Atspiedusies pret sienu, māte stāvēja un smēķēja.
— Ā, kundze, varbūt jūs varētu pacienāt mani ar cigareti?
Klusuciešot māte izņēma no rītasvārka kabatas cigarešu paciņu un
šķiltaviņas un nosvieda zemē — kā sunim kaulu. Go greizi pasmīnēja, pieliecās, visu uzlasīja un nobučoja manai mammai rītasvārka malu. Tad viņš pagriezās pret mani un, itin kā nekas nebūtu noticis, jautāja:
— Tā, mīļā, kur tad ir tavas mantas?
Es parādīju. Pie durvīm bija nolikts čemodāns, uzblīdusi soma un rakstāmmašīna.
— Padaudz, bērniņ!
Go iebāza manas mammas cigaretes un šķiltaviņas jakas kabatā. Stenēdams pacēla čemodānu. Uz pleca viņš uzlika somu. Ar nesamo iestrēdzis durvīs, viņš zaudēja līdzsvaru un jēli izlamājās. No kāpņu telpas pabāzis atpakaļ galvu, viņš uzsauca:
— Ardievu, kundze! Satiksimies jūsu meitas kāzās! Es viņai būšu ne tikai labs virs vien! Es patiešām viņai būšu labs virs!
Un, stiepdams manas lietas, viņš noklumzāja lejup pa kāpnēm.
— Nedusmojies, mamm! — es noberbelēju, asaru, kauna un vainas apziņas aizžņaugta. — Vakarā es tev piezvanīšu…
— Liecies mierā! — viņa vienīgi sacīja.
Es paņēmu rakstāmmašīnu un aizgāju. Go jau stāvēja lejā.
— Briesmīgi kārojas nobučot tevi, PRM, tikai negribas izlaist no zobiem cigareti. Neesmu smēķējis kādus simt gadus.
Skatījos apkārt pēc taksometra, bet veltīgi.
— Kamdēļ tu staipies ar šo rakstāmmašīnu?
— Es rakstīšu rakstus…
— Ak mans Dievs, viņa rakstīšot rakstus! — Go nozviedzās. — Pasaki, kā mēs aizstiepsim šos tavus krāmus līdz manām mājām? Es dzīvoju pie Austras Vārtiem. Va-ī, kā es nevaru ciest jaunos rajonus, vai patiesi tu šeit esi nodzīvojusi visus šos divdesmit piecus gadus?
-Jā!
Slēpdamās aiz aizkariem, mana mamma skatījās pa logu.
— Go, mana mamma skatās pa logu.
— Lai viņa skatās! Šeit taču paveras skaista ainava, vai ne? — Viņš nosmējās tik skaļi, ka aizskanēja pat pa visu pagalmu. — Kāpēc tu vakar man tik stipri sakodi roku?
Viņš piebāza man pie sejas savus asiņainos krumšļus. Es nobučoju. Es gribēju, lai to redz mana māte.
— Es tos neesmu sakodusi, Go! Pats kaut kur nobrāzi.
— Man blakām pat lielākas flegmas par tevi sāk kosties.
— Go!… — Es iekunkstējos, smakdama no asarām.
Tad pagalmā iebrauca melna kariete, iejūgta ābolainu zirgu pārjūgā.
— Es tevi pārvedīšu kā princis princesi, PRM!
Go salika manas lietas karietē. Es pamāju mātei, kas vairs neslapstījās aiz aizkariem. Pie logiem pieplakuši kaimiņi lūrēja, kā Go, pa
ņēmis mani uz rokām, nes uz karieti. Man šķita, ka vēl laimīgāka sieviete vairs nevar būt.
— Beidzot es tevi nobučošu! — Go nočukstēja, kad kariete izripoja no pagalma.
— Kur tu ņēmi šo karieti?
— Tā ir mans īpašums. Es piederu pie senas un slepenas karaļu dzimtas. Tagad tu būsi karaliene, PRM! Go PRM karaliene.
Mūsu brauciens līdz pat Austras Vārtiem bija viens vienīgs garš skūpsts.
Mēs iegājām pamazā pagalmā. No jumtiem pilēja atkušņa palāses, tamdēļ tas bija pilns visdīvainākās skanoņas. Kāpdama pa šaurām kāpnēm, es minēju, kāds gan būs Go, bet tagad jau arī mans miteklis.
Go ilgi slēdza vaļā durvis. Iegāju tumšā priekšistabā, un nezin kāpēc mani sāka kratīt drebuļi. Go ieslēdza gaismu. Tieši mums pretim slējās milzīgs spogulis ar kokā grieztu rāmi.
— Viens otram blakus mēs gluži labi izskatāmies, vai ne, PRM? — viņš jautāja un paņēma mani pie rokas, itin kā mēs dejotu menuetu. — Iesim, es tev parādīšu savu alu. Tajā allaž ir puskrēsla. Visi logi pavērsti uz tumšu un dziļu kā aka pagalmu.
Pareizticīgo Svētā Gara baznīcā sāka skanēt zvani.
— Tu varēsi justies kā klosterī, PRM!
Go bija divas plašas istabas ar ļoti augstiem griestiem. Mijkrēslī no lakojuma un apzeltījuma spīdošās antikvārās mēbeles, prāvi iestikloti grāmatu skapji, čīkstošs parkets un putekļu smarža vairāk atgādināja veca zinātnieka nekā bohēmiska mākslinieka dzīvokli.
— To visu es mantoju no savas vecmāmiņas… — Go sacīja un uz vecā patafona uzlika Baha plati.
— Kāpēc šeit nav nevienas tavas gleznas?
— Ko gan tās te darītu? Es arī pats šajās mājās reti esmu. Iesim uz virtuvi! Man liekas, mums ir laiks uzkost.
Virtuves grīda bija izklāta ar melnām un baltām flīzītēm kā Vermēra gleznā.
— Pasēdi, kamēr es nomazgāšos, jo jūtos kā no miskastes izvilkts.
— Es varu pasaimniekot!
— Uzgaidi, karaliene, šodien šeit saimnieks esmu es… — Go teica un ielēja man pokālā aukstu sarkanvīnu. — Es tūdaļ būšu atpakaļ pie tevis.
Sēdēju melnajā klubkrēslā ar kokā grieztu atzveltni un, aiz laimes reibdama, dzēru sarkanvīnu. Skanēja zvani, plūda Baha prelīdes melodija, vannā lija ūdens, Go skaļi dziedāja: “Meitenes sirsniņa”… — aiz loga čabēja pēkšņi uznākušā lietus lāses. Pie virtuves sienas bija sakārts kāds simts Monas Lizas reprodukciju: dažādā lielumā, dažādās krāsās, kā liekas, pat dažādi skatošas un smaidošas.
Drīz atgriezās Go. Viņš likās atjaunojies, spirgts un možs. Mugurā viņam bija plats balts krekls un melnas velveta bikses. Viņš ielēja vīnu arī sev. Mēs saskandinājām kristāla pokālus. Es jutos kā pasakā.
— Piedod, PRM, man ir tikai lasis, siers un olīvas. Brokastu olu kulteņa laiks mums vēl nav pienācis, vai ne?
— Ai Go, man tā garšo olīvas, sarkanvīns un lasis! Kur tu to visu ņēmi?
— Es jau teicu, ka esmu karalis. Kariete tevi vēl nav pārliecinājusi? Un tu esi karaliene. Es izpildu visas tavas vēlēšanās: čigāni, vīns, lasis, olīvas! Ko tu vēl vēlēsies, PRM?
— Tevi, Go!
Es apsēdos viņam klēpī. Atkal saskandinājām pokālus.
— Ak, SaskijaL. Ņemšu un uzgleznošu autoportretu ar tevi klēpī.
Go skatījās uz mani, bet piepeši pavērsa skatienu uz kaut ko man
aiz muguras. Es redzēju, kā pārvēršas viņa acu izteiksme.
— Ko tu par viņu domā, PRM?
Nezin kāpēc satrūkos un pagriezos atpakaļ.
— Par ko, Go?
— Monu Lizu, Džokondu… — Go acis savādi iemirdzējās.
— Taisni šausmas, cik atšķirīgas reprodukcijas! Kādreiz derētu paskatīties uz oriģinālu.
— Bet vai tu zini, kur tas atrodas?
— Luvrā…
— Kurš tev teica, ka tas ir oriģināls?
— Go, visi to zina!
— Un ko vēl visi zina?
— Kaut vai to, ka, pozēdama Leonardo, pilnīgi iespējams, viņa ir bijusi stāvoklī. Vai arī slimojusi ar sifilisu, dzērusi zāles, no kurām nomelnē zobi, ka viņa emalju ir jau nograuzusi, tāpēc tik savādi smaida. Varbūt tas ir da Vinči autoportrets, viņa spoguļattēls, ģēnija savdabīga Anima. Dalī vai kāds cits no viņa sirreālistiskās kompānijas Monai Lizai ir piezīmējis ūsas…
— Tava nabaga galviņa ir pilna ar visādiem draņķiem, — paijādams mani kā tādu kaķi, Go teica. — Vai tev ir gadījies dzirdēt, ka Mona Liza ir sātans?!
Man pārskrēja šermuļi. Go lēca kājās. Vīns no mana pokāla izšļakstījās pāri malām.
— Leonardo bija noslēdzis derības ar velnu. Melnais mēness viņa horoskopā visu nodod! — Go pielēca kājās un norāva no sienas vienu reprodukciju. — Tu tikai paskaties uz šo seju, acīm, smaidu un, galu galā — uz rokām. Sātans, dzīvs sātans, kurš pat nemēģina kaut kā nomaskēties. Paskaties uz šo figūru un ainavu tai aiz muguras. Leonards lieliski orientējās proporcijās un perspektīvā. Viņš nevarēja kļūdīties — šī sieviete ir milzene, ap desmit metru augumā. Viņa sēž kaut kur ļoti augstu vai patiešām lidinās gaisā. Kalni, ceļi un ūdeņi ir gleznoti kā no putna lidojuma. Un ko nozīmē noslēpumainais spīdums pie apvāršņa? Vai tu vari pateikt, kurā diennakts laikā tas ir, PRM?