— Tad re, kāda izskatās šī raganiņa, kura nogrūžas ar pašu sātanu.
Kropļa mutē nebija neviena zoba, un M. V. negaidīti atausa atmiņā
Upe. Iedama pa bezgalīgajiem gaiteņiem, kas vijās krustu krustiem
un piņķeru piņķeriem, te iznirdami plašu zāļu gaismā, te iegrimdami tikai dažu lāpu apspīdēto kazematu tumsā, viņa domāja, ka cietuma telpa baismīgā precizitātē atkārto ceļu un taciņu, meža, klajumu, purvu un izcirtumu labirintu, pa kuru viņa bija maldījusies, meklējot Pāvilu Putninieku.
— Nu, sasmirdele, marš pirtī! — uzbrēca gārdzinātājs un, ar trulu, dzelzs gabalu skubinādams M. V. kā tūļīgu lopu, iegrūda viņu pa zemām durvīm.
Sieviete nosvieda kankaros pārvērtušās drēbes, kas bija piesūkušās ar sviedriem, dubļiem un asinīm. Uz visām pusēm pašķīda utis. Miesa likās pavisam sveša. Taču sausais, karstais un tīrais pirts gaiss iedarbojās gluži kā glāsti. Dzīvība pamazām sāka atgriezties izmocītajās rokās un kājās, savītušajā ādā un smeldzošajā augumā. M. V. pati nemaz nepamanīja, ka bija sākusi dziedāt. Pirts gala sienā bija izcirsts mazs lodziņš. Viņa pacēlās pirkstgalos, piespiedās pie sarūsējušā režģa, ievaidējās un sāka raudāt.
Ārpusē pletās vecs, aizlaists dārzs. Nupat kā bija nolijis lietus. Zāle, lai arī rasas klāta, tomēr zaudējusi pavasara košumu vai vasaras leknumu, bija nobrūnējusi, sausa un asa. Starp grīšļiem, noziedējušiem zirgkumelīšu krūmiņiem, sacerojušajiem pelēkajiem diždadžiem un ugunssarkanajām zirgskābenēm nostiepās zirnekļu tīkli. Rudeņoja. Pasīki balti, zaļgani un dzelteni āboli, sabiruši uz skumjās septembra zilgmainuma segtās zemes, mirdzēja gluži kā zvaigznes. Dārzs bija putnu pilns. Zvirbuļi, zīlītes, cielavas, sīļi, žagatas un smagnējās vārnas baros vai pa vienam laidelējās no koka uz koku, bārstīja raibas spalviņas, dažādskaņas čiviņus, dūdiņus, pīkstienus un ķērcienus un knābāja sulīgos saldskābos augļus. M. V. atcerējās mežābolu garšu, un viņai pat savilkās mute. Likās, vēl tikai mirklis un — viņa atminēs šīs pasaules lielo noslēpumu.
Viņa aplējās ar karstu ūdeni. Vēl un vēl, un vēlreiz. Pēc tam — ar aukstu. Vēl un vēl, un vēlreiz. No acīm gluži kā nokrita katarakts. Pasaule tagad bija tāda, kā bija mācījusi “Pasaules radīšanas grāmata”:
“Un Dievs apskatījās visu, ko viņš bija darījis, un, raugi, tas bija ļoti labs…”
Ļoti labs. Visi nedaudzie pirtiņā saliktie priekšmeti: baļļa ar auk: stu ūdeni, vietām nomelnējis, vietām apzaļējis kapara katls, smeļamļ kauss ar glīti izvirpotu kātu, māla krūze, soliņš, bērza pirtsslota — j visi priekšmeti kļuva neizsakāmi skaisti. M. V. atcerējās kāda prātnieka vārdus, kurus bieži mēdza atkārtot Pāvils Putninieks:
“Dievs tiek saukts par labu, jo Viņš dod iespēju pastāvēt itin visam, un esme ir laba, tomēr Kungs to vairo, uzlabo un apsargā. Turpretim par skaistu Kungs tiek saukts tāpēc, ka Viņš visās lietās — vienkopus un katrā atsevišķi — rada to tāpatību harmonijā ar sevi.”
Tolaik viņa negribēja iedziļināties tā, kas izteikts, būtībā, itin neko negribēja dzirdēt par labo Kungu, jo viņas Dievs bija Soģis, kas bargi atmērī mēru pret mēru, par katru mazo prieciņu pieprasīdams lielu skumju izpirkumu, bet par melnām bēdām apbalvodams ar īsiem laimes zibšņiem… M. V. jutās tik svabada kā nekad. Visā viņas būtībā nebija palikušas vairs nekādas vēlmes, cerības, ilgas, alkas, centieni, sapņi, satraukumi, spriedze, bailes un grēki. Domas bija caurspīdīgas un vieglas kā starp grāmatas lapām izkaltēti augi. Nebija palicis ne vakardienas, ne rītdienas, vienīgi — visaptverošā šodiena. Laiks apstājās.
Piepeši noklaudzēja durvis.
— Atnesu tev tīras drēbes, ragana!
M. V. satrūkās un pagriezās atpakaļ. Jauns garkājis sargs nosvieda uz sola rupja nebalināta audekla kreklu. Viņš šķielēja ar abām acim. Sieviete neparko nevarēja saprast, uz ko viņš skatās.
— Oho, kā tu esi nomazgājusies, pārvērtusies kā pēc piena peldes, nav brīnums, ka pat velns ar tevi kritis kārdināšanā, raganiņa! — viņš teica, tuvodamies M. V.; viņa viena ācs skatījās griestos, bet otra — uz sievietes vēdergalu.
Sieviete atmuguriski kāpās atpakaļ — tālāk no vīrieša. Laiks atkal bija atguvis tecējumu. Viņa jau zināja, kas notiks pēc dažiem mirkļiem. Viņai sametās baigi pašai par sevi, jūtot, ka nepretosies viņam pat tad, ja pietiktu spēka. Sarga vairākas dienas neskūtais zods bija zilgans. Viņa joprojām kāpās atmuguriski atpakaļ, līdz mugura atdūrās pret karstu grubuļainu sienu. Veltīgi viņa mēģināja uztvert te kreisās, te
labās acs skatienu, kas klejoja līčločiem. Sargs pienāca pavisam tuvu. Ar vēderu M. V. sajuta viņa jostas sprādzes aukstumu, ar gurniem — bikšu auduma raupjumu un saoda dzīvnieciskas iekāres smaku. Viņš sagrāba viņu skavās, spieda sev klāt ar zvērisku spēku un skūpstīja kozdams un rūkdams. Kunkstēdams viņš nometās uz ceļiem. Atbalstījusies pret sienu, sieviete stāvēja uz vienas kājas, otru uzcēlusi sargam uz pleca. Viņa vēroja vīrieša darbošanos skumji un uzmanīgi, gluži kā viņš izpildītu kādu viņai absolūti nezināmu, bet nepārprotami veltu rituālu. Sievietes sejā nebija ne saldkaisles atēnas. Šņākdams un īdēdams sargs ieurbās viņā ar garu, lunkanu mēli. Cik tālu vien varēdama, M. V. aizgrieza galvu un skatījās uz putniem, kas šaudījās pa dārzu. Viņas mute sāpīgi sašķobījās.
Sargs piecēlās. Sieviete lūkojās viņam sejā, kas bija kaisles vērstin pārvērsta, piesarkusi, slapja no sviedriem un raustīga, uz spīdīgajām sarkanajām lūpām, izkārto mēli, uz acu kaktiņos sabēgušajiem redzokļiem un jutās tā, itin kā viņa būtu spogulis. Tikai auksts un tīrs, visu atspulgojošs stikls.
— Vai labi, vai tev bija labi ar pašu sātanu, vai labi, vai labi? Pasaki nu, pasaki, raganiņa, pasaki!… — svepstēja jauneklis, raudams sev nost drēbes.
M. V. vienaldzīgi blenza uz viņa milzīgo dzimumlocekli un jutās tā, itin kā viņa aplūkotu kādu pavisam neizprotamu, nezināmu un nevajadzīgu daiktu. Viņa pievēra acis, un starp valgajām skropstām uzņirbēja varavīkšņaini riņķi. Ar rokām sieviete apvija vīrieša plecus, ar kājām — gurnus, ielaida zobus jaunajā, no sviedriem sāļajā kaklā, iekliedzās un spēji juta, ka viņa kaut ko ir nodevusi. Ka kaut kas vairs nav atsaucams atpakaļ.
— Vai labi, vai labi, vai labi bija ar sātanu? — sargs bļāva. — Vai labi, vai labi, vai labi?…
— Nē, — M. V. sērīgi sacīja, kad viņš beidzot nostatīja viņu uz nokaitušās grīdas. — Nebija labi, itin nemaz nebija labi… — viņa nostiepa, skatīdamās, kā, zaļajai vārnai piemetoties uz zara, cits pēc cita nopaukšķ zemē pieci balti āboli un nolidinās trīs nodzeltējušas lapas.
Bija neizturami karsts. Trūka gaisa, bet tas, ko viņa ieelpoja, apsvilināja rīkli un plaušas. M. V. uzvilka kreklu un nodomāja, kādu svētlaimi viņa būtu izbaudījusi pirms nepilnas pusstundas, ja būtu ģērbusies tūdaļ pēc nomazgāšanās, tīra un šķielača sarga neaptraipīta. Bet tagad ķeceres ģērbs viņai uzgūlās ar visu smagumu un raupjumu. Viņai bija ļoti skumji, ļoti skumji. Putni no dārza bija aizlaidušies. Nāca virsū tumsa.
Sargs sašļuka uz grīdas un knapi spēja atdabūt elpu. Viņa acis šķita kā divas aprasojušas stikla bumbiņas, kurās rāpuļo pāri zilam vājprātīgam kukainim. M. V. modās kārdinājums iespert pa viņa aptūkušo, nosvīdušo un sarkano seju, taču viņa tikai dziļi nopūtās un, piegājusi pie lodziņa, sāka nolūkoties dārzā. Vēja nebija, bet kāda koka lapas nezin kāpēc trīsuļoja, un vēlreiz viņa sajuta, ka ir nepiedodami nodevusi. Tagad viņa zināja — ko. Sāka līņāt.