Tā es arī izdarīju — nometos ceļos. Kādu mirkli mēs stāvējām uz ceļiem, skatīdamies viens otrā skurbuma pilnām acīm. Pēc tam viņš mani apskāva un bez jebkādām pūlēm nogāza uz grīdas. Viņš man
•" visu sava lielā auguma svaru, un man tas ārkārtīgi patika. VIi,i^ M k.i iekvēlināja mani: sāka kaist visa miesa, drebēju un locījos liesmu pārņemta. Tad Pauls mazliet atrāvās, tupus apsēdās jāte-
i u/ manām kājām un teica piesmakušā, paģērošā balsī:
Izģērbies!
Ari citās reizēs, mums mīlējoties, viņa vārdi mēdza noskanēt kā |.,ilq'oriska pavēle, kā visstingrākais rīkojums…
I■ s izģērbos, skatīdamās, kā viņš nolūkojas uz mani. Stāvēju kaila, ,il/M ilžos ar rokām, un nezin kāpēc man ienāca prātā gluži neatbil•ii< iša aina — kādā dokumentālā filmā redzētās žīdietes, kas bija izi lilas un tāpat kā es aizsegušās no koncentrācijas nometnes ārstiem… Vai tad jums pašai nav žīdu asiņu piejaukuma? — Norma neŅituliti iejautājās.
- Nē… — Vika izšļupstēja, un ar joni acīs saplūda asaras. Viņa nodomāja, ka šī aiz galda sēdošā pilnmiesīgā būtne, iespīlējusies ro kleitā, ir bezdzimuma monstrs, jo vai gan stāstījumu par mīlestību, turklāt šādā vietā, spētu pārtraukt cita sieviete, pat ja tā būtu no'.ki audusi tirgus plača čigāniete vai stacijas staigule. — Nē, nav.
— Jūs visai izsmeļoši runājāt par kabalu un rabīniem, piedevām tikla asociācija izšķirīgā mirklī… Nepievērsiet uzmanību, stāstiet tālāk!
— Viņš norāva no gultas mājaustu rakstotu pārsegu un paklāja uz grīdas. Viņš noskatīja mani un pavēlēja:
— Nogulies!
Līdz šim mīlas lietas man bija bijušas līdzīgas rotaļai. Savdabīga šaha spēle. Jaunas un jaunas partijas. Nebrīnieties! Es visu izsecināju. I'icaugošo un atplūstošo kaisli, pat visspēcīgākos un ilgākos orgasmus. Daudzi mani turēja par lielisku partneri. Tieši partneri. Taču Pauls, skūpstīdams ar savu karsto, aizrautīgo elpu, gluži kā iedvesa manī pilnīgi citu garu — kaislīgu, mežonīgu un dzīvniecisku. It kā pati no sevis atdalījusies un pakārusies pie griestiem, es vēroju šo uz grīdas trakojošo, man vairs nepazīstamā balsī stenošo sievieti.
Kad viss bija galā, vīrietis piecēla šo sievieti no grīdas, uz rokām aiznesa līdz gultai un, smagi izpūtis elpu, apsēdās. Viņu, kailu un trīsošu,
viņš nosēdināja sev klēpī. Viņš glāstīja sievieti, kas joprojām ik pa mirklim sarāvās un ievaidējās, un čukstēja:
— Dārgā, nomierinies nu, nomierinies, nomierinies…
Pa logu iespīdēja saule. Es skatījos, kā uz istabas sienas ņirbināja
koku ēnas. Es jutos pavisam mierīga un laimīga. Man šķita, ka tieši | šitā, kļaudamies viens pie otra, cilvēki ir izdomājuši vārdu svētlaime. Atvilku elpu, jo baismīgā robeža jau bija pārieta. Viņš nostādīja mani uz aukstās grīdas un paģērēja:
— Uzvelc drēbes!
Svētlaimīgais noskaņojums pēkšņi pārsprāga! Tieši šajā mirklī es
izbaudīju to pašu, ko Ieva, iekodusi aizliegtajā auglī. Drebēju un rāvos čokurā, jo Dievs apdullinošā balsī man sauca:
ES VAIROŠU TAVAS MOKAS!
Es apģērbos. Bet Pauls, itin kā nekas nebūtu noticis, teica:
— Iesim virtuvē! Padzersim tēju.
Sēdējām, klausīdamies, kā no krāna pil ūdens un sīc trumulis. Pauls sacīja:
— Es tevi lūdzu, nenokar galvu! Vai patiesi pēc tā, kas ir noticis, tu baidies paskatīties man acis?
— Nē, — es atbildēju, tikai zagšus caur pieri pamezdama skatienu ļ uz viņu. — Es nebaidos. Vai drīkst uzsmēķēt?
— Bez šaubām. Es nezināju, ka tu smēķē.
Es jutu, ka viņš nenovērš no manis acis. Izdzērusi svilinošo tēju,
beidzot sadūšojos paskatīties uz viņu. Liekas, Pauls to bija nepacietīgi gaidījis, jo tūdaļ pat metās skūpstīt man roku — pirkstiņu pēc pirkstiņa. Un atkal es grimu svētlaimē. Šoreiz tā bija jau citāda, pārpilna ar savādu vibrāciju. Kā lādiņš, kurš var uzsprāgt jebkurā acumirklī.
— Tā, dārgā, — celdamies un sajozdamies sacīja Pauls, — jābrauc!
— Uz kurieni? — es nosvepstēju.
— Man laiks uz vakara misi. Vai tu vēlies kopā ar mani?
— Jā! — izšļupstēju mazuļa balstiņā, kurš nupat tikai iemācījies ' runāt.
Es alku, kaut viņš ņemtu mani savā aizsardzibā un aizbildnībā.
Pūlējos čiepstēt smalkā, vārgā balstiņā, lai viņš, vēlēdamies mani izdzirdēt, noliektos kā pie vāra bērniņa. Kāroju būt viņa maziņā, nelaimīgā meitenīte, kurai mūžīgi būs nepieciešama palīdzība un mierinājums. Taču nekad vairs nesaucu Paulu par tēvu. Jutos baiļu sagrābta, vienīgi viņa rokās atradās mans liktenis, viņš kļuva par manu klinti un stipro pili, vienīgi viņš varēja glābt mani un paglābt no briesmām. Skatījos uz viņu, iegrimu viņā, izkusu un pagaisu viņā…
Vika dziļi nopūtās un, ar puķainu mutautiņu berzēdama gluži sausās acis, teica:
— Man arī šobrīd šķiet, ka es nekad, gluži kā vislielāko noslēpumu, nespēšu atminēt to, kas ar mani ir noticis…
— MAN ARĪ ŠOBRĪD ŠĶIET, KA ES NEKAD, GLUŽI KA VISLIELĀKO NOSLĒPUMU, NESPĒŠU ATMINĒT TO, KAS AR MANI IR NOTICIS… — ierunājās M. V. un, slaucīdama pēkšņi izsprāgušo asaru, sāpīgi nobrāza roku pret mitro, grumbuļaino sienu.
— Man ir ierosinājums, — sacīja otrā sieviete, — tagad pagriezīsimies uz muguras, kājas salieksim ceļos, bet rokas paliksim zem galvas. Tā. Pavisam ērti. Es zinu visus šajā caurumā iespējamos nīkšanas veidus.
Abas sievietes pagriezās uz muguras.
— Tu vēl neesi pateikusi savu vārdu.
— Vārdu? Jā, man tāda vairs nav. Šajā ellē man vairs nav palicis nekas no tā, kas piederēja tur ārpusē, brīvē. Tagad es esmu pilnīgi bez vārda. — Viņa iesmējās, šņaukādamās un kratīdamās. — Šitā gulēt ir krietni labāk, vai ne? Ja kārtīgi piepūlas, var pat iztēloties, ka esi atlaidusies pļavā starp āboliņiem, margrietiņām un smilgām; spīd saule, čirkst sienāži un smaržo pēc medus…
— Patiešām tā ir labāk. Miesa jau bija pavisam notirpusi.
— Un tagad tu man pastāstīsi, kas tad ar tevi ir noticis. Un kāpēc tev pašai tas izsauc tik lielu izbrīnu?
— Es nezinu…
— “Es nezinu”… — Bezvārde nostiepa, izmēdīdama M. V. raudulīgo, intonāciju. — Viena un tā pati dziesmiņa. Šā vai tā, tev vajadzēs celt priekšā savu stāstu simtiem reižu. Ne ar kādiem nezinu izlocīties nevarēsi, kad viņi tevi izģērbs, sasies un uz kādu nedēļiņu iebāzīs baļļā ar aukstu ūdeni. Tu klāsi ārā visu, ar vārdiem pat aizrīdamās, kad pēc izvilkšanas no baļļas viņi sāks spīdzināt ar nokaitētiem dzelzs iesmiem… Tu atzīsies, ka reizē ar dievieti Diānu esi lidojusi uz maucības dzīšanas dzīrēm, ka dieviete Hekate tev piešķīrusi varu nokabināt no debesīm mēnesi, ka…
— Neko tamlīdzīgu es taču neesmu darījusi…
— Kas par to? Es tev teicu — ņem un izstāsti man, kā viss noticis patiesībā, jo citas izdevības nebūs. Viņi piespiedīs tevi stāstīt to, kas ir vajadzīgs viņiem. Es, piemēram, nespēdama izturēt, paziņoju, ka Marijas Magdalietes dienasgrāmata ir bijusi pati visīstākā buramgrāmata, ko sarakstījis sātans ar baltiem burtiem uz melna papīra. Es jau tev teicu — spīdzināt viņi pieprot. Bet, kad pārkāpj sāpju slieksnim, nokļūsti citā pasaulē, kurā pazūd visas vienošanās. Tu ieraugi, ka patiesība ir patiesība, taču vārdos tās tik daudz nemaz nav. Vārdi ir tikai patiesības vecā āda, ķirzaku pamestā aste… Patiesība atrodas citur. Kad pārkāpj sāpju slieksnim, tu nokļūsti patiesībā, un itin nemaz vairs nav svarīgi, kādus vārdus izrunās tavas lūpas. Tavi vārdi pārvērtīsies bezjēdzīgos kliedzienos, vaimanās un kunkstos. Atrazdamās viņpus sāpju sliekšņa — patiesībā, tu vari runāt tādus vārdus, kādus vien viņi no tevis vēlas izdabūt. Atrazdamās patiesībā, tu saproti, ka ikkatrā vārdā allaž ieslēpts mazliet viltus.