— Kāpēc tu viņu mīli stiprāk nekā mūs?!
Uz jautājumu mācītājs atbildējis ar pretjautājumu:
— Kāpēc es nemīlu jūs tā, kā viņu mīlu?
“Pestītāja sarunas” liecina, ka Marija ir bijusi viena no trijiem — līdzās Tomam un Matejam — mācekļiem, ko Jēzus iesvaidījis pašās slēptākajās zinībās. Tikai tas ir nevis atvieglojis, bet gan apgrūtinājis viņas likteni.
Liekas, Magdalieti sevišķi nav varējis paciest Sīmanis Pēteris. “Toma evaņģēlijā” ir aprakstīts, ka viņš reiz teicis:
— Lai Marija pamet mūs, jo sievietes nav tā vērtas, lai dzīvotu! Bet Jēzus viņam atbildējis:
— Tad nu es ņemšos viņu vadīt, lai padarītu par vīrieti, lai viņa .tu varētu pārtapt par dzīvu būtni, līdzīgu jums, vīriešiem. Jo katra sieviete, tapusi par vīrieti, arī nonāks debesu valstībā.
Vēl citādi Marijas un Pētera strīdus apraksta Pistis Sophia jeb "Ticības Gaisma”. Pēteris sūkstījies, ka sarunās ar Jēzu pastāvīgi virsroku ņemot Magdaliete un viņai brāļu apustuļu starpā nepelnīti piederot priekšroka. Visu laiku viņš piedāvājis Jēzum noklusināt Mariju, bet pats ticis no Mācītāja noklusināts. Reiz, kad Marija pažēlojusies Jēzum, ka nedrīkstot vairs skaļi bilst kādu vārdu, jo, viņas vārdiem sakot:
— Pēteris dara mani neapņēmīgu un piespiež šaubīties, es no viņa baidos, jo viņš nevar ciest sieviešu dzimumu… — Jēzus atbildējis:
— Gars vienādi svētī un līdzīgi iedvesmo runāt gan vīriešus, gan sievietes.
Savā dienasgrāmatā Magdaliete nezin kāpēc neapraksta arī vēl vienu notikumu, par kuru liecina tā sauktais Marijas evaņģēlijs. Pēc Jēzus nāves mācekļi bijuši stipri nobažījušies savas dzīvības dēļ. Magdaliete viņus iedrošinājusi, teikdama, ka esot redzējusi Kristu augšāmcēlušos. Viņa apgalvojusi, ka Pestītājs aizvien vēl ir kopā ar viņiem, un teikusi šādus vārdus:
— Neraudiet un nezūdieties, un nešaubieties! Viņa žēlastība allaž ir ar jums, un Viņš jūs sargās.
Pēteris licis Marijai atkārtot Mācītāja vārdus, kurus Viņš sacījis viņai pēc augšāmcelšanās. Kādus Kristus vārdus Marija ir atstājusi apustuļiem, šis Evaņģēlijs noklusē. Taču, kad viņa beigusi, Andrejs iesaucies:
— Nu, sakiet, ko jūs par to domājat?! Piķis un zēvele! Es neticu, ka Pestītājs būtu varējis tā teikt! Pārāk dīvainas ir šīs mācības idejas!
Pēteris uzreiz pievienojies Andreja šaubām un sācis zoboties par Magdalieti, kura nemitējusies apgalvot, ka esot redzējusi augšāmcēlušos Jēzu. Marija sākusi raudāt un čukstējusi:
— Mans brāli Pēteri, kas tev nāk prātā? Vai patiesi tev liekas, ka to visu es esmu izdomājusi?! Vai patiesi tu tici, ka es varu paust melus par mūsu Pestītāju?!
Tad iejaucies Levijs:
— Pēteri, tu allaž esi bijis karstas putras strēbējs… Ja Magdalieti ir vērtējis un godājis Pestītājs, tad kā tu vari viņu izbrāķēt? Tu karo ar sievietēm taisni tāpat kā ar ienaidnieku. Es tev patiesi saku: Dievs Tas Kungs viņu pazina caur un cauri. Tamdēļ arī mīlēja viņu stiprāk nekā mūs…
Sieviete sāka kāsēt un apklusa, bet pēc tam iejautājās jau ikdienišķā balsī:
— Nu, tu pasaki — vai ar šo apustuļu muti nav runājusi greizsirdība?
— Es nezinu… — M. V. ievaidējās, juzdama, ka viņā plešas plašumā baigs un melns baiļu tuksnesis. — Es nezinu… Es saprotu tikai vienu — viss ir pagalam. Viss ir pagalam…
— VISS IR PAGALAM. ES SAPROTU TIKAI VIENU — VISS IR PAGALAM… — es sev skaļi sacīju. — Marija Magdaliete, viss ir pagalam…
Kāds mani ir nosūdzējis. Knapi paguvu uzvilkt mugurā savas sarkanās drēbes, ielikt auskarus un apsiet ap galvu gaišzilo plīvuru. Pat nepaguvu sasukāt matus. Varizeji stiepa mani pie jaunā pravieša, kas sevi nosaucis par Dieva Dēlu. Viņš mani tiesās. Kā gan drīkst sevi nosaukt par Dieva Dēlu, es domāju. Pat Jānis par sevi ir teicis: “Esmu saucēja balss tuksnesī…” Jāni neesmu redzējusi. Taču Hēroda sarga brālis, ar kuru arī biju grēkojusi — lai Dieva Dēls mani tiesā par visu! — stāstīja… Ko viņš man pastāstīja?! Domas pinas gluži kā meža vīnstīgas. Taču viena aizvien pārmāca visas citas. Ak, es sev teicu, ak, lai tikai pirmais viņu mestais akmens trāpītu man pa deniņiem, pakausi vai pieri, lai tikai es pakristu pie zemes, zaudējusi samaņu, bet pēc tam lai notiek, kam jānotiek.
Žēl, ka tā arī neredzēju Jāni. Lai gan, kā stāsta tie, kuri redzējuši, viņš bijis galīgi izkaltis — tikai āda un kauli vien, mati lēkšķēs, ģērbies kamieļvilnas drēbēs, gurni apjozti ar ādas siksnu —, taču apbrīnojami daiļš. Šis viņa ārkārtīgais daiļums, kā runā, izvedis no sapra-
sanas Hērodejas meitu princesi Salomi. Bet varbūt mums, grēcīgās Ievas meitām, nav brīv uz svēto vīru skatīties kā uz parastu mirstīgo, varbūt Dieva sods sajaucis Salomes prātu?! Hēroda sarga brālis, mani mīlēdams, stāstīja, kā nelaimīgā Salome uz ceļiem rāpojusi apkārt akai, kurā bijis iemests pravietis Jānis. Kodīdams manu krūšu galiņus,
I lēroda sarga brālis izmēdīja princeses žēlās raudas.
“Ak, ak, ak!” viņa šņukstējusi. “Pravieti Jāni, tu esi tik daiļš, tik daiļš, tavu acu skats tik ugunīgs, tavas lūpas tik sarkanas! Ak, ak!” viņa stenējusi. “Ak, paskaties uz mani, noskūpsti mani, ieurbies manī! Ak, tikai tev vienam es glabāju savu šķīstību!…”
Taču Jānis nav ne acu pacēlis uz kaislības sagrābto un ģībstošo princesi. Un tad Salome ar savu patēvu Hērodu Antipu noslēgusi baismīgu vienošanos: viņa apsolījusi ķēniņam deju apmaiņā pret pravieša nocirsto galvu. Allaž mēģinu iztēloties, kāda gan ir bijusi šīs aiz mīlestības jukušās jaunavas deja… Iztēloties to, kā Salome uz sudraba paplātes nēsājusi pravieša nocirsto galvu, kā glāstījusi to asiņainiem pirkstiem, kā skūpstījusi aizvērtās acis un laizījusi atdzisušās lūpas… Vai es to spētu, lai arī kādu vīrieti būtu neprātīgi iekārojusi, lai arī cietsirdīgi viņa atraidīta, drausmīgi pazemota?! Kad Salome glāstīja pravieša galvu, sargkareivji viņu nodūra ar zobeniem un šķēpiem. Bet varbūt viņa tomēr ir bijusi laimīga?
Sametās karsti un smacīgi. Ak, es domāju, kāds gan būs šis jaunais pravietis? Viņš mani tiesās. Viņš mani notiesās. Uz nāvi. Stāsta, ka viņš ūdeni pārvēršot vīnā, varot vairot maizi un zivi, aklajiem atdot redzi un pa ezera virsu staigājot kā pa lielceļu. Varbūt viņš patiešām ir Pravietis? Varbūt viņš patiešām ir Dieva Dēls? Tad viņa tiesa būs baismīga.
Allaž sajūtu nāvi esam tepat tuvumā. Reizēm pat citi to ir pamanījuši. Rakstu mācītājs Sīmanis no Gergezas, kurš tik bieži mani apciemoja, mēdza atkārtot, ka nekad savā mūžā viņš neesot redzējis tik skumjas acis kā man.
— Jā, jā… — viņš parasti sacīja, — es nekad neesmu redzējis nevienu citu tik ideālu, tik baudkāru un… tik dzīvot negribošu augumu,
tik izteiktu nāves zīmogu visbaltākajā pierē, tik dziļu žēlumu mirdzošajās acīs…
Mani pārņēma dīvaina lieglaime, kad viņš, neveikliem pirkstiem mani glāstīdams, čukstēja:
— Marija, Marija, es zinu, kāpēc tevi tik stipri iekāro vīrieši, kāpēc viņi skrien pie tevis gluži kā sirseņi uz vissaldāko medu. Viņi dzird, ka tava brīnišķā miesa aicina — ņemiet mani, iegūstiet mani, mīlējiet mani, jo manis drīz vairs nebūs jūsu vidū! Viņi redzēja, kā tavu apburošo acu skumīgais skatiens pārlīst pār lietām un cilvēkiem gluži kā ūdens, bet nekad ne pie viena neapstājas… Visu laiku tu staigā kaila, jo nāve nāk tev pa pēdām un, mīdama uz papēžiem, noplēš tev jebkuras drānas. Tevi apņem vien sarkanais nāves plīvurs, kas modina neprātīgu iekāri! Ak Marija, Marija, kaut tu tikai zinātu, cik stipri man ir tevis žēl!…