— PRM, vai tu ievēroji, ka mēs viņu esam uzvarējuši?!
— Ko, Go?
— Monu Lizu!
Viņš sazvērnieciski pamirkšķināja man ar aci.
— Mēs esam uzvarējuši ari vēl ko citu, Go…
— Es mirstu aiz ziņkārības! Ko, PRM?
— Manu mammu!
— Mammu? — Viņš apskāva mani un iečukstējās: — Pastāsti nu, pastāsti!…
— Go, tu pats teici, ka ir pienācis laiks pārgriezt nabas saiti. Tagad tu redzi — beidzot tā ir pārgriezta! Zini, mūsu mājā dzīvo viens savādnieks. Astoņpadsmit gadu resnulis. Runādams viņš ik pa brīdim sašņakstina zobus. It kā atkozdams. — Es parādīju, kā resnulis to dara.
— Bet, iedams pa durvīm, viņš allaž airējas ar rokām. Gluži kā pavērdams priekškaru. Vai arī līzdams dziļā alā. Viņu, nabadziņu, iespundēja trakomājā. Vai tu zini, ko ārsti bija teikuši viņa mammai?
— Varu iedomāties…
Go piezīdās man pie kakla ilgā skūpstā. Saņēmusi aiz matiem viņa galvu, es atgrūdu nost.
— Izbeidz, man paliks zilums! Neko tu nevari iedomāties! Ārsti bija teikuši, ka viņš, bēdubrālis, zemapziņā vēl līdz šim neesot izlīdis no mātes miesām. Tu vari iedomāties?! Šī plivināšanās ar rokām esot cenšanās beidzot izirties dienas gaismā. Bet zobu šņakstināšana — kāre pārkost nabas saiti…
— Šim nelaimes putnam ir pagadījušies ļoti vērīgi ārsti, — Go noburkšķēja un piezīdās manam kaklam pretējā pusē.
— Klausies, es neesmu pateikusi pašu galveno! Man šķiet, ka es, tāpat kā šis resnulis, līdz šim laikam vēl nebiju izkūņojusies no mātes miesām…
— Neesmu pamanījis, ka tu būtu šņakstinājusi zobus vai kaut kā aizdomīgi plātījusies ar rokām!
Go aizsmēķēja.
— Nu nē! Protams, nē! Ar mani bija citādi. Katru reizi, kad māte man pārmeta, pavēlēja, piespieda, aizliedza, varmācīgi uzspieda savu gribu un brēca, kad viņas nomācošais smagums kļuva taisni nepanesams, es ilgojos tikai vienu — pārgriezt vēnas. Tu saproti? Nevis padarīt galu, bet izdarīt tieši šādu kustību… Pārgriezt, pārkost, pārcirst… Zemapziņa raidīja signālus nevis par vēnām, bet par nabas saiti, turpretim apziņa visu pārveidoja…
— Mans Dievs! — celdamies kājās, Go iesaucās. — Kā izskatās, manās mājās iet bojā psihoanalīzes ģēnijs. Jaunā Sigesmunde Freida! Lūdzu piedošanu: Go PRM! Vai šajā sakarā tu nevēlētos iedzert šampanieti?
— Vēlētos gan. Tikai es vēl neesmu visu izstāstījusi.
— Tas vēl nav viss? Pirmajā acu uzmetienā tu nelikies tik pļāpīga, — Go runāja, meditējošu skatienu noraudzīdamies uz atvērto ledusskapi. — Nav nekā garlaicīgāka par to cilvēku pārgudrībām, kas interesējas par psiholoģiju vai psihoanalīzi. Man ir jāapbēdina tevi, dārgā — šampanieša nav!
— Lai nu paliek! Izdzersim citu reizi. Paklausies, kas ar mani šonakt notika! Līdz tavai pārnākšanai mani drausmīgi grauza sirdsapziņa…
— Mātes dēļ?
— Nu jā. Bet, kad mēs apgūlāmies, vainas sajūta pārvērtās gandrīz fiziskās sāpēs…
— Un atkal — mātes dēļ?
— Jā! Bet, kad mēs abi sākām mīlēties… Nu, kad mēs sākām mīlēties, es gribēju kliegt tā, lai balss izlaužas cauri visai pilsētai, uz
rauj manu māti no miega un padara kurlu… Es gribēju kliegt; “Redzi, mamm, šī mūsu kaisle, mūsu mīla — tā nekad nepiederēs tev, nepakļausies ne tavai kontrolei, ne lūgumiem, ne asarām, ne pavēlēm, ne prasībām! Skaties, ja gribi, kā mēs abi mīlējāmies, un aiz nenovīdības vari griezt zobus, kost sev elkonī, spārdīties, spļaudīties un smilkstēt! Jo tevi neviens nekad tā nav mīlējis!!!”
— Kā tu to zini? — izņemdams no ledusskapja šampanieša pudeli, Go mani pārtrauca.
— Es gribēju kliegt: “Mamm, tu tikai paskaties — tas, kas izārda tavu puritānisko pārliecību, manī izraisa vissaldāko ekstāzi, pašu saldāko ekstāzi, pašu, pašu saldāko ekstāzi… Nu, tu tikai paskaties, divi ķermeņi, kas valstās svētlaimē, — tie vairs nav tavā varā, tie nav pat Dieva varā, viņi nav neviena varā, viņi ir tikai mīlas varā…”
— Man nemaz nelikās, ka tava māte ir tik briesmīga puritāne. Kāpēc tu esi tik sliktos uzskatos par viņas seksuālo pieredzi? Turklāt mēs neesam izdarījuši neko tādu, kas varētu īpaši šokēt…
Go uzlika galdā šampanieti un divus pokālus.
— Viņai ir vāja sirds. Un viņai ārkārtīgi patīk allaž man atgādināt: “Es nomiršu. Interesanti, kā tu jutīsies, kad es miršu?!” Šis arguments mani atbruņo. Tas ir sirdsapziņas ēdu un vainas sajūtas dzīres. Bet šonakt es kāroju saukt: “Mamma, es arī miršu! Mums ir pilnīgi vienādas tiesības! Arī es nedzīvošu mūžīgi! Šī mana dzīve ir vienīgā, tad kāpēc tu iepleties pār to kā melns posta mākonis! Laid man brīvi elpot! Paskaties uz mani šajā brīdī, uz mani, kas ir kaisles pārņemta, kad šis vīrietis norauj man nost visus tavus uzliktos pinekļus, saites, apkalumus, važas, apsējus un virves, kā beidzot es ienirstu pilnīgā, absolūtā brīvībā!”
Go izšāva šampanieti.
Decembra vidū mēs patiešām salaulājāmies. Go joprojām bija milzumdaudz — tā man likās — citu sieviešu. Uz manām pašām, vishistēriskākajām scēnām viņš atbildēja ar vienu teikumu:
— Toties karaliene esi tu, PRM!
Jaungadu sagaidīju bez Go dīvainā, bet man jau ierastā sabiedrībā: Džoto, Fra Andželiko, Botičelli, Zurbarans, EI Grēko, Vermērs,
Delatūrs, Van Eiks, Boshs, Brēgels, Bleiks, Rodēns, Van Gogs, Gogēns, Delvo… Bahs, Mocarts, Mesiāns, Pergolēzi… Eliots, Trākls, Bodlērs, Rilke, Rembo… Ella Ficdžeralde, Mahālija Džeksone, Dženisa Džoplina, Džimmijs Morisons…
Svētā Gara klosteri skanēja zvani. Lija.
Aprīlī Go pirmo reizi nokļuva trakomājā. Atro palīdzību bija izsaukuši darbnīcas kaimiņi. Visu dienu viņi bija dzirdējuši, ka Go kaut ko grūstījis, lauzījis, kapājis un dauzījis, laiku pa laikam šaušalīgi ierēkdamies. Kad pa virtuves logiem sākuši gāzties dūmi, kaimiņi izcēluši durvis un metušies iekšā. Go puskails stāvējis izdemolētās istabas vidū. Grīdas piebērtas ar pudeļu stikliem. Sienas ņirbējušas treknos, spīdīgos eļļas krāsu traipos. No salauztajiem ķīļrāmjiem, rāmjiem, sagraizītām gleznām un saplosītiem audekliem pie loga sakrauts prāvs ugunskurs. Kāri čāpstinādama, liesma jau laizījusi grīdas un sienas. Par laimi, Go nebija ienākusi galvā doma iešļākt ugunī šķīdinātāju. Ieraudzījis cilvēkus, viņš sažņaudzis katrā rokā pa griezīgai pudeļu suķei un baurojis kaut ko nesaprotamu. Man pateica, ka viņš esot aizvests trakokreklā.
Kad aizgāju uz darbnīcu, es nezināju, no kura gala lai ķeras klāt. Siena pie loga un griesti bija galīgi melni. Uz stiklu pilnās grīdas mētājās divi sarkani ugunsdzēšamie aparāti. Biju tik stipri satriekta, ka tikai pēc krietnas pusstundas ieraudzīju pret sienu pagrieztu gleznu — vienīgo, kuru Go bija atstājis neiznīcinātu. Tas bija milzīgs audekls: metru platumā un kādus trīs augstumā. Ķīļrāmja augšējā mala atbalstījās pret griestiem un skrāpēja apmetumu, kad mēģināju gleznu pakustināt. Istabā valdīja bieza, sarkanīga nokrēsla. Es ieslēdzu visas gaismas. Es gribēju apskatīt gleznu. Ar lielām grūtībām atbalstīju Go pēdējo darbu pret istabas gala sienu. Es nostājos pie loga. Tā bija Džokonda. Uzgleznota visā augumā. Kosmiskās milzenes ēna krita pār ainavu, kas uzdvesa metafiziskas ilgas. Atgāzusi galvu, juzdama, ka man saļogās kājas, es skatījos uz noslēpumaini smaidošo Monas Lizas seju. Acis viņai bija dzeltenas.