Tēvs Pauls ieradās pie mums divas reizes nedēļā — pirmdienās un ceturtdienās. Vispirms viņš noskuva Go. Pēc tam mēs visi trīs devāmies pastaigāties. Visbiežāk priesteris savā mašīnā mūs aizveda uz kādu vietu ārpus pilsētas. Beigās mēs atgriezāmies mājās ieturēt pusdienas. Es rosījos ap katliem vai arī kurnēju pie galda kā mierīgs un rāms vergs. Bet Go sarunājās ar priesteri. Vielas sarunām viņiem nekad netrūka: ja laiks ir doma, vai tas ir jātur tukšs vai jāpiepilda ar domām par esību? Vai mūsu miesas augšāmcelsies, līdz ar savu matēriju un tās formu? Ja dvēselei netraucētu tās tuvīgūms ar miesu, vai tai izdotos savienoties ar garīgo substanci, vai pilnīga savienošanās ir iespējama, kamēr nav apslāpēti visi fiziskie spēki? Vai visi ļaunumi ir negācijas? Vai patiešām, ja ir kaut kas, kas pārvietojas laikā, tam kaut kam obligāti jāatrodas arī ārpus laika? Vai no visām parādībām, kas izraisa bailes, pirmā vieta ir ierādāma nāvei?
Go skatiens pastāvīgi maldījās, pat uz īsu mirklīti neapstAdamies pie viena priekšmeta, gluži kā viņa acu priekšā nepārtraukti būtu griezies, pārvērties un mijies neiedomājami liels kaleidoskops. Tēvs Pauls, atbalstījis galvu uz rokas, melanholiski noraudzījās pa logu. Uz mani viņš pameta skatienu tikai laiku pa laikam. Reizēm viņa ska tiens kļuva neizsakāmi caururbjošs — es pat mēdzu sarauties. Pries tera acu dobuļi bija dziļi, pilni zilganām ēnām, viņam patika pa da|ai pievērt smagos acu vākus, no kuru apakšas tumšās, aukstās acis nolūkojās noslēpumaini, biedējoši un neizturami.
Tēvs Pauls aizvien man stāstīja par nesavtīgas pašuzupurēšanās skaistumu un citēja Akselu Munti. Es saskatīju sevi žēlsirdīgās māsas tēlā filmā par pirmo pasaules karu — melnā mūķenes apģērbā ar baltu, buriniekam līdzīgu galvas apsegu. Visas manas pretenzijas uz daiļradi izdzisa galīgi.
Kādreiz biju cerējusi, ka, iesākdama no intervijām ar slavenībām, pati agrāk vai vēlāk es kļūšu par slavenību. Es sapņoju, ka rakstīšu noveles, stāstus un varbūt pat sadūšošos uz romāna sacerēšanu. Romānam vajadzēja būt par Mariju Magdalēnu, bet varbūt par raganu, kuru par mīlas dēkām ar priesteri pēc baismīgas spīdzināšanas galu galā sadedzina uz sārta… Tagad divpadsmit stundas diennaktī es pārrakstīju ar mašīnu “apziņas plūsmā” mutuļojošus Go draugu romānus. Kaut kā man vajadzēja pelnīties maizes dēļ, jo vairāk tāpēc, ka maizes vajadzēja ļoti daudz, tāpēc ka ar mana vīra invaliditātes pensiju nekādā veidā nepietika, lai varētu remdēt viņa pantagrielisko ēstgribu. Ar mani Go runāja tikai par ēdienu, gremošanu, vēdera iziešanu, zālēm un miegu. Bet, ierodoties priesterim, viņš spēji pārvērtās, cauri bezformīgajām kā maiss slimnieka miesām gluži kā atspīdēja agrākais īstā Go siluets.
Kādu mēnesi izjutu pašuzupurēšanās saldmi. Es varēju teikt kā svētā Lizjē Terēze, ka pati vissaldākā ekstāze ir upuris! Mana dzīve līdz malām bija pilna ar ritmu un harmoniju.
Es cēlos septiņos un skrēju uz tirgu. Kad atmodās Go, viņu jau gaidīja brīnišķīgas brokastis. Pat vārīdama pusdienas, es klakstināju
rakstāmmašīnu. Juceklīgie un pretenciozie teksti sajaucās ar Go monotono murmulēšanu un zāļu nosaukumiem, kurus atkārtoju sešas reizes dienā, melnā bļodiņā salikdama baltas, dzeltenas, sārtenas, zaļganas un debeszilas tabletes: …īns, …īls, …ons, …ols, …ijs… Apmazgājusies, uzvilkusi modinātāju, es devos pie miera ap vieniem naktī, bet trijos atkal man vajadzēja līst ārā no guļvietas, jo katru nakti ar pretīgu punktualitāti Go apmeklēja viens un tas pats murgs.
Viņš lēca ārā no gultas un, aukstiem sviedriem noplūdis, mētājās pa visu dzīvokli, vajāts no kāda, kuru redzēja tikai viņš viens. Baidījos arī es. Arvien biežāk manī modās kārdinājums šādā murgu reizē izsaukt tēvu Paulu. Un ar katru reizi es aizvien skaidrāk sāku apjēgt, kamdēļ vēlos viņu redzēt nakts vidū savās mājās.
Šis vilka stundas bija baigas, jo, apguldījušai un nomierinājušai Go, ar lielām pūlēm pieveikušai viņa murgu, man vēl vajadzēja tikt galā arī ar savām domām. Uznāca neiespējama visas manas dzīves veltīguma apjēga. Allaž esmu ilgojusies pēc stingras vīrieša aizgādnības, sapņojusi par vīrieti tēvu, kurš būtu tēvs ne tikai mūsu bērnam, bet arī man pašai. Tagad man bija vīrietis bērns, kurš bez manas palīdzības nespēj ne nomazgāt muti. Naktis šķita, ka es esmu patiešām ļoti ļauni iznesta cauri. Taču rīts ar glāsmainu roku aizspieda acis manām rūgtajām žēlabām. Atkal sākās disciplinēta, askētiska un ritmiska mūķenes kosmonautes dzīve. Bet nesadragājamā pašuzupurēšanās monolītā jau pulsēja varena spridzekļa lādiņš — atmaksas gaidas. Par atmaksu vajadzēja gādāt tēvam Paulam. Viņš tomēr nesteidzās. Tādēļ mans rūgtums, pārestības sajūta, neuzticība un nemiers auga augumā. Labi vien ir, es domāju, jo — jo stiprāk es būšu izmocīta, jo lielāku atmaksu es sagaidīšu.
Pavasarī Go slimība saasinājās, un viņš atkal nokļuva klīnikā. Fanātiskas stūrgalvības apsēsta, es krāju iemeslus nākamajai atmaksai. Savu vīru es apmeklēju katru dienu, tādējādi izraisīdama kopēju, sanitāru, māsiņu un ārstu milzīgu izbrīnu. Ceļš līdz psihiatriskajai klīnikai un atpakaļ aizņēma vairākas stundas. Es trencos stāvgrūdām piebāztos autobusos, kuros aizkaitināti ceļabiedri, stumdīdamies ar
vēderu un pakaļu, sadrupināja manis ceptos pīrādziņus ar kāpostiem — Go mīļāko ēdienu.
Ienīzdama visu pasauli, toties mīlīgi smaidīdama — jo es gaidīju atmaksu —, es skatījos, kā mans vīrs kāri aprij šīs drupatas. Kādā parka stūrī uz vārnu apķēzīta soliņa vai šaurajā, pēc atejas smirdošā apmeklētāju istabā, citu monotoni gremojošo vājprātīgo vidū, kuriem iedrošinādami pamirkšķināja ar aci radinieki. Mājās atgriezos galīgi izsmelta, bet svaigās pavasara smaržas, ko saodu, pavērusi logu, piebeidza mani pavisam.
Kā izgrieztu lupatu es iesviedu pati sevi šūpuļkrēslā. Kūtri aizsmēķēju. Un gaidīju. Jā — atmaksu. Tēva Paula zvanu. Bet visnevainīgākais spīdzināšanas rīks tālruņa aparāts — maxina telephonica — klusēja. Tad es ķēros pie EI Grēko. Augām stundām es studēju vienu portretu — brāli Ortensio Fēliksu Paravicinu i Ortegu. Reiz Go bija stāstījis leģendu, ka šis apbrīnojami daiļais mūks ir bijis dedzīgs inkvizīcijas piekritējs, ar prieku piedalījies spīdzināšanās, bet vislielāko baudījumu viņam sagādājusi iespēja pasludināt ķeceriem nāves spriedumu. Iztēlojos, ka es esmu ragana, kas stāv brāļa Ortensio priekšā. Es redzēju, kā tik tikko pamanāmi paceļas Paravicina i Ortegas kreisā uzacs, ietrīsas aristokrātiskā deguna nāsis, noraustās muskulis bālajā, liesajā sejā, kad viņš, noraudzīdamies melanholiskām acīm, pusbalsī bilst: “Sadedzināt!” — un spriedumu pavada ar nevērīgu apburoši glītās rokas mājienu. Mazohistiskas saldmes aijāta, es domās griezu un griezu šo filmu simtiem reižu. Pamazām spāņu mūks pārvērtās par tēvu Paulu. Patiešām, skatienam, rokām un uzvešanās viņiem bija līdzība.
Es dzīvoju nevainojamā vienatnē. Laiks ritēja tukši un veltīgi. Taču atrisinājums tuvojās. Es to sajutu pavisam lieliski un centos attaisnot savu pūcīgo un asaraino nepacietību.
Kādā vēlā vakarā, kad biju nometusies uz ceļiem tēva Ortensio priekšā un gaidīju kārtējo spriedumu, mani plaucin applaucēja durvju zvans. Ģībstošu sirdi gāju atvērt, lai gan pārliecināju sevi, ka tas nekad mūžā nevar būt Pauls. Tas arī nebija viņš, tā bija Go draudzene Gerda.