— Ej prom no šejienes! Mums pavēlēts ņemt ciet visus, kas vien bijis kopā ar Jēzu. Es zinu, ka tu esi Nācarieša pati mīļākā mācekle. Ej prom no šejienes, ja gribi izbēgt no nāves!
— Nē! Es gribu redzēt Jēzu!
Viņš paskatījās uz mani skumju pilnām acīm. Likās, šīs skumjas tūdaļ plūdīs pāri malām un nolīs pa zilgano, neskūto seju kā asaras.
— Tas nav iespējams, Marija!
Viņš pasmaidīja. Rūgti un naidīgi.
— Es zinu — nekā neiespējama nav!
Viņš paraustīja plecus un novērsās no manis. Iestājās absolūts klusums. Vienīgi mani auskari džinkstēja tik tikko sadzirdami. Vai tiešām es trīcēju? Beidzot sargs ar acs kaktiņu paskatījās uz mani un, galvu nepagriezdams, bilda:
— Izņem auskarus! Nomauc rokassprādzes, novelc krelles un gredzenus! Manam virsniekam patīk šādas lietiņas.
Uz mani neskatīdamies, viņš pastiepa plaukstu. Viņa dzīves līnija bija ļoti gara. Šajā laimīgajā rokā es saliku sudraba auskarus, kapara rokassprādzes, krelles un gredzenus, kuros bija dārgakmeņi.
— Nāc man līdzi! — sažņaugdams sauju, viņš teica.
Es gāju, atpakaļ neskatīdamās. Es tipināju viņam nopakaļ no pagalma pagalmā. Trešajā pagalmā pie ugunskura sēdēja kāds desmits karavīru un dziedāja man nedzirdētu dziesmu.
Skaistais jūds piegāja pie vecākā un, iebēris viņam krekla priekšā manas rotaslietas, kaut ko iečukstēja ausī. Karavīri pārtrauca dziesmu.
Visi sāka skatīties uz manu pusi. Vecākais aicinoši pameta man ar pirkstu. Es piegāju tuvāk. Tas, kurš mani bija atvedis, teica:
— Man ir jāatgriežas postenī.
Es mēģināju notvert viņa skatienu, bet viņš tā arī nepacēla smagos kā gliemežvāki plakstiņus. Viņš skatījās zemē. Kā pēc komandas viņš apgriezās apkārt un aizgāja prom.
Piepeši norībēja dārdiens, ko deviņās atbalsīs atkārtoja drūmās slēgtā pagalma sienas. Es nesapratu, kas būtu varējis izsaukt šādu dīvainu blīkšķi. Toties man iešāvās prātā doma, ka tieši šī skaņa pareģo vislielāko nelaimi, no kuras nav iespējams izbēgt. Kaut kas atsitās pret maniem lieliem — atbalss!, pretīgi noņirdzās — atbalss!!, es iekliedzos — atbalss!!!, pagriezos atpakaļ un ieraudzīju bezkāji kropli, kurš tupēja uz koka ratiņiem. Atsperdamies ar lupatās ievīstītām dūrēm, neizturami rībēdams, viņš apmeta man apkārt loku un iekliedzās pa pusei cilvēka, pa pusei putna balsī:
— Tad, re, kāda izskatās mauka, kurai Dieva Dēls piedevis visus grēkus! Bāba neko teikt!
Tas, kurš bija Annasa un Kajava sargu vecākais, mētāja manas rotaslietas no rokas rokā. Tad viņš piemiedza acis un sacīja:
— Tu atnāci pati, Marija Magdaliete?!! Brīnišķīgi! Mums ir pavēlēts uzmeklēt un sagrābt ciet ikvienu, kurš ir bijis plānprātīgā Nācarieša draugu pulkā. Bet es redzu, ka jūs visi salaidīsieties šeit kā mušas pie salduma. Otru reizi tev vairs neizdosies izbēgt no akmeņiem! Ko tu par to domā?
— Jēzu nevis nomētās ar akmeņiem, bet sitīs krustā, — drūmi noburkšķēja viens no sēdētājiem pie ugunskura.
— Dariet ar mani, kas jums tīk, tikai laidiet pie Jēzus! Kaut vai uz pāris mirkļiem!
Es jutos, itin kā būtu jukusi prātā, itin kā es vairs nerunātu cilvēku valodā — tik tukšām acīm uz mani blenza sargi, tik neizteiksmīgas likās šīs sejas, itin kā viņi nebūtu sapratuši nevienu manu vārdu.
— Tā nav īstā manta, ko tu mums piedāvā, Marija! — beidzot vecākais izgrūda caur zobiem un aizsvieda prom manas rotaslietas.
Skaļi džinkstēdami, mani gredzeni un rokassprādzes ripoja pa akmens plāksnēm, bet bezkājis sāka tās tvarstīt kā baldriānus pierijies kaķis iedomātu peli. Visi pārējie rēkdami un gārkstēdami cits caur citu sāka kliegt:
— Jā, jā, Marija, ja gribi satikt savu blandoni no Galilejas, kuru mēs sargājam kā acuraugu, tev ir kārtīgi jāmaksā!
— Esi devīga, Marija! Tavējais Muļķu Ķēniņš visvisādi nozākā sīkstulību, vai ne?!
— Dalies ar mums, dalies, Magdaliete, visā savā bagātībā!
— Vairāk nekā man nav. Esmu jums atdevusi visu, ko vien varēju, — grimdama zaļā izmisumā, es bildu.
— Kā nu ne, kā nu ne! Visa Jeruzāleme zina, ka tev ir kaut kas labāks par šiem dzelzsgabaliem un neīstajiem dārgakmeņiem!
— Un nēsā sev līdzi, staigādama pakaļ šim apmātajam pravietim!
— Es nesaprotu, ko jūs gribat…
— Ha, ha, ha! Viņa nesaprotot, ko mēs gribam! Un vēl skatās naivām, nevainīgām actiņām!
— Varbūt jāparāda tev ar pirkstu? Mēs taču gribam to, kas tev ir starp kājām!
— Dalies ar mums visiem šajā saldajā mantā, un tu varēsi redzēt savu Muļķu Ķēniņu!
— Ak, tu tikai paplēt kājas, — iečāpstinājās, iegāginājās un ieķērcās kroplis, grābdams mani aiz stērbeles, — un es iebraukšu tev zem brunčiem kā teltī!
— Nevelc garumā! — drūmi ierunājās tas, kurš bija ieminējies par krustā sišanu. — Daudz laika vairs nav atlicis. Kājas, kuras tu nomazgāji savās asarās, un rokas, kuras tevi ir paijājušas, šodien vai rīt būs naglu caurdurtas. Miesa, uz kuru tu iekārīgi skatījies — es pats to redzēju —, locīsies pie krusta.
— Labi, — es teicu, jo manā galvā joprojām džinkstēja Lielais Nekas, bet sirdī pletās Tukšums. — Labi! Lai notiek tā, kā jūs gribat. Tikai vispirms laidiet man satikt Jēzu! Pie Viņa es gribu ieiet tīra un jūsu neaptraipīta…
Tas, kurš bija viņu vecākais, beidzot piecēlās un pienāca man klāt. Viņš skatījās uz mani kā plēsoņa, kas uzodis lielu, bezpalīdzīgu laupījumu. Man saļodzījās kājas.
— Lieliski! —viņš nošņācās, uzlikdams roku man uz kreisās krūts un sāpīgi saspiezdams. — Patiesi brīnišķīgi! Mēs esam norunājuši. Tagad ej pie Jēzus, pēc tam mēs visi tevi pamīlēsim, Muļķu Ķēniņam redzot. Lai viņam nebūtu jāgarlaikojas, kamēr sanāks kopā Augstā Sinode.
Viņš skaļi nozviedzās, apšļākdams mani ar siekalām un ķiploku smaku. Kā noburta es blenzu uz viņa melnajām panadzēm.
Es gāju vecākajam līdzi. Viņš atslēdza kādas durvis un iebīdīja mani iekšā. Aklajā tumsā viņš dzina mani tālāk ar dunkām un kāju spērieniem kā tūļīgu kustoni. Mēs iegriezāmies lāpu apgaismota gaiteņa atzarojumā. Uz sienām kā melni kankari saplivinājās mūsu ēnas. Aiz otrā pagrieziena stāvēja astoņi bruņoti karavīri. Viens no viņiem bija apvilcis Jēzus drēbes. Tas, kurš mani bija atvedis, pieliecās un atvēra grīdā ierīkotu lūku.
— Kāp lejā! — viņš lika.
Telpa, kurā es nokļuvu, bija ļoti šaura. Pa plaukstas lieluma lodziņu, kas bija izcirsts pie griestiem, ielauzās sārtena gaisma. Ausa. Jēzus stāvēja, aizgriezies pret sienu, ar pieri piespiedies pie aukstā, norasojušā akmens. Viņš bija izģērbts, tikai ar baltu audekla gabalu ap gurniem.
— Tā esmu es, — es iečukstējos, bet Viņš nepavērsās atpakaļ.
Es piegāju tuvāk. Jēzum starp lāpstiņām asiņoja divas ieslīpas pātagas cirtienu strīpas. Es sajutu sāpes, itin kā man pašai kāds būtu iesitis ar pātagu. Es sarāvos un pēkšņi sāku raudāt. Es kāroju mitēties, tomēr nespēju, itin kā manī raudātu kāds nāvīgi pārbiedēts bērns.