No šādiem viņa vārdiem mani patiesi pārņēma baigas skumjas.
Reizēm manas bēdas kļuva tik lielas, bet es — tik maziņa, ka spirinājos tajās kā kāda blāva rauda milzīgas valzivs vēderā. Reizēm… Bet šobrīd es gāju un domāju, ka, pati no sevis slēpdama un, galvenais, vīram neatzīdamās, es mīlu Sīmani no Gergezas. Viņš mani izmācīja rakstu mākā, un tieši ar viņu mani pieķēra laulības pārkāpšanā. Ak, viņš bija tik apbrīnojami neglīts — biezām lūpām, garu degunu sarkaniem plankumiem izsitušos seju, izvalbītām, ūdeņainām, gandrīz bezkrāsas acīm. Viņš tik žēli stenēja, kad es viņu mīlēju, viņš allaž zūdījās par savu pretīgo seju un novājējušo miesu, bet sevišķi — par citu sieviešu cietsirdību, jo tās vienmēr viņu piezobojušas.
— Vienīgi tu, vienīgi tu, kas drīz mirsi, piekļaujies man tik maigi un uzticīgi! — viņš kunkstēja, laizīdams man rokas un sūkādams pirkstus, nožēlojams kā vecs piekauts suns. Bieži man ienāca prātā, ka viņam patiesi ir zināms, kādas spēles vajag sniegt manai izsalkušajai dvēselei. Viņš uzminēja tās vissīkākās trīsas — kā māte niķīgam un mūždien sirgstošam bērnam. Viņš zināja, ka manai dvēselei ir tīkamas runas par nāvi — garas, bēdīgas un ļoti asarainas… Tā es spriedu viņlaik, bet tagad bija skaidrs, ka man atlicis dzīvot mazāk par pusstundu.
Kļuva nepanesami karsti un smacīgi. Vilkos, galvu nolaidusi. Nekad agrāk nebiju pamanījusi, ka uz zemes ir tik daudz akmeņu. Lielu un mazu. Pūļa rēcieni tuvojās. Cilvēki, kas bija ielenkuši pravieti, mani knaibīja, dunckāja, apspļaudīja un visādi citādi ņirgājās par mani. Rūkdami viņi norāva man no galvas apsegu, tā nu pravieša priekšā es stājos kailu galvu un sapinkātiem matiem. Es baidījos pat pacelt acis uz viņu. Cilvēku aploks aiz manas muguras noslēdzās gluži kā sprosta restes. Es skatījos uz putekļiem klātajām pravieša kājām. Viena viņa sandaļu siksniņa bija pārtrūkusi — tieši tāpat kā manējā.
I ieli bija tvirti, muskuļaini un iedeguši, vietām saskrāpēti līdz asinīm, droši vien ejot caur krūmiem un aso zāli. Pelēko drānu maliņa — apspūruši. Neuzdrīkstējos pacelt galvu uz pravieti, taču uz savas pieres cs jutu viņa dedzinošo skatienu. Kāds varizejs mani pagrūda tik stipri, ka gandrīz pakritu, un, rupji džerkstinādams skaņu r, nobrēcās:
— Rabij, šī sieviete tika pieķerta laulības pārkāpšanā. Mozujs Bauslībā mums ir vēlējis šitādas nomētāt ar akmeņiem. Bet tu, Rabij, kādu padomu tu mums dosi?!
Man sāka trīcēt kājas. Vienlaikus mani kratīja drebuļi un plūda sviedri. Es redzēju, ka mani ielencēji, pirmajās rindās stāvošie cilvēki, jau nepacietīgi žņaudzi dūrē akmeņus. Kaut tikai mērķētu uz galvu. Uz pakausi, uz pieri, uz deniņiem! Tā vien tikai es lūdzos, gluži kā būtu aizmirsusi Dieva vārdu. Bet uz pravieša seju es acis nepacēlu. Es redzēju, ka viņš nolaiž roku ar skaidri redzamām zilganām dzīslām un ar garu, tievu pirkstu sāk zīmēt smiltīs. Vispirms viņš iezīmēja punktu, bet pēc tam vilka tam apkārt apļus — arvien lielākus, lielākus, lielākus. Līdzīgi tāpat auga augumā manas bailes. Nezin kāpēc iedomājos, ka pravietis zīmē sauli. No sasprindzinājuma man iemetās graizes vēderā.
Bet pūlis rēca:
— Rabij, šī ir visai pilsētai zināma grēciniece!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
— Mācītāj, palūk tikai, kā viņai sapinkājusies galva, kādi zilumi viņai uz kakla pēc šis naksniņas izpriecām!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!
— Jēzu, mēs gaidām, ko tu teiksi?! Laist vaļā? Nosist?!!!!!!!!!!!!!!!!!!
Jēzus pārtrauca zīmēt smiltīs. Un viņš ļoti, ļoti klusu teica:
— Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met uz viņu akmeni.
Pūlis aprāvās. Vien dzirdēju, kā siltajā vējiņā iedzinkstējās mani
auskari. Jēzus atkārtoja skaļāk:
— Patiesi es uz jums saku! Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met uz viņu akmeni! — Un pieliecies ievilka smiltīs vēl vienu lielu apli.
Šajā mirklī es saņēmu dūšu paskatīties uz pravieti. Es pacēlu galvu, lai viņi varētu trāpīt pa pieri, pa pakausi un deniņiem. Un piepeši sastapu Jēzus skatienu. Caururbjošu, vērīgu, mirdzošu un… neizsakāmi tālu, gluži kā no debesīm uz mani skatītos zvaigznes. Es jutu, ka viņš redz man cauri. Manā samulsušajā dvēselē viņš ielūkojās rāmi un vienaldzīgi kā plūstošā upē. Viņš pasmaidīja. Gluži kā juzdams līdzi vai iedrošinādams. Bet varbūt — nicinādams? Es nezinu… Tas bija nāves klusums. Runā, ka tāds iestājoties pirms aptumšojas saule. Grīļodamās es gaidīju akmeņu krusu. Vēderu graizīja kā ar nažiem, un nāca virsū drausmīgs nelabums. Jēzus nolaida galvu, pieliecās un turpināja zīmēt šos savus apļus. Atskanēja soļi un pūļa murdoņa, kas attālinājās. Es nespēju tam noticēt, tāpēc nodomāju, ka aiz šausmām būšu zaudējusi dzirdi. Atmetu galvu un palūkojos uz debesīm, neizsakāmi zilām, gluži kā tirkīza krāsā. Tajās lēni peldēja balti jo baltiņi pūkaini mākonīši. Kliegdamas šaudījās bezdelīgas. No šī brīnišķā skaistuma man aizžņaudzās rīkle un acis pieskrēja asarām. Paskatījos visapkārt. Cilvēki, pirmām kārtām — vecākie, vilkās prom. Vieni šķita uzsvērti kūtri, gausi un vienaldzīgi, citi — steidzās pat teciņiem, itin kā būtu pieķerti nozieguma vietā.
Tā nu es paliku viena iepretim Jēzum. Valdīja pilnīgs klusums, tikai bezdelīgas brēca mums taisni virs galvas un solīja lietu. Un vējā vēl liegi džinkstēja mani misiņa auskari. Sīca mušas. Pravietis piecēlās un, lēnām pie sevis kaut ko dungodams, tuvojās man. Jutu no viņa nākam milzīgu spēku, kas, liekas, mēšus aizmēzīs mani, grēkotāju, no Dieva Tā Kunga skaistās zemes virsas. Jau šajā mirklī es apjēdzu, ka neatminēšu un neizpratīšu Jēzus dižumu. Nekad.
— Sieviete, kur viņi visi nozuda? Neviens tevi nenosodīja?
— Neviens, — es nočukstēju un, pati nezinu — kāpēc, pieliku klāt vārdus: — Dievs Kungs!
Viņš palūkojās uz mani visu redzošām acīm, taču tajās neslēpās ziņkāre.
— Nē, es tevi nenosodīšu. Ej mierā un vairs negrēko!
Bet es nevarēju izkustēties no vietas, tikai stenēju:
— Dievs augstais, tu taču izrāvi mani no ienaidnieka rokām, neļāvi viņiem ar mani ļauni izpriecāties. Tu mani izpestīji no nāves valstības, atstāji mani dzīvu un neļāvi iekrist bezdibenī…
— Tu labi proti runāt, sieviete! Tāpēc tagad uzklausi, ko es tev teikšu. Es esmu Pasaules Gaisma. Kas man seko — tas vairs nestaigās tumsībā, tam piederēs dzīves gaisma. Lai arī es liecinu pats pret sevi, un varizeji to man pastāvīgi pārmet, katrs mans liecinājums ir īsts. I'S zinu, no kurienes esmu atnācis un uz kurieni eju. Bet viņi par to nezina neko. Viņi tiesā miesu, bet es netiesāju nevienu. Tāpēc arī tevi nenotiesāju. Staigā sveika, iMarija Magdaliete!
Kā Viņš bija uzzinājis manu vārdu?! Varbūt Viņam to pateikuši varizeji un Rakstu mācītāji? Reiba galva, un zeme man slīdēja laukā no kājapakšas.
— Es nespēju paspert ne soli, ak Kungs!
— Ej nu, Marija! Pēc manas pavēles pat tizlie sāk staigāt, — Viņš sacīja gluži citā balsī, nekā bija runājis līdz šim, un iesmējās kā visparastākais vīrietis labā noskaņojumā.
Viņš pat it kā pārsedza sejai kādu masku, un tagad likās, ka šos noslēpumainos vārdus par Pasaules Gaismu ir sacījis kāds cits. Gribēju mesties Jēzum pie kājām un pateikties, pateikties, pateikties, bet viņš aizkavēja mani ar ļoti pavēlošu mājienu.