Aū Heyūmu MHe, poMane!'
Go un vecene taktī sita plaukstas, čigānēns, piecirzdams kājas, mocīja ģitāru, bet es jutos kā grāfiene no visromantiskākās krievu filmas.
— Aū da cydb6a!!” — čigānskuķis vilka, melodramatiski valbīdams lielās acis.
— K neMy MeHH npueen
Aū, nemy cunbi zopemab,
Jļa om n030pa e 3eM7ito CMompemb!
Om n030pa, om cmbīda!"'
Go pielēca kājās, izspraucās istabas vidū un, piemeties uz viena ceļgala čigānietes priekšā, iebaurojās:
' Ak likten! Ak čigān! Vai tu man uzglūni? Ak, no tevis es nevarēšu izbēgt! No tevis, čigān, es nevarēšu izbēgt!
" Ak likten!
Kur tu esi mani novedis? Ak, man nav spēka skumt un aiz kauna nodurt acis! Aiz kauna un negoda!
— Aū da mbi, cydb6a! 3a nmo mu Menn ne maduiub? Aū, nenb3n, pOMane, Mumb iuymn,
Jļa u cydb6y cooio mčbieamb!
Aū, pOMane, čucmpo zodu ņemam!'
Go satvēra galvu rokās un uz ceļgaliem pierāpoja pie manis.
— Mums ir laiks braukt, PRM! Mani gaida neatliekama satikša^ nās. Nu, vai izklaidējies? — Viņš izņēma man no rokām glāzi, izdzēra līdz dibenam un piecēlās. — Iesim! Es vairs nevaru kavēties ne mirkli. Paldies, romane, līdz nākamajai reizei!
Viņš izgāja, spalgi aizcirtis durvis. Teciņiem viņš skrēja pie mašīnas, suņu aprieta, es knapi tiku viņam līdzi. Pavisam tuvu žēlabaini nosvilpās vilciens. Ritmiska duna pietuvojās un attālinājās.
— Cik vien ātri vari, tagad ved mūs uz Katedrāli! — Go pavēlēja šoferim.
Aizmugures sēdeklī atkal kuknēju viena. Laiks jau tuvojās ceturtai rīta stundai. Vainas sajūta lika man satrūkties. Par katru cenu man bija jāpiezvana mātei. Jutos tā, it kā viņa, milzīga, sniegdamās līdz debesīm, pārcilvēciski smaga, sēdētu man uz skausta un nebeidzamos, neizsīkstošos pārmetumos pakšķētu man uz sāpošā pakauša.
Mēs izkāpām pie Katedrāles. Laukums bija absolūti tukšs un balts. Torņa pulkstenis nosita līdzīgi trīs. Go nostājās man pretim, apskāva mani un jautāja:
— Nu, PRM, ko mēs abi tagad darīsim?
— Es nezinu… Tev vajadzēja kādu satikt. Bet man ir jāiet mājās. Mana mamma ir ļoti stingra.
— Es jau to satiku. Vai tu negribētu uzaicināt mani ciemos?
— Saproti, Go… Es jau teicu — mana mamma ir ļoti stingra.
— Tev taču ir pašai sava istaba, vai ne, maziņā?
— Jā, bet… saproti, es nevaru naktī vest tevi mājās. Jo sevišķi tevi. Vainas sajūta mani patiešām saēstu… — Es iekunkstējos un metos
' Ak likteni! Kāpēc tu mani nesaudzē? Ak čigān, nedrīkst dzīvot kā pa jokam un aizmirst par savu likteni! Ak čigān, gadi skrien ātri!
viņu skūpstīt tā, kā viņš mani bija mācījis. Taču Go atgrūda mani nost.
— Tā tu nedari! Mums abiem taču nav uz kurieni iet. Vai lai es viens blandos pa pilsētu kā tāds gribēšanas pārņemts kentaurs un gaudoju, ka gribu sievieti? Man nevajag nevienu citu sievieti, PRM, tikai tevi… Tikai, kā liekas, tieši ar tevi man būs pamatīga noņemšanās.
Viņš pacēla no bruģa kāda nosviestu smēķa galu un aizdedzināja. Piegāju viņam klāt un atkal apskāvu.
— Go, mēs taču varam iet uz tavu darbnīcu. Vai arī pie tevis uz mājām.
— Darbnīca ir pilna ar cilvēkiem, bet mājās ari man ir dažs labs, kas neļauj atvest sievietes. Sevišķi tādas kā tu…
— Ko? — es ievaidējos. — Go, es gribu tevi! Nesmēķē šo riebīgo ļuļķi! Go, es gribu tevi skūpstīt… — Es cerēju, ka viņš kā tādā brutālā seksa filmā tūdaļ paņems mani Katedrāles laukuma vidū vai arī, pavilcis mazliet nostāk, — parciņā, uz sniega, uz dubļainā bruģa, uz soliņa — četrrāpus, stāvus vai vēl kā citādi. — Go, nepamet mani tagad! Es gribu tevi…
— Nečīksti! Es nevaru ciest čīkstīgas siēvietes! Re, kur ir taksis, aizvedīšu tevi pie mammas.
— Lūdzu, nekāpsim šajā taksī, Go! Paliec vēl pie manis, paliec vēl vismaz pāris minūšu, lai šis taksis brauc! Go, es neesmu vainīga, ka viss iznāk tik stulbi, bet es patiešām tevi nevaru vest pie sevis uz mājām… Es patiešām neesmu vainīga…
— Es esmu vainīgs, PRM, es nepavisam nevēlos izjaukt tavu dzīvi, bet tagad redzu, ka tā grūst.
— Nē, Go! Nu, ko tu runā…
— Iesim! Taksītis vēl stāv. Es aizvedīšu tevi mājās. Pie mammas. Rit no rīta es atbraukšu pakaļ. Līdzīgi desmitos. Tu būsi sakravājusi visas savas mantas. Un pateikusi mammai, ka kopš šī brīža dzīvosi pie manis. Ar mieru, PRM? Es tevi nepiespiežu. Ja ne — ne! Bet, ja tu izbīsies, mēs abi nekad vairs nesatiksimies.
Es sāku raudāt. No aukstuma es trīcēju. Mēs stāvējām apskāvušies. Katedrāles laukuma vidū. Go tēvišķīgi plikšķināja man pa muguru.
— Man nebūs spēka to izdarīt, Go! Tu pat nevari iedomāties, kādas ir manas attiecības ar māti!
— Reiz tomēr pienāk laiks pārkost nabas saiti. Es tevi nespiežu, es tikai piedāvāju. Iesim, mašīna gaida!
Mēs iekāpām taksometrā. Un atkal nebildām viens otram ne vārda, Viņš ne reizi mani nenoskūpstīja. Pie manas mājas Go izkāpa un teica:
— Lai notiek, kas notikdams, PRM, ritu es atbraukšu. Līdzīgi desmitos. Saldus sapņus!
Pārvilkos mājās un raudādama iekritu gultā. Par miegu nebija ko I sapņot. Mazliet izraudājos un sāku sakravāt lietas.
Go bija taisnība, beidzot ir jāpārrauj nabas saite.
— BEIDZOT IR JĀPĀRRAUJ NABAS SAITE, — no rīta es sacīju mātei.
Viņa sēdēja virtuvē, šķirstīja avizes, smēķēja un birdināja pelnus
ar olas dzeltenumu izsmērētā šķīvī, no kura nupat tikai bija ēdis mans patēvs, kas jau aizgājis uz darbu. Skatījos uz mātes galvu, kura ar milzumu tievu matu rullīšu matos un smagu zelta riņķu nostaipītām ausu ļipiņām bija mazlietiņ līdzīga Būdas statujai, kas sēž atspiedusies, teiksim, Nepālā vai Birmā. Mamma saraustīja debeszilā frotē rītasvārka apkakli, nodzēsa cigareti un, pagriezusies pret mani, paskatījās! tik caururbjošām acīm kā reti kad. Bija bez piecām minūtēm desmit, tūliņ bija jāierodas Go.
— Es nesapratu, ko tu gribēji teikt. Šorīt tu slikti izskaties, Vikiņl
Māte allaž uzrunāja mani mīlināmā vārdā. Viņa aizsmēķēja otru
cigareti un, basajā kājā šūpodama nomītu čību, turpināja blenzt man acis.
— Mamma, saproti, es esmu iemīlējusies. Es pārceļos pie viņa tūdaļ. Es domāju, ka esmu pietiekami pieaugusi un man nevajag prasīt tavu atļauju nedēļu vai mēnesi iepriekš. Viņš ir ievērojams gleznotājs,
mamma! Sestdien varēsi izlasīt manu rakstu par viņu. Es braucu prom pēc trijām minūtēm. Tikai nedusmojies un neko man nesaki.
— Brauc! — viņa teica, balsij savādi notrīsot. — Vismaz varēji paziņot to no vakara. Tavs neizmērojamais egoisms mani allaž apstul bina. Egoisms un demagoģija ir divas lietas, ko esi mantojusi no sava nekur nederīgā tēva.
— Mammu, nu kāpēc tu dusmojies! — es iekliedzos, kad viņa uzgrieza man muguru un nikni pāršķīra avīzes lapas.
— Tā esi tu, kas kliedz paceltā balsī…
Nošķindēja durvju zvaniņš. Go! Es metos atvērt. Viņš, kā izskatījās, visu nakti nebija gulējis — pietūcis, uzpampušām un asiņu pielijušām acīm, stipri nobrāzis labo roku un ar dubļiem izsmērējis jakas malu. No viņa gāzās kā no pēdējā ielas plenča.
— Labrīt, PRM! Tu redzi, cik es esmu punktuāls?! Tad ko tu esi izlēmusi? — Viņš vaļsirdīgi skatījās uz mani un smaidīja naivu zīdainīša smaidu.
— Es braucu tev līdzi, Go!
— Brīnišķīgi! — Viņš pagrūda mani nost un aizgāja pa gaiteni.