— Tu piecelsies, nomazgāsies, apģērbsies, paēdīsi brokastis, izkrāšļosies un iesi uz darbu.
— Rīt uz darbu man nav jāiet. Un, ja ari būtu jāiet, es to nedarītu.
— Nu, tad tu piecelsies, nomazgāsies, apģērbsies, paēdīsi brokastis, izkrāšļosies un aizbrauksi uz klīniku apciemot savu viru…
— Tā tikai vēl man trūka! Noklausīties sīkās atskaitēs, kāds viņam pagājušajās divās nedēļās bijis vēders!
— Slimnieku kopšanai un līdzcietībai pret viņiem ir dziļa jēga.
— Šo patiesību paturi pie sevis! Ja es tevi nepazītu, es varētu nodomāt, ka tu par mani ņirgājies! Tu atstāj mani galīgi iznīcinātu un vēl runā par līdzcietību! Es to neizturēšu… Es nomiršu aiz izmisuma…
— Tu nemirsi. Es esmu desmit gadu par tevi vecāks un jau zinu, ka neviens tik viegli nemirst. Tu redzēsi: tavas miesas dzīvotalkas būs stiprākas par dvēseles mirtslāpēm… Pārliecinājusies par to, tu varbūt pat jutīsies drusciņ vīlusies savu jūtu spēkā. No mīlestības neviens vairs nemirst. Bet pēc tam tu ieraudzīsi, ka pāriet pat izmisums.
— Es padarīšu sev galu.
— Nu, tā tu nerunā! Nesāpini mani.
— Es gribu, gribu, gribu, lai tev sāp!
— Man sāp. Man ļoti sāp. Tu esi gandarīta? — Viņš piecēlās, dziļi nopūtās, atspiedās pret sienu un aizklāja seju ar lielajām un skulpturālajām rokām.
Viņa piegāja Paulam klāt. Piesardzīgi piebikstīja ar pirkstu viņa jostas sprādzei.
— Piedod! Tomēr es tevi mīlu!
— Nu gan es iešu. Labi?
— Ej! Tikai pasaki — kā lai es dzīvoju turpmāk? Tu esi sprediķotājs. Iesaki man kaut ko prātīgu, citādi es neizturēšu… — Viņa bezpalīdzīgi piekļāvās viņam.
Vīrietis maigi atbīdīja sievieti. Viņš klusi teica:
— Jau piecpadsmitajā gadsimtā Amsterdamā uz kādas katedrāles bija izkalts uzraksts “Ir tā, kā ir. Tāpēc nevar būt citādi”. Tu saprati? Ir tā, kā ir. Tāpēc nevar būt citādi. Uzraksti to virs savas gultas!
— Varbūt man tas jāietetovē uz pieres?! Paul, es nevēlos ticēt tādām lietām! Es nevēlos, lai būtu tikai tā, kā ir. Es nevēlos, ka tu mani pamet… — Vika činkstēdama dauzīja ar dūrēm pa sienu.
— Dārgā, nesāc nu visu atkal no sākuma! Vai tu zini, ko Džordžs Piektais pavēlēja uzrakstīt uz Bekingemas pils bibliotēkas sienām?
— Es nezinu un negribu zināt! — viņa skaļi nosēcās caur degunu.
— Iemāci mani neprasīt to, kas nav iespējams, un nesūdzies par to, kas nav labojams.
— Kur tu esi izracis šitādus citātus?
— Es lasīju Deilu Kārnegl! — Viņš iesmējās. — Bestsellers — “Kā pārvarēt stresu un sākt dzīvot”.
g
— Ak tad tā! Bet vai tu zini, ka šis tavs KārnegI pats ir padarījis sev galu?
— Jā, zinu gan…
— Tā! Citē viņu savas draudzes tantukiņiem, kuras tevi klausās, muti pavērušas. Vai ari dievbijīgām jaunkundzītēm, kuras katra tava sprediķa reizē lenkšus ielenc kanceli. Tikai tava gudrība gan viņām nav vajadzīga. Es brīnišķīgi zinu, kā viņas nogaida izdevīgu mirkli, lai varētu ieraudzīt tevi bez sutanas, kā viņas lūr uz tavām kājām, kovbojisko pakaļu un vēl šo to! Tādus mācītājus kā tu sūta pasaulē velns!
— Labi, tagad es patiešām eju. Esi stipra! Neskumsti! Ardiev… — Pauls noskūpstīja Viku uz pieres un apņēmīgi devās uz durvīm.
— Es tevi lūgšus lūdzu, pakavējies vēl, pakavējies kaut vai dažas minūtes! Es tev sarunāju baigākos vārdus, nešķirsimies ar ļaunu, kavējies, — sieviete kliedza, pūlēdamās viņu aizturēt. — Es gribu, lai viss beidzas skaisti, apžēlojies par mani, pakavējies vēl kaut mirklīti!…
Vīrietis apstājās durvīs un, atpakaļ nepagriezdamies, teica:
— Mēs šķiramies ar labu. Drīz tu mani būsi aizmirsusi. Ardievu!
Viņš klusi aizvēra durvis. Viņa atgriezās virtuvē. Viņa sagrāba konjaka pudeli. Viņa apsēdās uz grīdas. Viņa plati iepleta kājas. Viņa dzēra pēc blaktīm smirdošo šķidrumu un raudulīgi atkārtoja:
— Aizmirst, aizmirst, par katru cenu aizmirst, es gribu viņu aizmirst, aizmirst!
— AIZMIRST, AIZMIRST, PAR KATRU CENU AIZMIRST… ES GRIBU VIŅU AIZMIRST… — Vika atkārtoja vēlreiz, izšņauca degunu, noslaucīja asaras, ieskatījās spogulīti un piebilda kā bērns, kas laižas miegā:
— Aizmirst…
— Vika, mēs taču norunājām, ka darbs būs ilgs, — psihoanalltiķe teica un pasmaidīja, gluži kā reklamēdama veļas mazgājamo pulveri. — Šodien ir tikai otrais seanss. Norunāsim, ka jūs man izstāstīsiet itin visu.
— Kad jūs sakāt itin visu, man pārskrien drebuļi. Liekas, es patiešām varētu jums izstāstīt itin visu: sākot no Marijas Magdalēnas un tā tālāk, kā caur džungļiem lauzdamās cauri biezi sazēlušajiem gadsimtiem…
— Varbūt tā patiešām ir skaista metafora — lauzties cauri gadsimtiem kā caur džungļiem… Bet kāpēc jūs gribētu sākt no Marijas Magdalēnas? Nevis no Ievas?
— Es nezinu. Jau skolā Magdalēna bija mana pati mīļākā persona.
— Interesanti! Par Magdalēnu varbūt parunāsim citu reizi. Tagad jūs man izstāstiet, ko darījāt tajā nakti, kad aizgāja Pauls?
— Es apgūlos virtuvē. Uz grīdas. Es nespēju iet atpakaļ ne istabā, ne gultā, kur mēs abi bijām mīlējušies pēdējo reizi.
— Vai jūs nolikāt līdzās tālruni?
— Kā jūs to zināt?
— Prakse.
— Es dzēru konjaku, smēķēju, riju miega zāles, atkal konjaku, ūdeni, reizēm iekritu miegā — dziļā un baigā kā vilkubedre…
— Vai jūs esat rakstījusi dzejoļus?
— Tāpat kā visi — skolā. Kādreiz man bija diezgan lielas literārās ambīcijas. Kāpēc jūs tā jautājat?
— Metaforas… Viņš nepiezvanīja?
— Kas?
— Koncertflīģelis…
— Nē! Nezinu. No rīta kāds zvanīja. Neko nerunāja. Zvanītājs klusēja. Varbūt tas bija viņš. Pārbaudīja, vai neesmu padarījusi sev galu.
— Vai tāda doma bija radusies?
— Kāda?
— Padarīt sev galu.
— Bija. Lai gan šķita, ka tāpat jau miršu. Nepakustinot ne pirkstu. Aiz izmisuma. Man sāpēja visas maliņas. Man bija tāda sajūta, ka grimstu iekšā milzīgi dziļos ūdeņos. Likās, miesa neizturēs šo briesmīgo spiedienu un uzsprāgs. Agrāk man bieži bija ienācis prātā: ja es
nomiršu, vai viņš atnāks uz manām bērēm? Vai viņš būs aizkustināts, nomākts, sagrauzts, varbūt noslaucīs kādu asaru? Vai viņu kremtīs sirdsapziņa, vai kaut uz mirkli viņa sirdī ieskrubināsies vainas sajūta? Tā bija mana mīļākā pārdomu tēma. Jebkurš cilvēks taču vismaz reizi mūžā, saldsērīgi noskaņojies, mēģina iztēloties savas bēres. Vai tā nav?
— Ir. Kaut reizi mūžā to mēģina ikviens. Jūs tā kā ieminējāties par miega zālēm?
— Tās es iedzēru tikai tāpēc, lai varētu aizmigt.
— Kas tās bija par zālēm?
— Liekas, radedorms…
— Cik daudz?
— Nu, kādas piecas tabletes. Varbūt — astoņas. Zinu, ka joks vien tas ir.
— Tas nav nekāds joks. Vai bija jāvemj?
— Nē…
— Varbūt atceraties, ko redzējāt sapņos?
— Es redzēju tikai vienu sapni. Visādi citādi — tikai tumsa…
— Izstāstiet! Lūdzu!
Norma ieslēdza magnetofonu.
— Es sapņoju, ka guļu zārkā. Baltā, baltā. Es zināju, ka kuru katru brīdi vāku aiznaglos un mani apraks. Man bija vājprātīgi bail. Es redzu, kā šis vāks nāk tuvāk, tuvāk, tuvāk, un, kad tas ir uzlikts, uznāk tādas šausmas, ka ārprāts. Es smoku, svīstu, drebu, bet visu laiku mēģinu sevi mierināt: ne es esmu pirmā, ne pēdējā, visus sagaida vienāds liktenis. Nespēju vairs izturēt un sāku nelabā balsī kliegt. Drausmīgi, kā tāda vājprātīgā. Taču visu laiku mani neatstāja doma, ka nevienās bērēs neesmu dzirdējusi mironi tik šaušalīgi kliedzam. Aprāju pati sevi — ko gan citi nodomās par mani?! Brēcu, vai nost slāpdama, un mani pārņēma riebums par savu mazdūšību. Dzirdu, ka uz zārka vāka birst zemes kunkuļi. Pirmā sauja, otrā, trešā. Es tikai kliedzu un kliedzu, lai gan saprotu, ka neviens jau mani vairs nesadzirdēs. Jo arī es nekad neesmu dzirdējusi, ka citi brēc, kad ber ciet kapu. Bet viņi