— Cilvēki runā par tevi citādi…
Mani sagrāba dusmas. Es spalgi aizcirtu durvis un taisnā ceļā devos uz vannasistabu. Es palīdu zem dušas un kāroju tikai vienu: drīzāk tikusi gultā, citu pēc citas griezt filmas — kur, kad un kā notiks TAS, kas ir jau noticis… Ūdens mani atsvaidzināja. Mundri aizdrāzos uz virtuvi, domādama iedzert tēju un uzsmēķēt cigareti. Bet es sajutu deguma smaku. Pa ārdurvju spraugu tievā strūkliņā nāca iekšā dūmi. Es atvēru durvis. Uz betona grīdas nokrita degošs vīkšķis. Es saminu uguni ar čībām. Arlekīns sēdēja uz pakāpieniem un histēriski ņirgājās. Viņš bija iebāzis manās durvīs netīru kabatlakatu, saņurcītu cigarešu paciņu un aizdedzinājis.
— ja tu nelaidīsi mani iekšā, varēsi šitā lēkāt visu nakti, ragana!
-Nē!
— Ja nelēkāsi, tu noslāpsi dūmos, tu dzīva sprakšķēsi, kā tas pienākas raganai!
— Nē!
— Ragana!
— Nē! — es iekliedzos, aizcirzdama durvis, uz kurām bija izdegusi šaura un melna zīme, kas norāda uz raganas mitekli.
Es sajutu neizsakāmu nogurumu. Es apsēdos uz palodzes. Es redzēju, ka Arlekīns izdrāžas ārā, iesper pa atkritumu kasti, apgāž to un aizstreipuļo pa ielu tālāk. Nezin kāpēc man ienāca prātā pirms dažām dienām TV redzētā reportāža, ka vīrietis autobusu pieturā meitenei iešļāc sejā sērskābi. Mani sāka kratit nervu drudzis. Es sāku raudāt. Aiz loga pogoja lakstīgala, kā ar strīķi izstrīķēdama manu asšķautņaino
vientulību. Es piezvanīju Paulam, bet neviens necēla klausuli. Pielaidu pilnu spaini ūdens un noliku pie durvīm. Sintētisko grīd'celiņu, kas varēja uzliesmot vienā mirklī, es satinu un noliku virtuvē. Vientulība smeldza kā sāpe zobā. Es apgūlos nenoģērbusies, pat ar kurpēm kājās, lai tad, ja izceltos ugunsgrēks… Ko es darītu, ja izceltos ugunsgrēks? Bailes auga augumā. Nē, ne jau no uguns es baidījos.
Posta nojauta man neļāva aizmigt. Es domāju, vai sāpēm ir krāsa, garša, smarža, robeža un gals, vai tās ir neizsmeļamas kā jūras ūdeņi un nesaskaitāmas kā zvaigznes debesīs, vai tām var tikt pāri kā tādam smiltīs iezīmētam aplim?! Vēlreiz piezvanīju Paulam, bet klausuli neviens necēla, lai gan jau bija dziļa nakts. Šķita, ka notiks kaut kas neizsakāmi briesmīgs ne tikai man, ne tikai Paulam, bet visiem, visam un visur! Es iemigu.
Ari sapņos es turpināju zvanīt tēvam Paulam. Milzum, milzum daudz reižu. Sapnī virs tālruņa aparāta karājās spogulis. Es lūkojos uz savu atspulgu, klausīdamās stieptos, drūmos un monotonos signālus. Ar roku es atmetu no pieres matus un pamanīju, ka no deniņiem man sūcas asinis. Es pārbijos un atkal izmisīgi uzgriezu Paula numuru. Asinis jau pilēja no deguna un ausīm. Tās bija ļoti biezas, spīdīgas un ķepīgas. Knapi varēju ieplest asiņainos, salipušos pirkstus, tomēr griezu un griezu Paula numuru. Asinis jau gāzās gāšus, nepatīkami guldzēdamas. Gaitenis bija pilns ar sarkanu, glumu putru. Es priecājos ka vismaz grīdceliņu biju iznesusi virtuvē. Asinis ārkārtīgi ātri sarecēja. Ar basajām kājām es slidinājos pa grīdu kā pa māliem pēc lietus gāzes. Spēki gandrīz pavisam bija mani pametuši, bet ar pēdējām paliekām griezu Paula numuru. Kad beidzot atskanēja atbilde, es vairs nespēju izrunāt ne vārda. Biju pavisam sarukusi, sapļekusi, mazāka par tālruņa klausuli — kā blāvs pārplīsis balons. No manis bija izplūdušas visas asinis, viss spēks un dzīvība. Līdz pēdējam pilienam, līdz pēdējam elpas vilcienam. Es dzirdēju Paula balsi, bet jau bija par vēlu. Par vēlu. Par vēlu…
— PAR VĒLU! PAR VĒLU… — piepeši nogranda aizsmakusi vīrieša balss, un no augšas ielija gaismas gāzma.
M. V. sarāvās un iekliedzās, gluži kā ieraudzījusi sniega lavīnu, kas baismīgā ātrumā drāžas viņai virsū. Atkāsēdamās Bezvārde laida vaļā skaļus smieklus. Šaurībā pār līkumā saliektajām sievietēm žilbinoši baltā taisnstūrī melnēja kaut kas līdzīgs milzīgam apgāztam V burtam. Kad ieslodzīto acis bija apradušas ar dienas gaismu, kļuva skaidrs, ka tās ir plati ieplestas, šaurās biksēs iespīlētas kājas. Cilvēks, kurš bija atdarījis kameras lūku, joprojām sauca, spalgi gārdzinādams r skaņu:
— Par vēlu! Par vēlu rēkt! Par vēlu brēkt! Par vēlu vaimanāt un nožēlot!
Līdz ar viņa balsi sāka bērties arī citas skaņas: tāla gaiļa dziesma, apkaltu zābaku soļi, suņu smilksti, neuzminama žņerkstoņa, spalgi smiekli, tarkšķi un čīksti. Uzvēdīja svaigs gaiss.
— Ei tu! Nolādētā ragana! Rāpies augšā! Tevi nopratinās inkvi-
zitors!
— Mēs abas esam raganas! — Bezvārde līksmi nogārdzināja, tik tikko izspiezdama vārdus caur biezu smacējošo smieklu sietu: — Kura no mums tad inkvizitoram ir ievājadzējusies?
— Melnās grāmatas sarakstītāja ir jau nopratināta un savu spriedumu zina. Inkvizitors gaida otro. To, kura ir uzturējusi ārlaulības sakarus ar nelabo!
— O, tad jau tevi viņi gaida, tevi! — dunkādama M. V. sānos, Bezvārde iezviedzās. — Nu gan tevi gaida jaukumi! Tu ieraudzīsi to, ko neesi redzējusi, un izdzirdēsi to, ko neesi dzirdējusi! — Viņas dūres bija cietas un smagas, gluži kā āmuriņi. — Interesanti, kā tu viņiem paskaidrosi, ar kuru nelabo tu šo laulību esi pārkāpusi?! Bez paša sātana ir vēl septiņdesmit divi velnu virsnieki un septiņi miljoni četri simti pieci tūkstoši deviņi simti divdesmit astoņi ierindas velni! Melodama esi uzmanīga, nekļūdies, jo viņi atsāks nopratināšanu un visas spīdzināšanas no sākuma. Zini, ka velni — pat pats sātans — ir bezdzimuma būtnes. Tāpat kā eņģeļi. Ha, ha, ha, ha, ha! Taču nelabais, vajadzībai uznākot, var pārvērsties kā par vīrieti, tā par sievieti.
Vīrišķā atveida velnu sauc par inkubu, bet viņam pretējo dzimumu — par sukubu. Pat pārvērtušies par vīriešiem, nelabie nespēj ražot sēklu. Tamdēļ tie pārvēršas par sievietēm — sukubiem — un kopojas ar vīriešiem, lai iegūtu sēklu. Tad viņi atkal atvēršas atpakaļ inkubos un ķeras pie tādām kā tu… — Bezvārde ieķērkstējās, itin kā plaušas viņai būtu piebirušas ar rupju granti, un sāka baigi kāsēt.
— Kusties, kusties, nolādētā ragana! — gārdzinātājs skubināja un ar kādu smagu dzelzs priekšmetu pieklaudzināja pie akmens grīdas.
M. V. mēģināja piecelties. Viņa domāja, ka nespēs ne pakustēt, bet, pašai par pārsteigumu, ķermenis, kā izrādās, ir neparasti viegls, mīksts un lokans — gluži kā saules svelmē ilgi nostāvējusi svece. Kad viņa izlīda virspusē, šis pats cilvēks palēcās nost un, bārstīdams dzeļošas suķes, iekliedzās:
— Fui, kāda smirdoņa, kāda raganiska smirdoņa! Sitas virsū kā no elles! Fui! Uz pirti, ātrāk uz pirti šo sasmirdušo ragainā dzimumu!
Nograndēja spalgi smiekli. M. V. pagriezās atpakaļ: gar sienu saslējušies, stāvēja kāds desmits sargu. Sejas viņiem M. V. nevarēja saskatīt, jo viņai gar acīm peldēja lieli melni riņķi ar varavikšņainām maliņām un dzirksteļoja bezgala daudz zeltkrāsas zvaigznīšu.
— Nu, ko tu stāvi kā buču dabūjusi?! Marš pirti, ragana! — Gārdzinātājs iesprieda viņai mugurā smagu dzelzs iesmu.
M. V. pameta skatienu uz priekšu. Pēkšņi atskanēja savāda dārdoņa, ko deviņās atbalsis atkārtoja garā gaiteņa velves. Pār augumu viņai pārskrēja drebuļi, kad kaut kas atsitās pret lieliem un šaušalīgi nosmējās. M. V. iekliedzās. Visas šis skaņas uztvēra, savirpuļoja un aiznesa atbalss. Sieviete paskatījās pār plecu un ieraudzīja bezkāju kropli, kas tupēja uz koka ritentiņiem. Atsperdamies ar netīrās lupatās savlkšķitām rokām, neizturami rībinādams, viņš apmeta pusloku apkārt M. V. un iekliedzās pa pusei cilvēka, pa pusei kauka — mājas gara — balsi: