— Ko jūs te esat atbraukuši, te itin nekā nav! — viņš uzsauca, raustīdams Go aiz piedurknes.
— Mēs gribam paskatīties uz tevi, romane! Kur ir visi citi?
— Citu nav! Visi aizgājuši spēlēt kārtis! Tur — tālu, aiz lidostas! — Čigānēnam metās auksti, viņš ar plaukstām pliķēja sev pa
pleciem un mīņājās kā dejodams. — Viņi spēlē uz naudu! Ai, par tādu lielu naudiņu! Es uz turieni nevaru iet…
— Ei, romane, neizlokies! Mana dāma grib redzēt, kā izklaidējas čigāni. Tu saprati? Tūlīt pasauc kādu šurp! Mana nauda, tavi priekil Ja es un mana dāma priecāsies, dabūsi labi nopelnīt! Tu saprati, romane?
— Ai, nu gan tu stāsti! — Čigānēns lēkāja, nevarēdams valdīt smieklus. — Ko es ar to tavu naudu iesākšu?!
— Varēsi aiziet spēlēt kārtis. Uz to pusi. Aiz lidostas!
Go iebāza čigānēnam kabatā dažas naudas zīmes.
— Vai, nē! Uz turieni — nekad! Vai tu zini, kundze, — čigānēns paraustīja mani aiz piedurknes, — aizpagājušajā nedēļā tur nodūra manu onkuli! Ar virtuves nazi — traks, un gatavs! Tu saprati?!
— Ir nu gan čigāni nodzīvojušies! Cits citu dur nost ar virtuves nazi! Nu, romane, dari, ko tev lūdzu!
Saņēmis čigānēnu aiz auss, Go to spēcīgi pagrieza.
— Ei tu, vecais, kas tev ir, — galīgi dulls?! — pusaudzis iespiedzās kā kaujams. — Re, tūlīt atnāks mans onkulis un nodurs tevi par to, ka bāz klāt nagus bērnam! Tu saprati?
— Tavs onkulis jau pats ir nodurts. Ar virtuves nazi.
— Man ir vēl cits onkulis! Tu saprati?!
— Tu, romane, netaisi tirgu! Mana dāma grib paskatīties, kā dzīvo čigāni. Ja neaicini iekšā, mēs iesim paši. Kopš kura laika čigāni kļuvuši tik neviesmīlīgi? Vai, tas nav labi, romane!
— Ai nē, ai nē, nevar! — zviegdams spiedza čigānēns, ar dūrītēm atspiedies Go pret vēderu. — Nevar, ka es tev saku! Ja uzodīs, ka esmu jūs ielaidis, mani patiesi nodurs. Tu saprati?!
— Patiesi nodurs, romane! Tāds ir tavs liktenis. Agrāk vai vēlāk — kāda starpība…
— Ai, ja tu zinātu, ko es tev varu pateikt! — Pusaudzis aiz smiekliem vai ģība. — Ja tu zinātu, ko es tev varu parādīt! Žēl, ka te ir dāma un nav brīv lamāties!
Go devās uz mājas pusi. Es tipināju viņam pakaļ.
— Stāvi, veci, vai es laidīšu vaļā suņus! Jūs abus saplosīs gabalos! Viņi ir tā izdresēti, ka ķeras tieši pie rīkles. Pārkož, izlok visas asinis, bet miesu pēc tam sarausta gabalos! Un nevienam nevarēs pasūdzēties — ne tu, ne tava dāma! Tu saprati?!
Čigānēns aizjoza pie būdas, nožvadzēja ķēdes, viņš kaut ko uzkliedza, un trīs vilkusuņi, drausmīgi riedami, metās pie mums. No bailēm es sastingu un spiegdama piekļāvos Go.
— Nebaidies! — viņš iečukstējās, cieši kļaudams mani sev klāt.
— Suņi mani neaiztiek. Tevi ari neaiztiks.
Suņi rēja kā negudri, rūca un smilkstēja, bet turējās no mums dažu soļu attālumā.
Go atvēra durvis un iebīdīja mani smacīgā priekšnamā, kur bija tik tumšs, ka vai acī durams. Taustīdamies atradām durvis un iegājām istabā, kas man likās viscaur sarkana, kāda mēdz būt vienīgi pasakās. Pie visām sienām karājās sarkani austrumnieciski tepiķi. Grīda krāsota ķiršsarkanā krāsā un noklāta ar sarkaniem sintētikas grīdceliņiem. Istabas vidū stāvēja galds, pārklāts ar sarkana plīša galdautu. Uz tā sarkanoja stikla vāze ar sarkanām plastmasas rozēm un neļķēm. Kaktā, sarkanu spilvenu un sarkanu dūnu segu kaudzē, gluži kā princese uz zirņa, bija atlaidusies pinkaina čigāniete. Ziņkārīgi mūs noskatījusi, viņa ar visu galvu palīda zem sarkanās segas, nosviezdama zemē divus noēdušos neglītus runčus. Uz sarkanas, puķainas drēbes pārvilktas sofas, kājas iepletusi, sēdēja veca, sirma čigāniete un, pakšķinādama pīpi, skatījās tālrādi. Uz mūsu pusi viņa pat nepagrieza galvu, gluži kā laika prognoze viņai būtu vissvarīgākā lieta pasaulē.
Go ar maigu, pavēlošu kustību — tieši ar tādu pašu viņš šovakar jau bija nospiedis uz ceļiem savu PRM kāpnēs — apsēdināja mani blakus čigānietei. Viņš stāvēja, sakrustojis rokas uz krūtīm, un nopētīja milzīgu kristāla lustru, kas nokārās viņam tieši pie sejas. Čigānēns piegāja pie galda, norāva melnu pārklāju no kaudzveida priekšmeta, un būrīti iečivinājās pieci dažādkrāsas papagailīši. Pie katra soļa iedžinkstējās kāds tūkstotis kristāla pokālu, kas lielīgi bija sarindoti sekcijā.
— Nu, romane, kur ir solītie prieki? — Go uzbrēca, ar plaukstām noplikšķinādams sev pa ciskām.
— Tevi nu gan velns trenkā, Go! Nevari vien atrast mieru! — vecene teica, uz viņu pat nepametusi aci.
— Neko nevar padarīt — trenkā, un viss. Viņam vajag kaut ko iepilināt rīklē, bāba Ļaļa!
Go atkrita uz sofas, apķērās vecenei un piekļāva viņu sev klāt kā jauniņu skaistuli.
— Kopš vakardienas pilieni ir dārgāki!
Vecene uzkluburināja resnu, smirdīgu kāju Go klēpi.
— Ja dārgāki, tad dārgāki. Nes šurpu! Un lai tava skuķe mums uzdzied!
Go izvilka žūksni naudas zīmju un nosvieda uz galda. Vecene piecēlās, lietišķi pārskaitīja naudu un teica:
— Pietiks pilieniem, un man vēl paliks alum!
Čigānēns nogāzās uz grīdas un locījās no smiekliem, krampjaini raustīdams rokas un kājas. Skuķe visu vēroja pa caurumu sarkanajā segā. Papagailīši klaigāja. Kristāls džinkstēja. Vecene aizgāja uz blakus istabu un tūdaļ atnāca atpakaļ ar divām pudelēm — šņabi un alu. Sēkdama viņa pieliecās zem galdauta un izņēma četras slīpētās glāzes.
— Ei, Ļaļa, — viņa uzbļāva, — kāp zemē! Tev ir jāuzdejo un jāpadzied ciemiņiem! Bet tu, šmurguli, nes šurpu ģitāru!
— Ai, to tu negaidi!
Pusaudzis salieca knipi abu roku netīros pirkstus un, pat muti pavēris, lūrēja, kā Go salej šņabi.
Skuķe izvēlās no guļvietas. Viņai bija mugurā sarkana saplīsusi bezroku rītakleita. Viņa bija stipri kārna, bet kājas tik netīras, ka likās ievilktas tumši pelēkās zeķēs. Viņa izstaipījās tīksmi kā kaķe, pienāca pie galda, paņēma glāzi un lēnām to izdzēra visu līdz dibenam.
— Ej un apvelc brunčus! Un tu, varde, nes ģitāru, citādi mēnesi nevarēsi uz pakaļas apsēsties!
Čigānēns, joprojām ķiķinādams, vienā paņēmienā izmeta šņabi. Abi aizvilkās uz blakus istabu un drīz jau bija atpakaļ. Skuķe — apvil
kusies pārlieku platos un pārmēram garos raibi puķainos brunčos. Pusaudzis — strinkšķinādams ar sarkanu zīda lenti izpušķotu ģitāru. Vecene iespraucinājās starp mani un Go. Ar zobiem viņa atvēra alus pudeli, bet korķi aizspļāva istabas kaktā. Kā mazai metāla pelītei tam metās pakaļ abi runči. Go atkal ielēja šņabi — sev un čigāniem. Caur pieri viņš nicinoši paskatījās uz manu neaiztikto glāzi, savējo atkal izmeta līdz dibenam un, sasitis rokas, deva zīmi, lai sāk.
Skuķe sapurināja galvu, nozibsnīja acis, tievās rokas iesprieda šaurajos gurnos un sāka dziedāt spiedzīgā balstiņā, pie katra vārda pagrozīdama plecus:
— Aū da mbi, cydb6a! Aū pouane!
MeHHnu mbi cmepeMeuib, aū cmepexeutb!
Aū da neyūmu MHe om me6x!