glezna, gandrīz pārcilvēciska — kā juveliera izstrādājums. M. V. sakratīja drebuļi — tā reizē ar mitrumu viņā iesūcās dīvaina un skumja vilšanās.
— Atstājiet mūs divatā! — siltā, piesmakušā balsī inkvizitors lika sargiem, un M. V. iešāvās prātā, ka šādi runā cilvēks, kurš tik tikko piespiedu kārtā ir piecelts no mīlas gultas.
Sargi aizgāja.
— Sēdies! — inkvizitors bilda, nožāvājās un vārgulīgi pamāja ar roku, bet M. V. jutās it kā nokļuvusi viņa guļamistabā.
Savām domām viņa neko nespēja padarīt, tās, gluži kā saldumu sajutušas mušas, dūca, sīca un virpuļoja ap inkvizitora rotaļlietai līdzīgo siluetu. Sieviete nopūtās un mirkšķinādama skatījās apkārt, jo varavīkšņainā ņirboņa arvien vairāk sabiezēja. Dzirksteļojošajā miglā peldēja smagās mēbeles un šaušalīgie spīdzināšanas rīki, kādus viņa savulaik, elpu aizturējusi, bija aplūkojusi tirgusplača bildītēs. Inkvizitors arī nopūtās un pieliecies sāka rušināt uguni. Aiz restotajiem logiem iečabējās lietus. Juzdamās gluži kā lecot bezdibenī, M. V. lēni piegāja tuvāk stāvošajam krēslam un bikli pietupās uz pašas tā maliņas. Labo aci viņa aizklāja ar plaukstu un paskatījās uz inkvizitoru, tomēr ņirbēšana nepārstāja.
— Apsēdies ērtāk! — viņš teica, skatīdamies nevis uz viņu, bet uz uguni. — Nesasprindzinies tik stipri, nesaraujies, neuzmet kūkumu, atslābinies! Apsēdies ērtāk, atbalsti muguru! — Inkvizitors viegli raustīja valodu, bet viņa balss bija neizsakāmi glāsmaina, iztapīga nomierinoša un glāstīt glāstīja.
M. V. paklausīja. Tiklīdz viņas mugura pieskārās krēsla atzveltnei, atskanēja baismīga žvarkstoņa, un metāla skavas stingri ieslēdza sievietes kaklu, krūtis un vidukli. Viņa pacēla galvu un tieši virs sevis ieraudzīja rīku, kas domāts karsta svina liešanai mutē. Nē, Soda Eņģelis, Spīdzinātājs Eņģelis vēl nebija pametis šīs miklās, nomelnējušās velves. M. V. iekliedzās no šausmām un apmierinājuma.
Inkvizitors piecēlās un bez trokšņa pietuvojās M. V. Viņš bija ļoti maza auguma, smalks, trausls un graciozs — kā bērns vai jauna meitene.
— Ak, veltīgi tu tik stipri izbijies! — viņš teica, pieliecies sievietei pavisam tuvu. — Nemaz taču nesāp, vai ne? — Smaržoja pēc piena, lavandas un vēla rudens vakariem. — Es patiešām negribēju, lai tā notiek… — Inkvizitora balss skanēja tā, itin kā mīlas glāstu karstumā viņš būtu izgrūdis sievieti no gultas uz grīdas un tagad vainīgi, bet saudzīgi jautātu — vai nesāp?
Inkvizitors pietupās, nospieda zem krēsla ierīkotu sviru, un visas trīs skavas, spalgi nožvarkstēdamas, atlaidās. Varavīkšņainā ņirbuļošana M. V. acīs pārstāja, savukārt viss pārējais jo tālāk, jo vairāk līdzinājās sapnim. Pat akmens grīdā iegrebtās šaurās renītes spīdzināmo cilvēku asiņu notecēšanai.
— Tad nu tā — parunāsimies! — Inkvizitors nožāvājās un atkal atgriezās pie kamīna.
Nolaidās klusums.
Tas auga augumā.
Likās — tas nekad nebeigsies…
M. V. acu priekšā atkal sāka peldēt daudzkrāsainie riņķi. Viņas alkatīgais skatiens cauri varavīkšņainajai ņirboņai lauzās pie inkvizitora sarkanā silueta. Piepeši viņa izjuta neizsakāmu īgnumu, kura absurdumu pati jo lieliski apjēdza. Viņu sāpināja tas, ka šis gleznais porcelāna vīrietis nav paskatījies uz viņu kā uz sievieti. M. V. zināja, ka cietumā pavadītais laiks ir grauztin sagrauzis viņas skaistumu, un pat iztēlojās sevi riebīgāku, nekā izskatījās patiesībā. Taču viņa kāroja, lai inkvizitors vismaz reizi paskatās uz viņu kaut vai ar ziņkāri. Tomēr viņa skatiens, ja arī apstājās pie viņas, bija pavisam neizteiksmīgs kā cilvēkam, kurš dziļu pārdomu brīdī noraugās uz nekurieni. Inkvizitors apstājās, no kamīna dzegas paņēma kaut kādus papīrus un pusaudža pozā notupās pie kamīna. Uguns gaismā viņa seja kļuva kā no vaska, likās, tūdaļ tā sāks kust un lieliem melniem pilieniem nopakšķēt uz akmens grīdas.
— Jā, tā nu tas ir! — Viņš nožāvājās un sāka lasīt, sastomīdamies un mokoši smagi iestrēgdams pie katra garāka vārda, nervozi knirkšķinādams kreisās rokas pirkstus. — Summis Desidemntes Effectibus
jeb “Kārību izskaušanas jēga”: Inocents, Bīskaps, Dieva kalpu kalps, no visas dvēseles vēlēdamies, lai pēc viņa katoļu ticība nostiprinātos un izvērstos plašāk nekā iepriekš un lai jebkurš ķecerīgais negods tiktu izskausts no ticīgajiem… — Inkvizitors rītin aizrijās ar vārdiem un krietnu sprīdi bezpalīdzīgi plātīja muti. Mēģinādams izspiest no sevis vismaz kaut kādu skaņu, viņš krampjaini ievilka gaisu, pāršķīra vienu, otru, trešo lapu, apsēdās krēslā un nolasīja: — Pāvests Gregors Piecpadsmitais savā Bullā pasludina: “Saņēmis patiesas ziņas un lietu vispusīgi izpētījis mūsu apustuliskās varenības pārpilnībā, mēs pavēlam un liekam, lai tiktu notiesāts tāds cilvēks, kurš no ticības atteicies, ar velnu vienošanos noslēdzis un ar burvestībām un pestelībām vienu vai vairākus cilvēkus nomirdinājis. Ar šo rakstu es pavēlu, lai šāds cilvēks uz vietas tiktu nodots tiesā un pēc viņa noziedzības smaguma notiesāts…”
Vārdi un skaņas ķērās cits aiz cita kā slikti uztaisīta pulksteņa zobrati. Galu galā viņš pilnīgi pārstāja runāt. Inkvizitors piecēlās, nosvieda lapas uz krēsla un, knirkšķinādams kreisās rokas pirkstus, piegāja pie M. V.
— Nu! — tik vien tikai viņš pateica, un nevarēja tikt gudrs — vai jautādams, paskubinādams vai kaut ko apgalvodams. — Nu! — viņš atkārtoja.
Veltīgi M. V. centās notvert inkvizitora melanholisko skatienu. Viņš blenza viņai pierē, itin kā tajā būtu ieraudzījis piepeši atvērušos trešo aci.
— Nu!
— Es nezinu, kas man būtu jums jāsaka, — M. V. iečukstējās, juzdama, ka viņu pārņem kauns — tāds pats kā bērnībā, kad bija nogrēkojusies: samelojusi, sasitusi vāzi vai sasmērējusi balto kleitiņu.
— Patiešām nezinu.
— Nevar būt! — inkvizitors sacīja un, aizgājis pie loga, noraudzījās lietū.
— Es neesmu atteikusies no ticības, es neesmu noslēgusi vienošanos ar velnu, un es neesmu nomirdinājusi nevienu cilvēku, — M. V. teica un sasmailēja ausis, cerēdama izdzirdēt melnā Soda Eņģeļa spārnu
šalkas. Veltīgi. Nekas nenotika tā, kā viņa bija cerējusi. — Es nezinu, kas man būtu jums jāstāsta…
— Vai patiesi? — inkvizitors mīlīgi novilka un noknirkstināja abu roku pirkstus kā kastaņetes. — Vai patiesi nevienu neesi nomirdinājusi?! Tajā dienā, kad tevi aizveda no klostera, velna apsēstais vientuļnieks, saukts Pāvils Putninieks, pakārās. Sieviete, vārdā Upe, tāpat. Viņu miesas karājās pie viena un tā paša koka zara. Tās karājās un varbūt karājas vēl līdz šim laikam. Katram, kurš tikai gribēja viņus nokabināt, klupa virsū neprātīgie putni. Papagaiļi. Tie cirta ar kaula knābjiem un ar briesmīgi asajiem nagiem mēģināja izraut acis visiem, kurš vien mēģināja pietuvoties pakārto kokam. Zaļi, zili un dzelteni putni salaidušies kokā, no viņu izkārnījumiem tas kļuvis balts kā ziedēšanas laikā, bet noķēzītie paķērušies rumpji liekas kā kaļķakmenī izgrebti. No šo velnišķīgo putnu mēsliem viņi abi ir gluži kā mumificējušies. Vienīgi acu vietā melnē putnu izknābātie dobuļi…