Caur kokiem pelūksnēja neliela koka baznīciņa. Valdīja absolūts klusums. Smaržoja ievas. Es gribēju raudāt aiz… pateicības. Šī bija gaidītā atmaksa. Bet es steidzos uzsākt sarunu.
Tēvs Pauls klausījās, pieliecis galvu un nenolaizdams no manis caururbjošu, viegli zobgalīgu skatienu. Es stāstīju gandrīz to pašu, ko grēksūdzē, tomēr gribēju redzēt viņa acis. Paula vārdi, kurus viņš teica šoreiz, kad biju beigusi, bija īstā grēku piedošana. Es atviegloti iesmējos.
— Jā, laikam jums ir taisnība! Šādos brīžos vīrieši nemēdz būt objektīvi!
Mēs izkāpām no mašīnas. Pauls gāja pirmais, sabāzis rokas kabatās. Es sekoju aiz muguras, skatīdamās viņa platajos kamiešos, skaustā un pakausī. Skolā man ļoti patika “telepātiskie” eksperimenti. Mēs
gājām pa knapi saskatāmas, toties skaļi čalojošas urdziņas krastu, kas bija apaudzis ar lekniem un košiem gluži vai tropiskiem mežu augiem.
— Kāpēc jūs kļuvāt par priesteri? — es piepeši iejautājos.
— Es nezinu, kā lai atbildu, — atpakaļ nepagriezdamies, viņš teica. — Tas ir tas pats, ja man jautātu, kāpēc esmu piedzimis. Kāpēc tu esi piedzimusi, ko?
Viņš pār plecu pameta uz mani skatienu un pasmaidīja. Es paraustīju plecus, nokaunējos, noplūcu skābeņu lapu un sāku košļāk kā beteli.
— Kāds ir vēlējies, lai tu piedzimsti. Kāds varbūt nav vēlējies. Tā tam bija jānotiek, un tāpēc tas ir noticis. Mani vecāki neizcēlās ar sevišķu reliģiozitāti. Viņi allaž bija ļoti aizņemti un man varēja veltīt maz laika. Bērnībā man ne sapņos nerādījās, ka būšu kādreiz priesteris. Es vēlējos kļūt par astronomu. Vēlāk — par operdziedoni. Galu galā — par filozofu. Iestājos matemātiķos. Biju trešajā kursā. Pēc kāda pavasara sesijas eksāmena mēs ar draugiem sēdējām vasaras kafejnīcā un dzērām alu. Es skatījos uz ziedošu akācijas krūmu. Baltie ziedu ķekari un maigās robotās lapas ik pa brīdim ietrīsējās, kaut ari nebija ne mazākās pūsmiņas. Reizēm uzmetās kāds putns, ar knābi paplūkāja smaržīgo pumpuru un aizlaidās prom. Lokanie zariņi pēc tam ilgi vēl šūpojās. Tad krūms pierima atkal. Tas šķita kā izšūts ar zīda diegiem. Tad spēji, gluži kā nomanījis briesmas, tas atkal ietrīsējās. Aizlaidās putns. Ar knābi tas nošķina balto ziedu. Šī laiskā vērošana mani rāva savādā, reibīgā dzelmē, gluži kā labirintā, kas salocījies spirālē. Kad beidzot pēc draugu mudinājuma atguvos, es jau zināju tikai vienu — es kļūšu par priesteri. TAS jau bija noticis. Atlika vairs pāri laipai pāriet otrā krastā, ko lieliski saskatīju. Tas arī viss. Es itin nemaz nebiju vīlies. Ne arī kritis. Mani nebija piemeklējusi ne nelaimīga, ne traģiska mīlestība. Ne no kā es nebēgu, un neko es nemeklēju. Droši vien priestera tapšanas procesu tu biji iztēlojusies citādi?
Pauls pagriezās pret mani. Rokas viņam joprojām bija sabāztas kabatās.
— Tas bija pārsteigums man pašam. Nemaz nerunājot par maniem vecākiem, māsām un draugiem, bet it īpaši — draudzenēm…
Acis piemiedzis, viņš skatījās uz mani. Viņš itin nemaz nebija līdzīgs priesterim. Viņš ne pirkstu man nebija piedūris, ne par soli nebija pienācis man tuvāk, bet es jau gulēju viņam apakšā uz miklās zemes starp trauslajiem un leknajiem augiem. Absolūti nebija svarīgi, kad tas notiks patiesībā — rit vai pēc mēneša. Mašīnā, pļavā vai gultā. Manās mājās vai pie viņa. TAS jau bija noticis. Atlicis vienīgi pār laipu pāriet uz otru krastu, kuru lieliski saskatīju.
— Bet TAS jau bija noticis. Tas ari viss… — viņš sacīja un novērsās no manis, lai pēc acīm es nevarētu uzminēt, ko viņš bija domājis, sacīdams TAS.
Viņš stāvēja uz taciņas, novērsies no manis. Man iešāvās prātā — varbūt man jāiet viņam klāt un viņš jāapskauj? To es neuzdrīkstējos, toties pateicu absolūtu stulbumu:
— Jocīgi, ka TAS notiek domās, vai ne? Lielāki un mazāki TAS. Patiešām, atliek tikai pa laipu pāriet uz otru krastu, tur, kur TAS ir jau noticis. Es patiešām atceros, kā zaudēju savu nevainību. Es biju desmitajā klasē, mēs abas ar draudzeni braucām uz Tallinu un, kaut arī viena otrai mēs par TO neko neteicām, lieliski zinājām, kādā nolūkā uz šo pilsētu braucam. Lai būtu kā būdams, TAS nevarēja notikt Vilnā, jo man bija baigi stingra māte. No kauna, vainas sajūtas un sirdsapziņas pārmetumiem es būtu sadegusi, ja TAS būtu noticis Viļņā. Ja dažas stundas pēc tam, kad TAS ir noticis, man būtu vajadzējis paskatīties mātei acīs…
Atpakaļ nepaskatīdamies, Pauls gāja pa priekšu. Zeme bija ļoti mitra, un manās kurpītēs žļakstēja ūdens.
— Starp citu, man TAS notika Karaļaučos. Tāpat kā tev… Sveša pilsēta bija obligāts noteikums. Piesmulēta, tarakāniem pilna viesnīca, mitri, saplīsuši palagi, divas kārnas, nolietotas skuķes un mēs — divi nevainības zaudētāji…
— Ahā, kādreiz es pat gribēju uzrakstīt rakstu par tiem cilvēkiem, kuri zaudēt nevainību aizbrauc uz citu pilsētu vai valsti. Viņiem TAS notiek ekskursijā, tūristu pārgājienā, kāpjot kalnos, teltī, viesnīcā,
vilcienā vai lidmašīnā, un allaž tam ir nejaušības piegarša, par kuru viņi itin nemaz nav atbildīgi… Dīvaina cilvēku šķira, vai ne?
Šī saruna nebija ne tieša, ne dabiska. Mēs abi izjutām spriedzi un, lai gan būtu vajadzējis to samazināt, mēs visu vēl vairāk sarežģījām. Beidzot viņš jautāja:
— Vai tev nešķiet, ka mums ir laiks doties atpakaļ?
Mēs stāvējām uz šauras taciņas viens otram iepretim.
— Es negribu iet pirmā, — es teicu.
Pauls paraustīja plecus un devās uz priekšu pirmais. Visa mana
būtība mutuļot mutuļoja. Šķita, ka ir noticis kaut kas svarīgs. Mašīnā mēs viens otram neteicām ne vārda. Ziedošās ceļmalas slīdēja garām manam skatienam, un es domāju, kā lai saglabā šo tīro svētlaimes formulu. Bet, tiklīdz bijām iebraukuši pilsētā, man sametās skumji. Pauls jautāja:
— Uz kurieni lai tevi aizvedu? Uz mājām?
— Nē. Izlaid pie Katedrāles. Es gribu pastaigāties.
Es nevarēju atrast mieru. Ilga un bezmērķīga klaiņošana pa Viļņas vecpilsētu mani allaž bija nomierinājusi un padarījusi nejūtīgu pret sāpēm. Atvadīdamās no Paula, es pēkšņi ieraudzīju priestera apkaklīti un vairs neuzdrošinājos palūkoties viņam acīs.
Kā pašnāvnieka velis, kas nevar atrast mieru, es ložņāju pa pavasarīgās pilsētas labirintiem, līdz sametās krēsla. Jutos briesmīgi vientuļa, un, lai gan pusgadu jau biju izvairījusies no cilvēkiem, es nopriecājos, satikdama senu draugu ar iesauku Arlekīns. Atsvešinātības un apjukuma sajūta nepārgāja pat pēc dažām glāzēm vīna, par kurām samaksāju pati, jo Arlekīnam nebija ne graša. Es neklausījos, ko viņš runā, un domāju tikai par Paulu. Kā un kur notiks TAS, kas ir jau noticis. Es jutos kā ķīlnieks, ar kuru nežēlīgie nolaupītāji var izrīkoties pēc patikas. Arlekīns pavadīja mani līdz mājām. Kādreiz biju iekūlusies ar viņu nelielā “mīlas” dēkā, tāpēc arī tagad, acīm redzami cerēdams uz to pašu, viņš paziņoja, ka gribot nākt man līdzi.
— Nē! — es sacīju stingri kā veca skolotāja. — Esmu paradusi vakaros būt viena.
— Bet pa naktīm? — viņš jautāja, kāpdams man aiz muguras pa kāpnēm, un aizskaroši iesmējās.
— Pa naktīm — jo vairāk!
— Ek sirsniņ, tu neesi pārlieku līdzīga tādai…
— Sveiks! — es uzsaucu, gribēdama aizcirst durvis, bet viņš iebāza starpā kāju. — Nemuļķojies, šā vai tā iekšā tu netiksi, bet, ja arī tiksi — paliksi bešā.
— Vai patiesi? — Viņš bezkaunīgi savaikstījās un parāva kāju.