— Ej, Marija Magdaliete, ej…
Es aizgāju. Ne reizi es nepagriezos atpakaļ. Te raudāju, te smējos. Sev šķitu kā prātu zaudējusi, tāpat kā princese Salome. Es nespēju saprast, kas ar mani notiek. Dievs Kungs, es sev teicu, vienīgi Viņa seju redzēdama, Tu esi tik žēlīgs, Tu manai nomāktai dvēselei palīdzēji un ļāvi manām kājām aizskriet brīvībā. Bet ko, pasaki, Visumīļotais, man
darīt tālāk?! Esmu baiļu pārņemta, aiz skumjām man satumsušas acis — vienīgi Tavās rokās ir mans liktenis… Esi man kā klints, pie kuras patverties briesmās, esi man varens cietoksnis, kurā glābties, Tavās rokās es nododu savu dzīvību, vienīgi Tavās rokās atrodas mans liktenis, vienīgi Tu mani atpestīsi… Tā es sacīju pati sev un skaļi kliedzu, skriedama lietū, kas pēkšņi bija sācis gāzties, un visi, kuri mani šajā bridi redzēja, domāja, ka esmu zaudējusi prātu.
Atgriezusies savā mājoklī, es neparko nevarēju rast sev mieru. Un mana dvēsele pielija ar neizsakāmām ilgām.
— UN MANA DVĒSELE PIELIJA AR NEIZSAKĀMAM ILGĀM… — Vika ierunājās, izstiepās uz kušetes, aizvēra acis un dziļi nopūtās. — Tas notika tieši tajā acumirkli, kad šo cilvēku biju ieraudzījusi knapi pirmo reizi.
— Šis cilvēks ir — Pauls? — Norma nevērīgi apvaicājās, ar uzasinātu sērkociņu urķēdama zobus.
— Nu, protams, Pauls…
— Mēs tiekamies jau trešo reizi. Es domāju, ka ir pienācis īstais laiks izstāstīt, ar ko viss sākās? Vai ne?
— Vai tas ir svarīgi, kā viss sākās? Galvenais, ka tas nevar un nevar beigties. Kāpēc cilvēki domā, ka liela mīlestība var būt nenozīmīga, ka ir iespējams to drīz aizmirst?
— Vai tad cilvēki tā domā?
— Viņi allaž visu grib banalizēt. Ļoti maz ir tādu, kas spēj apjēgt, ka īstai mīlestībai vienmēr piemīt riska faktors. Tā ir pārpilna ar sevišķu spriegumu — gluži kā būtu jāstaigā pa asmeni. Tāpēc arī sāpes var sajust jebkurā brīdi — pat visaugstākās svētlaimes mirkļos… O, mans Dievs, es neparko, neparko nespēju viņu aizmirst!
— Vai jūs varētu pateikt, ko šajā cilvēkā jums visgrūtāk ir aizmirst?
— Ko? — Viņa saspieda plaukstās galvu un sāka kodīt lūpas. — Ko? Vai tad tas ir svarīgi?
— Varbūt jūs varat pateikt, ko šajā cilvēkā jūs visvairāk mīlējāt? Kas jums bija pats dārgākais viņa dvēselē? Vai ari — miesā?
— Ak, visdārgākais viņa miesā… — Vikas balss bija izsmiekla pies.it ināta. — Es lieliski zinu, ko jūs cerat izdzirdēt!
— Proti!
— Hā, psihoanalītiķi… Nelaimīgie Freida ideju piezīdušies fallokrāti!
— Fallokrāti? Apburošs vārds!
— Apburošs gan, tikai to neesmu izgudrojusi es. Aļģirds Greims. Savukārt Ērika Janga savos romāniņos lieto tikpat apburošu — fallocentriķi.
— Patiešām, tas neskan sliktāk…
— Droši vien jūs esat ievērojusi, ka visi vīrieši, ne tikai tas drūmais riebeklis no Vīnes, ir svēti pārliecināti, ka pasija, kas viņus pārņēmusi, nomoka arī mūs, sievietes?!
— Proti?
— Proti, proti… — Vika pārsēdās ar muguru pret Normu un turpmāk runāja, nervozi knirkšķinādama pirkstus. — Nu, viņi visi taču ir jukuši dēļ tā penis, faila — vai varbūt jūs liksiet saukt šo verķi citādi? Itin kā tas būtu nevis viņu pašu miesas gabals kā roka, kāja vai deguns, bet visuvarens un nāvīgi niķīgs dieviņš, kuru nēsā, paslēpuši biksēs. Paklausieties vien, kā vīrieši runā par šo savu dieviņu — ak, Viņš ir piekusis, Viņš ir zaudējis dūšu, Viņš ir atžirdzis, Viņš lustējas. Viņš kaifo… Hā — Viņš! Cik mīligi, cik gādīgi, cik pārgalvīgi viņi lūgšus lūdz, gluži kā uzticēdami jūsu aizbildībai ārkārtīgi retu, eksotisku un izlutinātu zvēriņu — ak, paņem Viņu, paglāsti Viņu, noskūpsti Viņu, atspirdzini Viņu un saslej kājās! Viņu — obligāti ar lielo burtu! Jūs tikai paskatieties, ar kādu sejas izteiksmi viņi šo savu mantību grūž jums mutē — kā tādi mazi bērni, kuriem izdevies pārvarēt savu egoismu un tagad dalās ar jums vislielākajā gardumā! Citam seju pārņēmusi pilnīga ekstāze, viņš tikai šļupst — palustējies ar Viņu, palustējies, — itin kā jums tiktu pasniegts svētais vakarēdiens…
Vika pēkšņi apklusa, pagriezās pret Normu un nosmīnēja gandrīz nicinoši, nezin kāpēc nospriedusi, ka par intīmām un pikantām lietām psihoanalītiķe zina tikai pēc grāmatām.
— Varbūt jūs esat redzējusi karikatūru, — kā neizprotama trakuma pārņemta, viņa turpināja, — kurā divi pliki knēveļi, puisītis un meitenīte, apskata viens otru? Pēc tam meitenīte pinkšķēdama skrien pie mammas un prasa: “Kāpēc man nav tāds ļipucis kā šitam puisītim?” Bet mammīte viņu mierina: “Neraudi, meitiņ! Kad izaugsi — tev būs. Un nevis viens vien, bet tik daudz un tādi, kādus vien gribēsi!” Ja drīkst, es aizsmēķēšu, lai gan jūs to izpratīsiet kā slepenu tieksmi pēc orālā seksa vai kādu citu velna būšanu…
— Smēķējiet! — Norma sacīja un, Vikai vēl neaizdedzinot cigareti, ieslēdza klusi sīcošo ventilatoru. — Jūs apsolījāt pastāstīt, kā ar šo cilvēku iepazināties.
Vika aizsmēķēja, pašķīra aizkarus, pavēra logu un, skatīdamās uz ielu, kas pēkšņi bija iedūkusies, ierunājās:
— Jūs zināt, ka mans vīrs ir slims un lielāko daļu laika pavada psihiatriskajā klīnikā. Vai man jāpastāsta sīkāk vai tas nav obligāti? Mēs visi viņu saucam par Go. Par godu Gogēnam.
— Par to izstāstīsiet citu reizi. Mēs jau norunājām, par ko tērzēsim šodien.
— Labi! Pirms dažiem gadiem mans vīrs, kad apciemoju viņu slimnīcā, pēkšņi sāka stāstīt par kādu sevišķu mācītāju. Tas man, šķita dīvaini, jo Go iemīļotākās tēmas bija ēdiens, gremošana un vēdera iziešana: cieta, šķidra vai — ak, brinums! — normāla. Tāpat viņu interesēja miegs, bezmiegs un pravietiski sapņi. No dzīvām radībām — vienīgi sātans, ja to drīkst saukt par dzīvu radību. Un, še tev — mācītājs! Paklausoties Go stāstos, varēja nodomāt, ka trakomājā katru svētdienas rītu nokāpj, pats mazākais, svētais. Es nevaru teikt, ka Go stāsti mani būtu interesējuši. Es neciešu cilvēkus, kas laužas iekšā simbolos. Bet tēvs Pauls, kā godbijīgi viņu mēdza dēvēt Go, man likās tieši tāds. Vēl tagad es nesaprotu, kāpēc — Tēv5? Tajā laikā viņš taču vēl nebija mūks, tomēr viņš neiebilda, ja tika uzrunāts šādi. Visu mūžu mēs pa
liekam kā bērni, kas ilgojas pēc īpašas aizgādnības. Izrunājot Tēvs, mēs i;i Ibam saldi izjust, kā vismaz uz acumirkli top vieglāk mūždien mūsu nospiedošā atbildības, nemiera un nelstuma nasta…
Par šo mācītāju biju jau dzirdējusi arī no cilvēkiem. Man viņš šķita kā austoša zvaigzne, jauna leģenda un svaiga ēsma pēc varoņiem mūžīgi izslāpušajam lietuviešu pūlim. Jūs taču atceraties, kas šeit notika pirms dažiem gadiem?! Vispārēja atpakaļatgriešanās spāniskajos viduslaikos. Katrs otrais no maniem paziņām kristījās. Katrs trešais skrēja pagulēt krustā te pie Katedrāles, te pie Parlamenta. Reti kurš varēja noturēties pretim Svētās Politikas rituāliem… Nevienā vēstures laikposmā cilvēkiem laikam nav bijis nekā saistošāka par piepeši nograutu aizliegumu un noņemtu tabu. Bet baznīca ar visiem saviem kalpiem un viņu rituāliem tik daudzus gadus bija atradusies visstingrāko aizliegumu zonā! Un piepeši — priekškars ir pacēlies! Viens no supervaroņiem, kurš uzradies no jauna, bija mācītājs Pauls.