Es teicu, ka mans virs atrodas slimnīcā, tomēr viņa ielīda iekšā, šķelmīgi blisināja acis un izteiksmīgi grozīja no rokassomas palīdušās pudeles kakliņu. Piedāvāju viņai iet virtuvē, bet viņa paziņoja, ka esot noilgojusies pēc “intīmas omulības”, un tad mēs abas saritinājāmies uz sofas manā istabā. Stipro spirtoto vīnu mēs dzērām no uzbeku pialām, jo visas glāzes sen jau bija saplēstas. Jutos neizsakāmi nogurusi un nelaimīga pusmežone un nezināju, par ko ar Gerdu runāt. Viņa bija apmēram desmit gadu vecāka gaišmate, skaista, sausa, aroganta un man nesimpātiska.
— Vai esi dzirdējusi, ka es biju tava vīra mīļākā? — viņa pavēstīja, izdzerdama pialu līdz dibenam un ar garu mēli nolaizīdama vīnu, kas bija notecējis pār zodu. — Un zini, ko vēl es tev pateikšu? Go ir nepārspējams. Un tas viņa vīrieša daikts — arī. iMan vēl tikai vienu reizi ir gadījies izbaudīt šādu izmēru seksu: Amsterdamā ar indieti no Pakistānas. Zini, maziņā, neviens tevi nevarēs apmierināt tā kā Go. Veltīgi tu pūlies un meklē…
— Es nevienu nemeklēju, — es sacīju pavisam vienaldzīgi, jo man bija gluži pie vienas vietas, ko viņa te tarkšķ. Es tikai gaidīju pelnīto atmaksu.
Gerda tomēr turpināja runāt. Viņa stāstīja par vētrainu mīlēšanās nakti ar Go kādā laivā, pirtī vai uz laipas, vārdu sakot — pie ūdens. Pret rīta pusi Gerda pavisam zaudējusi spēkus, Go apguldījis viņu gultā un drīz jau atgriezies ar citu kailu sievieti. Viņi mīlējušies trijatā. Gerda jutusi, kā kaisle plūdusi cauri miesai, bet, atplūstot devītajam vilnim, piepeši pavērusi acis un ieraudzījusi, ka viņu glāsta šī sieviete, kamēr Go stāv līdzās un uzmanīgi viņas vēro. Gerda rupji atgrūdusi šo sievieti, ātri apģērbusies un aizbraukusi — viņas mašīna atradusies pagalmā —, bet, neesot vēl pagājusi ne pusstunda, kad sākusi nožēlot, ka lezbisko mīlestību nav izmēģinājusi līdz galam. Laikam jau liktenis šādu izdevību viņai vairs nepiedāvāšot…
— Laikam gan, — es teicu, lēnām reibdama, — vairs nepiedāvās. Es nebūtu izbijusies.
— Es zinu. Go teica, ka tu esot zinātkāra un apņēmīga.
— Ko vēl tev Go ir teicis par mani?
— Ka esi ļoti paklausīga, — viņa mīļi nopaijāja man vaigu, — kaisles pārņemta, kodies.
Gerda nolika mūsu pialas uz grīdas un saspieda manas rokas savās plaukstās. Es zināju, kas tagad sekos. Bet man viss bija vienalga. Es jutos pārlieku piekususi un bēdīga un gaidīju atmaksu. Piedzīvojums ar Gerdu man būs tikai vēl viens akmentiņš manas pagrimšanas, izmisuma un bezcerības, citiem vārdiem — izkalpošanās pūrā.
— Vai drīkst — es tevi noskūpstīšu?
-Jā!
Es iekunkstējos tik žēlā balsī, ka pat pašai nāca smiekli, un pastiepu pretim lūpas. Gerdas elpa bija karsta un saraustīta.
— Ak dārgā, kā tu mani satrauc, kā tu mani satrauc… Pēc skūpstiem tu vienā mirklī pazīsi savu mācītāju. Esi tik labiņa, ņem un atslābini savas lūpiņas…
Gerda maigi atgāza mani gultā un pati uzgūlās man virsū. Mani pārņēma pasaules skumjas. Visiem spēkiem centos iejusties lomā, kādu nezin kāpēc pati sev biju izvēlējusies. Panākumi bija slikti. Toties Gerda uzkaišļojās vienā rāvienā, strauji elpoja, izlocījās, drebēja, kunkstēja un aizvien kaislāk un kaislāk čūkstēja:
— Ak dārgā, kā tu mani uzbudini, tu pat nevari iedomāties, kā tu mani uzbudini! Tu tik skaisti atveries! Tava miesa vēl ir tik meitenīga… Dārgā, man ir šausmīgi žēl, ka nevaru paņemt tevi līdzi uz šo saldo paradīzi. Dārgā, atslābinies, pasaki, kas man jādara, kādas vietiņas jāaiztiek, lai tu varētu izjust svētlaimi…
Gerdas trīsošajā augumā es pazinu visas savas reakcijas, kādas arī man izraisa glāsti — vīrieša glāsti. Es zināju, kādas kustības un pieskārieni izraisa baudkāri un, neizskaidrojamas ziņkāres mudināta, centos, lai viņas kaisle iedegtos jo lielās liesmās. Bet piepeši es ieraudzīju Gerdas seju: sarkana, nosvīdusi, šķebinoši svešāda un drausmīgi neglīta. Es apstulbu, ka iekāres sagrābta sieviete var būt tik atbaidoša. Ka es pati tāda esmu bijusi, esmu un būšu! Tieši šāda! Saspringti muskuļi, no sviedriem spīdīga āda, krunkas, neprātīgas acis, baismīgi
pāršķobīta mute… Un piedevām — šī saraustītā elpa, šie kunksti, šie ievaidējieni! Es atsprāgu nost no Gerdas kā ar verdošu ūdeni applaucēta.
— Vai, dārgā, neatstāj mani tik strauji, uzkavējies, esi pie manis vēl dažus mirkļus, līdz vismaz drusciņ pierimšos! Dārgā, tu nemaz nezini, kā tu mani uzbudināji! Vai, esmu viscaur slapja…
Paklausīgi vēl mazu laiciņu pakavējos pie Gerdas. Gluži kā apkopdama murgojošu slimnieku, es izpildīju visu, ko viņa lūdza. Es vēroju, kā riebīgā baudkāres maska kļūst caurspīdīga, kā tai cauri kā caur valgu plēvi jau atgaismojas Gerdas patiesā seja, kā pamazām visi vaibsti it kā atgriežas savā vietā, nomierinās un, liega rāmuma pārņemti, sastingst.
Es apstājos pie loga un aizsmēķēju. Smaidīdama Gerda palika guļam gultā.
— Go teica, ka pēc nojāšanās tu allaž aizbēgot. Kā izrādās, tu patiešām esi viena no šīm sievietēm…
Kad Gerda aizgāja, es jutos neizsakāmi nejauki. Šajā naktī man iešāvās prātā, ka beidzot liktenīgā stunda ir situsi. Pati sev es likos baigi pretīga, un nerakstītie pašnāvnieku likumi man diktēja, ka varu vienīgi pakārties, jo pārgrieztās vēnas un miegazāles ir šķīstākiem ļautie veidi. Tomēr atmaksas gaidīšana bija spēcīgāka par nāves alkām.
Augu nakti pār mani pletās iekāres sašķobītā sievietes seja.
— Vai patiesi es arī… vai patiesi es arī… vai patiesi es arī… — es činkstēju, valstīdamās saņurcītajos palagos un iztēlodamās, kā no šīs sejas šķebinās visi vīrieši, kuriem esmu piederējusi…
— Šie vīrieši nekad nav skatījušies uz tevi ar aukstu bezkaislīgu objektīvumu… Šādos brīžos viņi nemēdz būt objektīvi, vai ne? Viņi nepēta tavu seju kā pa kinokameras skatu meklētāju. Galu galā viņi patiešām ir bijuši sirsnīgi un nav varējuši ieraudzīt to, ko ieraudzīji tu, vai ne?
Tēvs Pauls iesmējās.
Mēs sēdējām viņa mašīnā. Pa atvērtajām durtiņām ieplūda ievu smarža un putnu dziesmas. Es smēķēju…
Jā, es nebiju izturējusi. Es biju aizgājusi uz grēksūdzi. Šobrīd tas
var likties aprēķināts un pārdomāts solis, bet tajā reizē es vēlējos tikai vienu — atzīties grēkā, kas mani nospiež, un šķīstīties. Uz baznīcu es aizsteidzos no paša rīta. Mani uzklausījis, tēvs Pauls pačukstēja:
— Pagaidi mani pie baznīcas. Es gribētu ar tevi parunāt.
Tas bija neprātīgs pavasaris, jo šajā gadā viss ziedēja vienā laikā: gan ābeles, gan bumbieres, gan ievas, gan ceriņi, gan kastaņas un pienenes. Es sēdēju zem smaržīgajiem kokiem, pūlēdamās apzināties pazudinošo patiesību — es mīlu priesteri. Kad beidzot atnāca tēvs Pauls, es pati sevi biju tiktāl iebiedējusi, ka knapi spēju izrunāt vārdu.
— Tu gribi pavizināties? Man liekas, tev vajag mazlietiņ izklaidēties!
— Uz kurieni mēs brauksim? — es iečivinājos pusaudzes balstiņā, kura ielaižas bīstamā avantūrā.
— Tad jau redzēsi!… — tēvs Pauls šķelmīgi atbildēja, sažņaugdams stūri skaistajām Ortensio Paravicino i Ortegas rokām.
Kad bijām izbraukuši no pilsētas, viņš atvēra abu priekšējo durtiņu logus un uzņēma neprātīgu ātrumu. Es aizvēru acis. Vēja spārni kā negudri sitās man sejā. Es atvēru acis tikai tad, kad mēs apstājāmies.
— Man ārkārtīgi patīk šī vieta! — atvēris mašīnas durtiņas, tomēr laukā nekāpdams, viņš teica.