Ar riebumu kā glumu rāpuli Go nosvieda reprodukciju uz grīdas.
— Go, man ir baigi! — šermuļu kratīta, es iečukstējos.
Go pieliecās un noskūpstīja mani uz pieres.
— Piedod, PRM, bet man ir jāiet! Pakavējies viena. Pieradinies pie mājām! Drīz es būšu atpakaļ.
Viņš aizskrēja teciņiem, it kā varētu nokavēt vilcienu.
Virtuves kaktā stāvēja šūpuļkrēsls. Es atsēdos tajā. Šūpodamās es dzēru vīnu, ēdu lasi, sieru un olīvas. Es centos neskatīties uz vairākiem desmitiem Monu Lizu, kas karājās pie sienas. Turpretim tā, kuru
Go bija nometis uz grīdas, pievilka manu skatienu kā magnēts. Es pacēlu un, jo ilgāk nolūkojos noslēpumainajā sejā, jo man kļuva baismīgāk. Šķita, ka sātans izlīdīs no atklātnes kā džins no pudeles un visā savā milzīgajā augumā, ar galvu atspiezdamies griestos, nostāsies manā priekšā.
Es jutos kā murgainos sapņos. Ar varu piespiedu sevi piecelties, sagrābu pudeli un, gluži kā snaiperu apšaudīta, drāzos uz vannasistabu. Es aizkrampēju durvis, apsēdos uz grīdas un ar zināmu atvieglojumu atvilku elpu. Jau bērnībā no visām bailēm es biju slēpusies vannasistabā. Šeit bija silts. No krāna ritmiski pakšķēja ūdens. Es ieslēdzu gaismu. Es paskatījos visapkārt. Es aplūkoju Go tualetes piederumus. Viss atradās pedantiskā kārtībā. Es nespēju noticēt, ka vientuļš vīrietis var uzturēt šādu kārtību. Šeit vajadzēja ciemoties kādai sievietei. Daudzām sievietēm! Es iedzēru malku vīna. Pati nepamanīju, ka biju iesnaudusies. Es nogulēju kādas piecas stundas, bet, kad pamodos, Go vēl nebija atgriezies.
Es izslīdēju gaitenī. Pareizticīgo baznīcā atkal skanēja zvani. Istabas bija tumšas. Es staigāju starp svešiem priekšmetiem, cenzdamās nedomāt par Monu Lizu. Es šķirstīju brīnišķīgus albumus: Džoto, Fra Andželiko, Botičelli, Zurbaranu, EI Grēko, Vermēru, Delatūru, Van Eiku, Boshu, Brēgelu, Bleiku, Rodēnu, Van Gogu, Gogēnu un Delvo, klausījos Bahu, Vivaldi, gregoriāņu korāļus, Pergolēzi, Mocartu un Mesiānu, lasīju Eliotu, Trāklu, Bodlēru, Rilki un Rembo, klausījos Ellu Ficdžeraldi, Mahāliju Džeksoni, Dženisu Džoplinu un Džimmiju Morisonu… Mana galvenā nakts Go mājās ritēja bez viņa.
Līdzīgi vienos es izņēmu no čemodāna naktsveļu. Es apgūlos platā gultā un baltos palagos, kas smaržoja pēc spodrības un svaiguma. Pusdivos es sāku raudāt. Divos atcerējos, ka tā arī neesmu piezvanījusi mātei. Go mājās nebija tālruņa, bet sirdsapziņa mani grauza līdz trijiem. Beidzot pielavījās bailes. Es pārvilku segu pār galvu, lai man nebūtu jāredz Mona Liza, kas stāvēja pie gultas un smaidīja. Go atgriezās pusčetros. Viņš ilgi grabinājās pa virtuvi, gluži kā uzkurinādams manī aizvainojumu un trakas dusmas. Kad galu galā viņš ienāca istabā,
biju cieši apņēmusies nelaist viņu sev klāt. Bet Go izturējās tā, itin kā būtu izgājis uz pusstundu. Rokas izstiepis, viņš nāca pie manis. Es stāvēju gultā, plati iepletusi kājas, un brēcu.
— Neuzdrošinies šonakt man skarties klāt! Es negribu, negribu, negribu tevi! Kurš tev ir devis tādas tiesības mani spīdzināt?! Es negribu tevi, tu dzirdi, es negribu!… — es iespiedzos, no gultas lēkdama uz istabas kaktu.
— Šim kreklam tu ļoti skaisti spīdi cauri. Tomēr labāk, lai tā nebūtu nemaz, — viņš teica, nākdams man klāt un vainīgi smaidīdams.
— Neuzdrošinies ne pirkstu man piedurt! Es negribu, negribu, negribu tevi!.. — es šļupstēju, jau reibdama no Go dzīvnieciskās smaržas.
— Pirkstu es neduršu tev klāt! — viņš sacīja, ar vēderu piespiezdamies pie mana vēdera. — Bet to, vai tu gribi vai negribi, nepavisam nav grūti pārbaudīt. Jāpaceļ tikai šis liegais batists un jāpaskatās, vai viena vietiņa nav jau slapja. Tomēr iztiksim bez eksperimentiem. Nāc, es tev kaut ko parādīšu!
Nesakarīgi purpinādama, es aizvilkos viņam līdzi uz virtuvi. Uz galda balta stikla vāzē mirdzēja prāvs zaļganu orhideju zars.
— Tas ir tev, PRM! Vai tev patīk?
Go triumfēdams smaidīja, itin kā šo brīnišķīgo puķi būtu radījis viņš pats.
— Ai Go, kāds skaistums! — kļaudamās viņam klāt, es iečukstējos. — Bet orhidejas ir necilvēciski dārgas…
— Dārgā, kad es beidzot izdzīšu no tavas galviņas šīs plebejiskās nopūtas? Es nolēmu, ka tu pratīsi novērtēt arī orhidejas, ja jau tev bija patikuši čigāni.
— Go, es mīlu tevi, es gribu tevi, man vienai bija tik šausmīgi skumji!
Es raudāju, basām kājām plakšķinādama viņam līdzi atpakaļ uz guļamistabu.
— Laid, es tev novilkšu šo kreklu!
Es pacēlu rokas.
Mēs apgūlāmies. Trīsēdama pie visām miesām, es piekļāvos Go, bet viņš teica:
— Paguli mierīgi, PRM! Ļauj man atpūsties! Es kādu pusstundiņu nosnaudīšos. Pašlaik man nav nekā daudz, ar ko tevi iepriecināt!
Viņš aizgriezās no manis un sarāvās čokurā kā zīdainis. Man vienīgi atlika skumīgi iegrozīties viņa auguma līkumos: ar lieliem pieglausties pie viņa lieliem, ar ceļgaliem — pie pacelēm, ar ciskām — pie ciskām, ar vēderu — pie viņa sēžamvietas, ar krūtīm — pie muguras, bet galvu atspiest viņam starp lāpstiņām.
— Go, bet no tevis cērtas degunā kādas citas sievietes lētais odekolons…
Viņš klusēja.
— Go…
— Neesi greizsirdīga, PRM, neesi greizsirdīga! Es jau teicu: tu esi mana Pēdējā Rūgtā Mīlestība. Tu esi karaliene. Vai maz iespējams būt par ko vairāk…
Viņš sāka vienmērīgi un dziļi elpot.
Es nevarēju iemigt. Es domāju par mammu. Gribēju modināt Go un vismaz daļu no savas vainas uzvelt viņa pleciem. Taču piepeši Go iejautājās tādā balsī, itin kā pat nebūtu bijis aizsnaudies:
— PRM, vai tev nešķiet, ka istabas viņā stūri — pie loga — kāds stāv, skatās uz mums un smīn?
— Go, nerunā tā, jo man būs bail.
— Kāds ļoti liels, ar galvu atspiedies griestos, rokas sakrampējis zem krūtīm, garās, tumšās drēbēs, gluži kā milzīga sieviete, tomēr ne…
Man uzmetās zosāda. Es satvēru Go roku un spēcīgi iekniebu.
— Go, nekādas Džokondas tur nav, kāpēc tu mani baidi?!
— Ak, PRM, nevajag sevi mānīt! Ir, patiešām ir! Tur stāv sātans skatās uz mums un smīn.
— Nerunā vairs par to, Go, es lūgšus lūdzu! Visu dienu es baiļojos. No bailēm nezināju, kur dēties. Es tupēju, ieslēgusies vannasistabā.
— Tad arī tu esi nojautusi, ka viņš atrodas šajā mājā?
— Glāb mani, dari kaut ko, Go, jo citādi es no šausmām zaudēšu prātu!
Es sāku činkstēt, mēģinādama pagriezt uz savu pusi viņa lielo, smago ķermeni.
Mēs sākām mīlēties tā, itin kā mūs patiešām novērotu sātans, itin kā mēs būtu nāvei nolemti, itin kā šī būtu mūsu pēdējā nakts pirms eksekūcijas un jau pirms gaismas svidas mums abiem lemts iegāzties ellē. Mēs mirām un augšāmcēlāmies no miroņiem, mēs mirām un augšāmcēlāmies tādēļ, lai nomirtu atkal.
No rīta mūs pamodināja Svētā Gara klostera zvani. Brokastis mums bija vien daži gabaliņi apkaltuša siera un trīs olīvas, kurās brālīgi dalījāmies. Šķita, ka orhideja izplata glāsainu zaļu gaismu.