Jaunās Viļņas psihiatriskajā slimnīcā Go paturēja līdz pat jūnija vidum. Man šķita, ka ikviena šeit pavadītā nedēļa plēšus izplēš daļiņu
no viņa paša. Es iztēlojos Go kā mežu, kurā katru trakomājas dienu un nakti tiek nocirsts pa kokam.
Bet ārsti man skaidroja par sistēmiskās interpretācijas murgiem, kas raksturīgi paranojas sindromam. Viņi teica, ka es neesot laikus pamanījusi disimulāciju — sava vīra slēptos murgus, jo, ja es būtu bijusi pietiekami vērīga, man būtu vajadzējis griezties pie psihiatriem jau pirmajā mūsu pazīšanās vakarā, kad kāpnēs pie savas darbnīcas Go bija izdzirdējis balsi: “Sūtnis ir jau ceļā!”
Pēc nedēļas ārsts ar bezkrāsainu, nepavisam prātā nepaliekošu seju man paskaidroja, ka viņi mazliet esot kļūdījušies diagnozē: tas esot nevis paranojas, bet halucināciju paranojas sindroms.
— Vai tas ir sliktāk vai labāk? — es apvaicājos, valdīdama kaklā iestrēgušās raudas.
— Cienītā, — ārsts atkrekšķējās, — es esmu speciālists un nevaru jums skaidri atbildēt. Par to ir sarakstīts milzumdaudz grāmatu. Kandinska-Klerambo sindroms un tā tālāk…
— Vai tā nav šizofrēnija? — es nošļupstēju, jo biju pārliecināta, ka šī ir briesmīgākā no visām slimībām, ar kādām vien cilvēks var sasirgt.
— Ak Jēzu, Jēzu! — kabatlakatā slaucīdams brilles, noburkšķēja bezsejis un paskatījās uz mani tā, itin kā es būtu pajautājusi, vai tā ir taisnīlia, ka bērnus neatnes stārķis…
Veselu mēnesi man neļāva ar Go pat redzēties. Kad galu galā maija beigās satikāmies slimnīcas dārziņā starp ziedošām ābelēm un ķērkstošām vārnām dzelteno cūkpieņu dūkoņā, es nevarēju ieraudzīt savā vīrā nekādus baismīgus simptomus. Viņš bija kļuvis vienīgi briesmīgi resns, knapi satilpdams apspūrušajā valsts pidžamā un nemazgātajā olīvkrāsas virssvārcl. Viņš kustējās kūtri. Runāja kā nupat no miega izcelts.
Pateicoties uzticamam Go draugam, visu vasaru pavadījām pie jūras, tālu no cilvēkiem. Mazā, romantiskā zvejnieku mājiņa stāvēja kāpās. Vētras laikā viļņi laizīja tās koka pakāpienus.
Pēkšņā Go slimība likās kā murgs, kuru abi esam nosapņojuši, taču reizē ari esam atmodušies. Patiesu, visaptverošu, bezrūpīgu mieru mums vairs nebija lemts izbaudīt. Ļaunas nojausmas klājās pār mūsu
gultu un kvēli zaudējušajiem glāstiem kā Damokla zobens. Slimība zagās nopakaļ vienmēr un visur — kā kluss, stūrgalvīgs un nepārliecināms maniaks.
Es jutos tā, itin kā par mana vira galvu būtu izsolīta vairāku miljonu prēmija; itin kā pār to pastāvīgi kristu vendetas asiņainā ēna un katru ritu mēs saņemtu mafijas piesūtītas beigtas zivis melnos, ar sarkanu samtu izoderētos flautas futrāļos; gluži kā Go būtu kāds Salmons Rušdijs, kuram musulmaņi piesprieduši fatvu — mūžīgā kara pastāvīgā spriedze nenomāca mani vienu. Arī Go zināja, ka vājprāts viņam var uzklupt jebkuru mirkli — sapnī, klusā vakara nokrēslī vai rīta pastaigās, kad viņš, tīksminādamies par vienatni, gāja gar pašu ūdens malu, bet es kā atdalījusies ēna slīdēju pa kāpām vai ar prāvu senlaiku tuteni griezu rikās maizi…
Tieši no maizes naža itin viss atsākās otro reizi. Nē, Go nedūra nost cilvēkus, nē, bet… kaķus. Sātana īstenos dzeltenacu sūtņus. Reiz, pārnākusi no darba, es atradu uz vermēriskās virtuves grīdas sarindotus trīspadsmit ķermenīšus ar uzšķērstu vēderu. Aiz asinīm nevarēja ieraudzīt melnās un baltās flīzītes. Oda pēc baldriāna pilieniem. Go sēdēja šūpuļkrēslā, smēķēja un triumfējoši smaidīja.
— Tu redzēsi, PRM, es viņu uzvarēšu! Es atpestīšu pasauli no sātana! Un tad, PRM, tu būsi nevis parasta karaliene, bet gan pasaules valdniece…
Šajā pašā mirklī mani uzradās kaut kādi drošinātāji. Nokrita varens priekškars. Es ne kliedzu, ne raudāju, ne trīcēju. Pēc dažām dienām es šūpojos tajā pašā krēslā. Nospodrinātā šaha grīda ne ar ko neatsauca atmiņā trīspadsmit uzšķērstus kaķus. Uz svaigi pārkrāsotās sienas divi simti Džokondu nebija atstājušas nekādas pēdas.
Ārsti mums ieteica mainīt dzīvokli, lai ne zvanu skaņas, ne kādas citas atmiņas neuzbudinātu Go apziņu, kas tagad bija jutīga kā zīdainis ar noplaucētu ādu. Go draugiem palīdzot, es pavēli izpildīju. Bet mūsu jaunajā mājvietā ar logiem uz Nēres krastmalu Go iegriezās reti. Viņa vieta jau bija TUR — pēc mīzaliem un neiroleptiķu izgarojumiem smirdošajās palātās, garajos, tumšajos gaiteņos, kuros dur
vis ir bez rokturiem, tērauda pinumos ietītajās kāpnēs un senajā, ar augstiem mūriem no pasaules nošķirtajā dārzā.
Kādu rītu, kad Go, iebridis nenopļautas pļavas vidū, uzrunāja nodzīto trakomājas kleperi, pie viņa piegāja priesteris. Tēvs Pauls. Viņi tūdaļ atrada kopīgu valodu: par to, kā Baranausks mēģinājis aprēķināt elles tilpumu; ko nozīmē Svētā Augustīna apgalvojums, ka Dieva varai nav sākuma, bet Dieva mūžīgums nepazīst laiku; ko Dievs darījis pirms pasaules radīšanas; ar ko izcēlusies ķecerīgā adamītu sekta, kurai pieslējies Hieronīms Boshs; vai patiesi Visumā izkaisītās mūsu grēku daļiņas ir nesaskaitāmas, par ko tik stipri sūkstījies Narekas Gregors…
Galu galā pienāca arī tas brīdis, kad pelēksejas psihiatrs smalkjūtīgi paspieda man elkoni un tonī, kādā paziņo par vistuvākā cilvēka nāvi, pateica, ka būtu prātīgi, nē, ka par visu visprātīgākais būtu šķirties no Go. Esmu jauna, skaista, valdzinoša, man viss vēl priekšā, tāpēc ziedoties nedziedināmam psihiskam slimniekam — bezjēdzīgi. Diemžēl viņa slimība tikai progresēšot. Bet tāda sieviete kā es…
— Nē! — es pārtraucu ārstu. — Nekādā gadījumā — nē! Mani pierunāt ir bezcerīgi. Es nepametīšu Go. Es izturēšu.
To teikdama, caur biezajiem logu pinumiem es skatījos uz monotoni pakšķošo septembra lietu. Es pat nebiju pamanījusi, ka pagājusi otrā vasara, kopš mēs ar Go vairs nebijām braukuši pie jūras…
Kabinetā mēs atradāmies trijatā — es, bezsejas psihiatrs un priesteris Pauls. Es pagriezos atpakaļ. Gluži kā lobotomijas operācijas laikā priesteris bija iedzēlis neizturami asu skatienu man pierē. Viņš pienāca man klāt un ļoti, ļoti klusi bilda:
— ja atļausiet, es jums palīdzēšu izturēt…
— ES JUMS PALĪDZĒŠU IZTURĒT…
Vai viņš saprata, ko runā?! Tas nav svarīgi, tagad jau tas vairs nav svarīgi.
Tēvs Pauls pārliecināja mani un, galvenais, ārstus, ka mājās Go jutīsies labāk. Grūtāk bija pierunāt pašu Go, jo trakomāja viņam jau
likās kā milzīgs skābekļa balons cilvēkam, kuru pastāvīgi nomoka aizdusas lēkmes.
Tikai mājās es ievēroju, cik baismīgi Go ir pārvērties. Slimnīcā es uz viņu biju skatījusies gluži kā caur tādu miglu.
Go tik tikko vairs varēja iespraucināt uzblīdušo, saļurkušo, grūti vadāmo un pašam jau svešu kļuvušo miesu savā vecajā šūpuļkrēslā. Grāmata, ko viņš paņēma rokās gluži kā rituāla priekšmetu, tūdaļ pat izslīdēja no trīcošajām rokām, un Go, pavēris bezzobu muti, vienā mirklī iesnaudās. Pelēkais psihiatrs apgalvoja, ka mans vīrs esot izsitis visus priekšzobus, kad reiz, zaudējis samaņu, nokritis pa kāpnēm. Man bija citāds — savs viedoklis, lai gan biju redzējusi psihiatriskās klīnikas sanitārus: viņi nebija līdzīgi koncentrācijas nometnes uzraugiem. Gogēniski smailā Go bārdiņa bija pārvērtusies par zilganu apmatojumu, kas nosedza visu izmocīto seju; primitīvistu gleznās tā parasti tiek gleznoti vājprātīgie.
Par tēva Paula pirmo pienākumu kļuva bārdas skūšana manam vīram. Go trīsošajās rokās dot jebkādu asu priekšmetu bija stingri aizliegts. Bet es baidījos no skūšanas procedūras, lai, tīšām vai netīšām Go sagrozoties, piepeši neatgadītos tas, par ko — man jāatzīstas — es iedomājos aizvien biežāk nekā par atpestīšanu mums abiem.