Pirtī iebruka vēl viens sargs un uzbļāva:
— Vajē, vai tikai ragana nebūs šo puisi nolietājusi?! Knapi dvašo. Paldievs, ka vēl dzīvs, nabadziņš. Nāciet šurpā, jūs man palīdzēsiet izvilkt viņu no šitās pekles!
Atbalstīdamies pret sienu, puisis pats piecēlās kājās, salasīja savas drēbes un izstreipuļoja no pirtiņas. Uz M. V. viņš pat nepameta skatienu.
Durvis aizcirtās, M. V. dzirdēja, ka nožvadz no ārpuses aizšautā bulta. Bija neizturama suta un karstums. Sviedri straumēm lija pār seju un koda acīs, ieelpot svilinošo gaisu kļuva neiespējams. M. V. baidījās noslāpt. Viņa zināja, ka viņu sagaida sārts, vēl lielāka svelme, vēl drausmīgāks elpas trūkums, bet tieši pašlaik viņa negribēja mirt. Spēji viņu sagrāba šausmas, kādas uzrodas tikai murgainos sapņos.
— Laidiet mani laukā! Laidiet ārā, laidiet ārā, es taču nosmakšu! — viņa kliedza, ar dūrēm zvetēdama pa dzelzīm apkaltajām durvīm.
— Laidiet mani ārā, laidiet ārā!… — laizīdama asiņainos krumšļus, kņūpus sametusies, viņa lūgšus lūdzās.
— Tu nenosmaksi, ragana! Nenosmaksi! — atskanēja gārdzinātāja šņākošana. — Uz sārta būs vēl karstāk, bet elli nemaz nepieminēsim!
M. V. norāva sev kreklu. Smakdama viņa ar riekšavām smēla no
koka baļļas ūdeni, bet tas bija silts kā asinis un pusgaismā šausmu pārplūdušajām acīm šķita gluži tāds pats sarkans. Krampjaini pavērtā mute kampa gaisu, bet sajūta bija tāda, ka viņa rij uguni. Ausis šaušalīgi džinkstēja. Viņa kliedza, bet savu balsi vairs nedzirdēja un zināja tikai vienu — vairāk izturēt viņa nespēj. Tad nolaidās melns rāma nejutīguma priekškars. Zaudējusi samaņu, M. V. nogāzās uz grīdas.
Viņa atžirga no asas sāpes labajos sānos. Bija tumšs un auksts, pavērusi aizpūžņojušās, joprojām iekaisušās acis, viņa mēģināja apjēgt, kur patlaban atrodas. Viņa gulēja uz sudrabā vizuļojošās grīdas. Spēji viņai pārplūda aukstums, un muguru caururba šī pati asā sāpe. Kāds viņai lēja virsū ledainu ūdeni un spēra ar smailu, smagu zābaku. Pa lodziņu iespīdēja balta, blīva mēnesnīca un sudrabaini ņirbēja uz grīdas salietajā ūdenī.
— Slejies, slejies, ragana! Pietiks tev sust!
Melnā saucēja balss atradās sarkanas gaismas lokā. M. V. grīļodamās piecēlās. Tas, kurš nupat viņu bija spārdījis, sev pie sejas turēja pacēlis lielu tauku sveci. Viņš bija drausmīgi neglīts, baku izēsts un saplacināts kā uz klona nokritis mīklas gabals. Pa atpogāto kreklu rēgojās zvēra spalvām apauguša krūts.
— Ak, tev patīk būt izģērbtai, ko, raganiņa? — apšļākdams ar siekalu šļakatām, viņš ņirgājās. — Mēs tev iedevām krekliņu, bet to tev nevajag vis — aizsviedi prom! Ko?! Vai tu man parādīsi, no kura kakta velns uz tavu bezkaunību skatās?!
M. V. mēģināja aizkacēt kreklu, bet vīrietis pastiepa muskuļotu dzīslainu roku, aptvēra viņu ap vidukli un viegli kā dūnām piebāztu lelli nogāza uz slapjās grīdas. M. V. lūkojās uz viņa seju, kas virzījās tuvāk, un jutās kā noguldīta zem akmens sloga. Šim cilvēkam vajadzēs viņu sašķaidīt, nīcinot iznīcināt, lai viņa nevarētu sagaidīt vēl vienu rītu ar rasotu zāli, plīvojošiem tīmekļiem un putniem, kas knābā saldskābus ābolus. Lai tikai viņa nevarētu sagaidīt… Sieviete aizsedza seju ar rokām un padevīgi ļāvās vīrieša varmācībai. Bet viņš kliedza:
— Ak, nekad man nav piederējusi tik baudkāra, tik brīnišķīga, tik izvirtusi miesa! Ne jau velti sātans bija izvēlējies tevi! Pirms nāves
tu vēl gribi izllksmoties, tu gribi — vai tā nav, raganiņa?! Ak, tevi taču vajag diselēt no rīta līdz vakaram, no vakara līdz ritam pa visiem caurumiņiem, no visiem galiem! Nelabais tā jau darīja, vai ne, raganiņa? Nu? Rādi, rādi, kādus trikus viņš tev ir iemācījis? Ko viņš parasti darīja, lai tu taptu galīgi traka?! Ko?! Nu, netiepies! Nu, parādi man, kā tu ar viņu delverējies! Nu, nāc šurpu, sēdies man virsū uz sejas!
Sieviete paklausīgi izpildīja visas vīrieša iegribas. Viņai tā bija pašiznīcināšanās un pašnāvnieciska kaisle, bet viņš domāja, ka tā ir neiegrožota baudkāre. M. V. ne reizi nepavēra acis, bet arī caur aizvērtajiem acu vākiem viņa juta mēnesnīcas vēso baltumu.
Sargs ar pirkstiem pašķīra M. V. acu vākus, un sperma pāršļakstīja viņas seju. Sieviete sāka žagoties. Vīrietis skaļi smējās, ar pirkstiem saņēmis viņas ādu tā, lai nevarētu aizvērt acis. M. V. šķita, ka acis tūdaļ atvērsies pa visu seju kā tādas divas lielas, asiņainas brūces. Spēji izlauzās asaras. Viņa raudāja klusām, pat neiešņukstēdamās. Ne ar vārdiem, ne ar skaņām viņa nebūtu varējusi izkliegt, izčukstēt, izvaimanāt vai izkunkstēt to, ko juta. Tās nebija bēdas. Pat ne pazemotās kauns. Tās nebija sāpes. Un pat izmisums ne. Vīrietis neredzēja viņas asaras, bet, izdzirdis dažas nopūtas, ievāvuļojās riebīga salduma pārpilnā balsī:
— Ak, kāda tu esi nepiesātināma, kāda nepiesātināma, raganiņ! Tu els un trīci pie visām miesām. Paskaties tikai — jau svīst gaisma! Visu nakti neesam ne aci aizvēruši, ko? Tas tikai ir ko vērts! Tu redzi, kā mēdz būt pirms nāves, tu redzi, raganiņa!…
M. V. spalgi iesmējās un satrūkās, jo tie vairs nebija viņas, bet Bezvārdes smiekli. Ha, ha, ha, sargs kaut ko murmulē par nāvi! Hā, viņa, M. V., jau tūkstoš reižu ir bijusi mirusi un augšāmcēlusies, un nav vairs iznīdējama. Pat šī nakts nav spējusi viņu pieveikt. M. V. piecēlās, pa lodziņu palūkojās uz dārzu un trešo reizi jutās, ka ir nenovēršami nodevusi. Viņa kāroja pēc soda. Beidzot — pēc soda! Gārgstošā balss aiz apkaltajām durvīm viņai to solīja:
— Taisiet vaļā, sasodīts! Taisiet vaļā! Inkvizitors gaida raganu! Taisiet vaļā!
Plakanģīmis šņākuļodams sakārtoja apģērbu. Rīta gaismā viņa seja bija vēl pretīgāka. Nezin kāpēc M. V. sāka domāt, kā šis cilvēks ir izskatījies bērnībā un kā gan pašlaik aizrit viņa parastās neskaitāmās dienas — rīti, pēcpusdienas, vakari — un kā — nomācošās iekāres naktis?! Sajutusi bezgalīgu vājumu kājās, viņa atkal nogūlās kņūpus uz grīdas. No visa spēka viņa spieda pieri pie aukstajiem akmeņiem un alktin alka šādā ceļā sašķaidīt sev galvaskausu.
— Nu, raganiņa, šī patiešām bija brīnišķīga nakts! — teica riebīgģīmis, maigi sperdams viņai pa cisku ar apkaltu zābaku. — Bet tagad toties citādi — ko cilvēki domās…
Viņš atbīdīja bultu, un tūdaļ iekšā iebruka pieci sargi. M. V. kūtri cēlās kājās. Viņa vilka mugurā drēbes. Viņa jutās tā, itin kā miesa būtu pretīgs, nonīcis, ar blēdību un varu viņai uzspiests laumas bērns, par kuru, gan viņu negribēdama, gan neciezdama, viņa ir spiesta rūpēties.
Sargi bija apmiegojušies un nepārtraukti žāvājās. M. V. nogurkstēja vēders — šāds izsalkušās miesas vaidiens viņai likās līdz absurdam smieklīgs, un viņa sāka smiet sīku smiekliņu Bezvārdes intonācijā. Sargi izgrūda M. V. tumšā gaitenī. Un atkal viņai ienāca prātā tas pazudinošais likteņa labirints, šķita, ka tūdaļ viņa izdzirdēs tālu zvanu dundu, koku šalkas un putnu balsis.
Beidzot sievieti ieveda plašā, vāji apgaismotā telpā ar zemiem velvju griestiem. Kamīnā kurējās uguns. Un uguns sarkanumā bija pie kamīna sēdošā apģērbs. Atkal M. V. gar acīm sagriezās melni plankumi un varavīkšņaini riņķi, tāpēc viņa redzēja tikai vienu inkvizitora sejas pusi. Viņš bija ļoti jauns, līdzīgs porcelāna lellei vai maskai, un nepavisam nebija līdzīgs viņas iztēlotajam Soda Eņģelim. M. V. apjukusi skatījās uz pusi no zemās pieres, kurā neiezīmējās ne vissīkākā krunciņa, uz spilgto uzaci, uz zilgana plakstiena ietverto lielo melanholisko aci, uz sārto meitenīgo vaigu, aristokrātiskā deguna nāsi, melno ūsu smailo galiņu un uz sulīgajām, kā piebriedis auglis spīdošajām lūpām ar zaļganīgu rūgtuma atēnu kaktiņā. Nezin kāpēc M. V. iedomājās, ka šis inkvizitors allaž smaida tikai ar vienu mutes pusi. Tas ir visticamākais. Viņa roka bija nervoza, taču neizsakāmi gracioza,