopiem. Un mūsu paziņa arī nebija ticis cauri ar veselu ādu, lai gan spēka viņam ir diezgan. Šie zvīņneši taču iznīcinās viņus visus līdz pēdējam!..
Bet ko gan mēs varam līdzēt?
Komandieri, sniegsim palīdzību saprātīgajām būtnēm! Man ļoti gribētos, lai tās varētu mierīgi un normāli attīstīties. Bez jebkādiem traucējumiem.
Komandieris papurināja galvu.
— Nekas neiznāks. Mēs jau tā pārkāpām likumu un iejaucāmies citu dzīvē. Pēc noteikumiem evolūcijai uz ikvienas planētas jāiet pašai savs ceļš.
— Kā tad tā? Vai mēs patiešām neko nedarīsim? — meteorologs bija sarūgtināts. — Ciklops taču mums pastāstīja, ka viņu ir ļoti maz. Nolādētie zvīņneši nedod miera saprātīgajām būtnēm. Ja mēs neiejauksimies, tās visas uz šīs planētas aizies bojā… Un vispār, katram likumam ir izņēmumi. Galu galā, kāpēc tik daudz jāspriedelē. Jāizkaisa uz planētas mūsu radioaktīvais preparāts, kuram jāiedarbojas izvēles veidā — tikai uz milzīgo zvīņnešu organismu.
Komandieris pasmīnēja.
— Jā, es zinu, ka jūs nejūtat simpātijas pret šādām groteskām dzīvības formām. Atklāti sakot, man arī ne visai patīk nezvēri, turklāt vēl tik ļauni un asinskāri… — Komandieris brīdi padomāja un tad turpināja. — Labi, lai notiek pēc jūsu prāta. Pilot, apmetiet virs kontinenta vienu apli!
Kad lidaparāts pazuda debesu zilgmē, no aizām, klinšu spraugām un meža biezokņa izlīda zvīņneši un tūlīt metās klāt savam cietušajam biedram.
— Cik tas bija briesmīgi! — viens no zvīņnešiem iesaucās savā valodā. — Kas ir šie svešinieki?
— īstas šausmas! Man prātā nenāca, ka šī drausmīgā leģenda varētu kļūt par īstenību, — zvīņnesis — aktieris, vilkdams nost ciklopa tērpu, sacīja. — Tātad šādas kroplīgas dzīvības formas tomēr kaut kur, citās galaktikās, eksistē. Kad svešinieki tuvojās un sāka runāt ar mani, es gandrīz vai pamiru aiz bailēm.
— Cik žēl, — režisors teica, — ka filmu par nezvēriem vairs nevarēsim uzņemt. Tā ir liela neveiksme, jo kur gan citur atradīsim tik piemērotu planētu filmēšanai dabā. Te izskatās tā, it kā senatne būtu atdzīvojusies. Gan šī ainava, gan aborigēni — tas viss ir tik piemērots. Patiešām, šejienes zvīņnešus, kuri evolūcijas ceļā vēl nav pārvērtušies par saprātīgiem radījumiem, mēs būtu varējuši izmantot masu skatiem. Un te nu pēkšņi ierodas šie svešinieki un visu sabojā …
— Ziniet, mums tagad vajag pasteigties, — režisora palīgs norūpējies sacīja. — Manas smadzenes nupat ar lielām grūtībām uztvēra svešinieku sarunu, kas notika lidaparātā. Viņi nodomājuši saindēt planētas atmosfēru ar radioaktīvu vielu, kas ir nāvējoša zvīņnešu organismam. Mēs jau nu aizlidosim, bet vietējie iedzīvotāji… Jādomā, viņiem tas beigsies visai traģiski.