To visu inkvizitors pastāstīja, ne reizi nesastomījies, bet viņa vaigi iemirdzējās košā diloņslimnieka sarkanumā.
M. V. caururba sāpes — tik asas, ka viņa pat ievaidējās. Nē, ne jau mīļotā cilvēka nāve viņai smeldzē sažņaudza sirdi. Ak, vai sāpei ir krāsa, garša, smarža, robežas un beigas, vai tā ir neizsmeļama kā jūras ūdens, nesaskaitāma kā zvaigznes debesīs, vai var tai pārkāpt pāri kā smiltīs ievilktam aplim?! Ir noticis tas, kas bija baismīgākais par visu, ko pat visdrūmākajās domās nebija iespējams sastapt, ne arī mokošākajos sapņos ieraudzīt, — Pāvils Putninieks viņu ir nodevis. Viņš ir pametis M. V. gluži vienu, bet pats aizgājis, paņemdams sev līdzi nevienu citu kā Upi!
iM. V. juta, ka viņā kaut kas ir pārtrūcis. Visdrīzāk jau viņa pati kā pārbriedis vai sapuvis auglis ir notrūkusi no lielā dzīves koka un tagad stāvus uz galvas lidos džinkstošajā nebūtības telpā. Piepeši viņa saprata, kas viņu ir uzturējis visu šo ellišķīgo laiku: bezgalīgo, melno, neizmērojamo, smirdošo un nospiedošo klusumu, kurā bija iešļākušies šaušalīgie Bezvārdes smiekli, kurš bija iepulsējies no bailēm ar lielām acīm. Tā bija cerība!
M. V. cerēja, ka vēl ieraudzīs Pāvilu Putninieku — varbūt inkvizitora pratināšanas laikā, varbūt moku kambarī, varbūt skanīgajos gaiteņu labirintos… Un jau patiešām reizē — vienā orē, ar vienu virvi viņi pie viena kauna staba piesietus, — viņus abus vedīs uz ešafotu. Viņš un viņa, ieģērbti vienādās, no maisa šūtās drēbēs, ar smailo ķeceru cepurīti galvā, izsīkuši un ciešanu šķīstīti, pārvarējuši važu dzelzi, slepus no bendes un kaucošā pūļa acīm, ar pirkstu galiņiem glāstīs viens otru. Un nekas nebūs saldāks par šo priekšnāves glāstu. Cilvēki ar putām uz lūpām viņus nolādēs un izkliegs lāstus, apspļaudīs un nomētās ķecerus ar akmeņiem, bet paši jutīs milzīgu greizsirdību, kas augs augumā un, pārvērtusies par neizmērojamām ilgām pēc īstas mīlestības, kā nedziedināma slimība vai ēna vajās ikvienu, kurš ir skatījies uz nāves sārtu. Un, vairs nespēdams atraut skatienu no liesmu apņemtā vīrieša un sievietes, pūlī ikviens būs pārliecināts, svēti pārliecināts nevis par burvestību varu, nevis par sātana varu, bet — par mīlestības visvarenību. Pēkšņi iedūksies, un no debesīm kā akmeņu krusa sāks birt… putni.
Pāvila Putninieka papagailīši ienirs ugunī, liesmas apņemti, lidos pār nāves klusumā sarāvušos pūli un vakara debesīs šķitīs gluži kā kvēlojošas zvaigznes. Pārbijušies sargi un vēl nupat kā gregoriāņu korāļus dievbijīgi dziedošie mūki kliegdami lodās apkārt sārtam, bet liesmojošie putni mēģinās caurknābt viņiem pieri vai izknābt acis. M. V. iekliegsies varenā dziedošā balsī, bet pūlī visi, grūzdami cits citam dunkas sānos, sačukstēsies:
“Re, kādu sievieti bija iemīlējis brīnumdarītājs un svētais!!! Re, cik viņa ir drosmīga sieviete!!!”
Šī sieviete ir viņa! Un viņa nomirs lieglaimē…
Inkvizitors turpināja skatīties uz M. V. kā uz plūstošu ūdeni — melanholiski stingu skatienu. Tukšums džinkstēja. Soda Eņģelis jau meta lokus virs kāda cita galvas.
— Es zinu, kas mani pavedināja uz grēku, — M. V. piepeši sacīja un izaicinoši pārlaida skatienu inkvizitora sejai un vienlaikus maskai.
— Nu… — viņš sacīja, pārējos vārdus, ja vien tādi bija, pārvērzdams garās, saldās žāvās. — Nu…
Inkvizitora acīs nebija nekādas ziņkāres, uzmanības vai nicinājuma pret nabaga raganu, vienīgi — siltas, jutekliskas skumjas.
— Lepnība, — M. V. sacīja tādā balsī, itin kā viņa izpaustu tikai viņai vienīgajai zināmo Filozofijas Akmens formulu. — Lepnība. Lepnība.
— Bez šaubām, — viņš sacīja pavisam vienaldzīgi. — Es vienmēr to esmu zinājis. Lepnība.
Beidzot inkvizitors paskatījās M. V. acīs. Viņš iesmējās ļoti maigi — kā cilvēks, kurš tīksminās par puķes skaistumu vai dzīvnieka mīlīgumu.
— Es ceru, ka mēs vienādi saprotam arī dažu citu vārdu nozīmi, — pavisam lēni un uzmanīgi savienodams traucējošos burtus, viņš norunāja pa zilbēm. — Es ceru, ka tu novērtēsi to, kā es saprotu vārdu… — Inkvizitors ievilka gaisu un, sāpīgi pavēris muti, sastinga:
— — Seja
viņam piesārta, kakla dzīslas uztūka, un beidzot no rīkles kā melnu sirseņu spiets izdūca: — Nežežžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž — žžžēlība. Nežēlība.
Pār visu nogūlās milzīgā Soda Eņģeļa ēna.
Ienāca sargs.
— Cauri! Aizved šo sievieti! — inkvizitors teica, notupās pie kamīna un izstiepa virs uguns rotaļlietai līdzīgās rokas.
Pasaule bija pārtapusi vienīgi par Soda Eņģeļa zilo ēnu. M. V. neko neredzēja un gāja akli, klausīdamās sarga soļos. Sārts jau bija sakrauts, un pat līdz šejienei atskanēja pūļa alkatīgā čāpstināšana. Sieviete dziļi nopūtās un, drūmi tīksminādamās, teica:
— Nežžžžžžžžžžēlība.
Tad atplaiksnījās gaisma.
— Tu esi brīva. Ej vienā mierā uz visām četrām debespusēm! — sargs teica un, ar plaukstu uzplikšķinājis viņai pa sēžamvietu, platiem soļiem aizgāja prom.
M. V. acu priekšā aizvijās nebeidzams pelēks ceļš. Virs galvas pletās bezgalīgas pelēkas debesis. Pilnīga atklātība. Nevainojama noteiktība. Nāca virsū tumsa. Smidzināja lietus. Kaut kur tālumā vaukšķēja suns. Bet vārds, kura patieso nozīmi viņa līdz šim vēl nebija zinājusi, jau iedrāzās viņā no augstumiem ar savu melno un visasāko smaili: nežžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžži
žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžžžžžžž žžžžžžžžžžžžžžž žžžž ēlīb a
NEŽĒLĪBA… Vārds, kura patieso nozīmi es līdz šim vēl nebiju zinājusi, jau iedrāzās mani no augstumiem ar savu melno un visasāko smaili…
Kad biju maza, es pati sev uzdevu visdīvainākos jautājumus, uz kuriem drudžaini meklēju atbildi: kas būtu, ja nekā nebūtu? Kāds izskatās Nekas? Un kā — Tukšums? Tagad es zināju atbildi. Lielais Nekas džinkstēja manā galvā. Absolūtais Tukšums pletās manā sirdī. Pat Dievu es vairs nepielūdzu. Vairs nebija jēgas Viņam žēloties. Man vairs nebija nekā, ko no Viņa lūgt. Ja nu vienīgi — lai es spētu pārciest. Es zināju, ka pārcietīšu. Es jau biju nonākusi pie atziņas — no bēdām nemirst.
Šķita, ka Annasa un Kajava pagalmā nekad neatausīs gaisma, lai gan gaiļi jau bija nodziedājuši trīs reizes. Rītam uzaustot, uz Tribu
nālu vajadzēja sapulcēties tautas vecajiem, augstajiem priesteriem un Rakstu mācītājiem. Viņi tiesās Jēzu.
Piepeši starp sargiem, kas stāvēja gar pilsnama durvīm, es ieraudzīju vienu, kuru pazinu. Tas bija jauns un skaists jūds ar īsi apgrieztiem, kā vārnas spārns spīdošiem matiem un kādu nedēļu neskūtu bārdu. Viņa seja, lielās, skumjās acis ar fosforspilgtiem baltumiem un biezās, zobgalīgās lūpas izraisīja manu uzticēšanos. Es pielavījos viņam klāt. Pirmajā mirklī viņš mani nepazina. Beidzot, nemierīgi lūkodamies uz visām pusēm, viņš pusbalsī teica: