Nepievērsiet uzmanību manai ironijai. Man vienmēr ir paticis un patīk joprojām spuroties pretim tam, kam vispārība klanās. Taču, tiklīdz tēvs Pauls parādījās mūsu mājās — viņš bija kļuvis par biežu viesi pie Go —, es sāku taisni vai zaudēt prātu. Jo stiprāk viņš mani pievilka, jo vairāk tabu un aizliegumu uzpeldēja no manas apziņas pašām dzīlēm. Sirdsapziņas, bet varbūt kāda cita balss pakalpīgi runāja par nenomazgājamu kaunu, mūžīgo sodu un briesmīgiem lāstiem tai, kura ir iemīlējusi mācītāju. Savukārt mācītājs par mani neinteresējās itin nemaz. Taču reiz… — Vika iesmējās savādu sīku smiekliņu.
— Reiz… Tā sākas visas pasakas, vai ne?! Reiz, smaržpilnā pavasara dienā, mēs ar Go bijām izgājuši slimnīcas sētā. Jūs zināt psihiatriskās slimnīcas apkārtni — drūmas gadsimta sākuma ēkas ar restotiem logiem, ķērcošu vārnu apķēzīti simtgadīgi koki un visa pārējā klasiskā anturāža — ņem tikai un iznomā kinostudijām… Go aizvilkās parunāties ar nespēcīgu trakomājas zirgu, bet es piemetos žilbinoši košā, pienenēs ņirbošā zālē. Saule spīdēja un sildīja, putni čivināja, viss spirgti smaržoja, un man patiešām vai gribējās ņurrāt aiz labsajūtas
kā milzonlgai kaķenei. Un pēkšņi es ieraudzīju pār pļavu nākam pie manis mācītāju Paulu. Viņš bija vienos kreklos, melno žaketi pārmetis pār plecu. Viņa iesirmie kuplie mati laistījās saulē kā oreols.
Nezinu, kā lai izsaku vārdos to, ko izjutu. Reizēm sapņoju, ka rāmā novakarē, saulei rietot, sēžu augstā kāpā pie jūras. Te piepeši ieraugu, ka ūdeņi saslejas stāvus un, draudīgi elsdams, man tuvojas milzīgs devītais vilnis. Sapnī, kad skatos uz šo ūdens stabu, kas nāk arvien tuvāk, mani sagrābj nevis bailes, pat ne šausmas, bet kāds nenosakāms saviļņojums, zvēra pirmatnējā jutoņa… Tajā priekšpusdienā, ieraugot tēvu Paulu, piedzīvoju to pašu — nenosakāmas zvēra un pirmatnējās izjūtas… Varu derēt, ka arī viņš pats juta kaut ko līdzīgu. Katram mūžā gadās šādi metafiziski mirkļi, lai gan parasti tajos paši sev neatzīstamies… Bet jūs taču, jādomā, citādi iztēlojāties mirkli, kurš vīrieša un sievietes dzīvi sagriež kājām gaisā?
— Man ir interesants viss, ko jūs stāstāt…
— Patiešām? — Vika nodzēsa cigareti, izmeta nosmēķi pa logu, caur pieri pablenza uz Normu naidīgu skatienu un atkal atlaidās guļus uz kušetes. — Vai jūs ievērojāt, ka tā arī neesmu atbildējusi, kas šajā cilvēkā man visvairāk patika? Tad nu klausieties! Viņam bija lielisks ķermenis. Tvirts, atlētisks, lokans un kaislīgs. Taču visstiprāk es mīlēju viņa brīnišķīgi daiļās rokas ar gariem, tieviem pirkstiem un kā atvari dziļās, tumši pelēkās un skaudrās acis. Bet, ja jūs interesē gara lietas, es ar pielūgsmi izturējos pret šī cilvēka spēju priecāties.
Nebrīnieties! Es zinu, ka no maniem stāstījumiem tas neizriet. Viņu mīlēdama, esmu piedzīvojusi un vēl aizvien piedzīvoju neizsakāmi daudz ciešanu. Taču viņš prata priecāties. Varbūt tieši tāpēc viņš ir iestājies Svētā Franciska ordenī. Vai zināt, ka Asīzietis savus brāļus ir saucis par ioculatores Dei — Dieva jokdariem? Pat regula viņiem uzliek par pienākumu būt priecīgiem, jaukiem, gaišiem un līksmiem. Starp citu, tas jau būs interesanti jums un jūsu Freidam — regula aizliedz franciskāņiem jāt uz zirga…
— Jūs domājat, ka absolūti itin viss man izraisa tikai vienu vienīgu asociāciju?
— Nu nē, kāpēc gan… Labi, braucam tālāk! Es ceru, ka jūs piekriti siet — aizliegtais auglis ir pats saldākais…
— Šodien jūs jau vienreiz to apspriedāt.
— Ak, tiešām… Jūs droši vien par to nekad neesat padomājusi, l.idu mācītājs ietekmē sievietes iedzimtību kaut kā īpaši. Kā daudziem patīk sacīt — sievietes grēcīgo iedzimtību. Viduslaikos mūs mēdza s.mkt par grēku biķeri un dedzināja uz sārta. Atklāti atzīšos — es vēlējos šo mācītāju pavest. Ģērbos izaicinoši — mini bruncīši, blūzītes ,ii dziļu izgriezumu, saldas smaržas, spilgti krāsotas lūpas… Lai gan patiesībā viss bija citādi. Es viņu neprātīgi mīlēju. Taču uzvedos kā uz nāvi slimais, kurš izliekas, ka savu patieso slimību nezina, spēlējas ar visādiem pilieniem un tabletēm, itin kā viņu mocītu vienīgi iesnas. Tā nu tuvojāmies liktenīgajam brīdim. Un atkal — reiz… — Vika dziļi nopūtās un apklusa.
Norma skatījās uz viņu kā uz puķi, kas atplaukst acu priekšā.
— Es klausos, Vika! Reiz…
— Reiz es aizgāju pie tēva Paula, izdomājusi visbanālāko ieganstu — aizņemties grāmatu. Viņam ir bagāta bibliotēka. Šo dienu es lieliski atceros — rāma, pelēka un dūmakaina. Pārpilna savāda, vārdos neizsakāma maiguma. Sēdēju mācītāja istabā, kas šķita askētiska, kaut ari tajā bija lieli grāmatu plaukti, daudz dārgu mākslas izdevumu, stāvēja antikvārs rakstāmgalds, tālrādis, šaura gulta un daži veclaicīgi krēsli ar vlnoglapu griezumu uz atzveltnes. Askētiskuma iespaidu laikam radīja milzīgs, melns krucifikss, kas karājās virs galvas. Tā seja ar aso degunu bija neizsakāmi skumīga, drausmīgas vilšanās izvaikstīta… — Vika atkal dziļi nopūtās un turpināja: — Gandrīz mehāniski šķirstīju Kenterberijas Anzelma rakstus, nemaz neiedziļinādamās vārdos, jo, gluži kā augs, kas ar visām savām lapām uzsūc saules gaismu, es tīksminājos par šī cilvēka tuvumu. Un tomēr kāds Kenterberijas Anzelma teikums kā milzīga skabarga iedūrās mani uz visu mūžu. Reiz cilvēks bija baudījis eņģeļu maizi, pēc kuras viņš alkst patlaban, bet patlaban viņš ēd sāpju maizi, kuru agrāk nav pazinis… — Vika nopūtās trīs reizes no vietas. — Tēvs Pauls pienāca man klāt, izņēma no
rokām grāmatu un nolika uz galda. Pēc tam ar saviem skaistajiem, skulpturālajiem pirkstiem viņš saspieda man vaigus, pacēla galvu un sāka skūpstīt. Kāri, alkaini, kā slāpju mocītais, kurš beidzot padzēra? sasniegtā avota ūdeni. Es pilnīgi apstulbu. Es varēju iedomāties, kā ir juties cilvēks, kurš izdomāja sakāmvārdu — kā zibens ķerts. Es teicu, ka biju gribējusi šo mācītāju pavest, taču patiesībā man pilnīgi pietika kaut vai reizi nedēļā pakavēties viņam līdzās. Man šķita, ka ir robeža, kuru mēs abi nekad nepārkāpsim. Nekad. Bez šaubām, klusībā pati izdomāju visu kaut ko — kādi tikai erotiski sapņi neiešaujas galvā ikkatrai no mums?! Es pārbijos un ievaidējos sīkā balstiņā, kuru pati vairs nepazinu:
— Tēvs, nevajag, jūs mani skūpstāt pavisam nekristietiski…
Līdz šim mirklim es biju uzrunājusi viņu ar jūs un allaž piemetinājusi “tēvs”.
Varbūt maldos, taču man šķiet, ka katra sieviete vismaz reizi mūžā izjūt patieso iedzimtā grēka garšu un izbauda to pašu, ko jau viņos laikos Paradīzē nelaimīgā Ieva. Tam nebūt nav jānotiek, zaudējot nevainību, tas var nākt arī daudz, daudz vēlāk. Pastāv kabalistiskas teorijas, kas Ādama un Ievas grēku skaidro kā pašu dvēseles būtisku sadalīšanos, kā harmonijas, miera un viendabības zaudējumu. Sods taču ir šī svētlaimīgā iedzimtā stāvokļa zaudējums, kāds kādreiz valdījis starp cilvēku un Dievu, starp vīrieti un sievieti. Senie rabīnu raksti apgalvo, ka tieši grēks ir padarījis Dievu cilvēkam neaizsniedzamu, transcendentālu un uz neatgriešanos aizgājušu tālumā. Grēks un nekas cits ir noteicis cilvēka traģisko disharmoniju un vientulību. Es jutu šo sodu tuvojamies, baidījos kā dzīvnieks, taču neko vairs nespēju ar sevi iesākt. Mēģināju piecelties kājās, vismaz kaut kā izsvabināties, tad mācītājs nometās ceļos un sāka skūpstīt man kājas.
— Tēvs, — es iešļupstējos, — man taču ir jāmetas ceļos jūsu priekšā, nevis jums — manā…