Выбрать главу

—    Neraudi, Marija…

Es nometos ceļos un apskāvu Viņa kājas. Viņš pat nepakustējās.

—   Ko tu viņiem apsolīji par to, ka viņi ielaiž tevi iekšā? — tik tikko, tikai ar pašiem pirkstu galiņiem pieskardamies maniem ma­tiem, Viņš iejautājās.

—   Sevi, Rabij…

Viņš dziļi nopūtās un atrāva atpakaļ roku.

—   Tev nevajadzēja nākt. Atstāj mani vienu! Neraudi!

Es palaidu vaļā Viņa kājas. Es apsēdos uz grīdas. Es atspiedos pret sienu. Raudas pārstāja tieši tikpat spēji, kā bija uzsākušās. Jēzus pietupās man līdzās. Viņa ceļgali bija asiņaini.

—   Ko lai es iesāku? — es ievaidējos. — Ko lai es iesāku, kad Tevis vairs nebūs?

—   Tu mani atradīsi visur. Pastāsti to citiem. Es esmu un būšu gaisma, kura ir pār jums visiem. Es esmu viss. Viss rodas no manis, un viss mani atgriežas. Pāršķeliet pagali — es esmu tajā. Paceliet ak­meni — ari tur mani atradīsiet. Ir un būs tā, kā es saku. Bet tagad ej, Marija! Atstāj mani vienu!

Es paklausīju. Es uzkāpu augšā. Sargu vecākais saņēma mani aiz delma, saknieba un aizvilka atpakaļ sev lidzi. Pa tiem pašiem gaite­ņiem. Laukā jau bija pavisam gaišs.

Mani ieraudzījuši, sargi metās virsū kā mežonīgi zvēri. Brīnu­mainā kārtā es izslīdēju no viņu tvērieniem. Gluži kā es būtu piepeši kļuvusi tieva, lokana un gluma kā čūska. Es ieskrēju no viena pa­galma otrā, bet no tā — vēl trešajā, kas bija cilvēku pilns. Man dzinās pakaļ. Pati sevi nejuzdama, es drāzos pa Jeruzālemes ielām. Es lidoju kā uz spārniem. Es dzirdēju, ka vajātāju balsis attālinās, kļūst klusā­kas, izklīst un beidzot izzūd pavisam. Tikai nokļuvusi ārpus pilsētas, es atkal itin kā atgriezos savā miesā. Knapi es varēju atgūt elpu. Sirds dauzījās kā negudra. Smeldza visi muskuļi un locītavas. Pārcilvēciska noguruma aizlauzta, es nokritu sausā, asā zālē. Mazliet atžilbusi, es sapratu, ka, tikai pateicoties brīnumam, man ir izdevies izvairīties no saviem briesmīgajiem vajātājiem. Un atkal Jēzus mani ir izglābis.

Es piecēlos. Es devos uz Jeruzālemi, kas gluži kā sastrutojums pul­sēja un brieda Jēzus nāvei. Manā galvā džinkstēja tikai viena doma — vai sāpei ir krāsa, garša, smarža, robežas un gals, vai tā ir neizsmeļama kā jūru ūdeņi un nesaskaitāma kā zvaigznes debesis, bet varbūt var tai pārkāpt gluži kā smiltis iezīmētam aplim?! Ari šajā brīdī man stāv acis, kā Jēzus ar pirkstu zīmē smiltīs, kad biju ieraudzījusi Viņu pirmo reizi…

Atkal iejuku pašā pūļa biezumā. Visi gaidīja spriedumu Jēzum.

Šo cilvēku sejās es neredzēju ne vismazākās līdzcietības, kaut gan tieši viņi bija baudījuši Jēzus pašu lielāko žēlastību. Noguruši pūļi, cilvēki ir pamesti kā avis bez gana…

Kā akmeņiem nomētāts šunelis es dirnēju te pie Annasa un Kajava, te pie Poncija Pilāta, te pie Hēroda, te atkal pie Pilāta vārtiem. Bija briesmīga sutoņa.

Baumas allaž izplatās pirmās — par ko viņi Jēzu izprašņā, kā par Viņu zākājas, kā Viņu pazemo, sit un spīdzina; kā Viņš atbild un kāda ir bijusi Viņa klusuciešana, uz ko Viņš vēl ir notiesāts un kāds ir galī­gais spriedums… Pēc tam iznāca sargu ielenktais Jēzus, stundas laikā novecojis par veseliem desmit gadiem.

Nāves nojauta, kas iesākumā bija pulsējusi augstībā kā tik tikko ieraugāms punkts un stāvējusi pie debesu velves kā melna nelaimes zvaigzne, sāka krist lejup kā akmens, ieplesties, mest lokus kā maitasvanags, tuvoties, augot arvien lielākai, aizsedzot sauli, kļūstot vēl lie­lākai, lielākai, LIELĀKAI, līdz beidzot mums, kas otru reizi bija atnā­kuši pie Pilāta pilsnama, uzkrita virsū un šķaidīt sašķaidīja.

Es stāvēju sastingusi baurojošajā pūli kā klusuma tornis. Itin neko es vairs nedzirdēju. Redzēju tikai atplestās, pāršķobītās, spļaudošās, zaimojošās, sodu un nāvi pieprasošās mutes. Laiku pa laikam vārdu bultas ar sarkaniem, saindētiem uzgaļiem caururba pelēko kurluma tūbu, ar kuru daudzkārt bija aptīta mana galva, un sadūrās asiņojoša­jās smadzenēs:

—   SIT VIŅU KRUSTĀ! SIT VIŅU KRUSTĀ!! SIT VIŅU KRUSTĀ!!!

Es nevarēju saprast, ko gan tas nozīmē — SIT VIŅU KRUSTĀ —

kaut arī sasprindzināju visu man vēl atlikušo prātu un gribu. Es nespēju pakustināt galvu, no visniecīgākās sakustēšanās tā drausmīgi sāpēja, jo uztrītie divasmeņu kliedzieni slējās, dziļi iestrēguši man deniņos.

—    PROM! PROM!! PROM!!! NĀVI VIŅAM! SIT VIŅU KRUSTĀ!! SIT VIŅU KRUSTĀ!!! ATLAID MUMS BARABU…

Kas ir Barabs? Kas ir krusts? Kas ir nāve? Kas ir Viņš?!!

Kungs, es kunkstēju, vairs neapjēgdama, vai pienācīgos vārdos vēršos pie Visaugstākā, tikai neatņem, tikai nesajauc man prātu ta­gad, kad man viss ir jāredz, paliekot pie skaidras saprašanas!

Piepeši es saruku. Kļuvu vismaz mušas lielumā. Es rāpoju pa Pon­cija Pilāta seju. Aiz šaušalām smakdama, es rāpoju pār viņa glumi no­skūto zodu. Pār mani kā klints nokārās viņa gaļīgā apakšlūpa. Nogranda vārdi, apšļākdami mani ar siekalām, vīna un olīvu smaku:

—   REDZAT, KĀDS CILVĒKS! ES NEKĀDAS VAINAS PIE VIŅA NEATRONU.

Kungs, mans Dievs, izskaidro man, nelaimīgajai, ko nozīmē cil­vēks un ko nozīmē vainaV. Un neatņem man prātu! Pilāts pacēla roku, gribēdams nobraucīt mani no sejas. Es uzmetos uz rūpīgi koptā naga. Es aizrāpuļoju pāri viņa plaukstai, līdu pa dziļi ievilktajām nolādētā likteņa līnijām, uzkūļājos pa delmu, rāpoju starp melnajām, asajām un biezi saaugušajām spalvām, apstājos atpūtai uz vissmaržīgākajām eļļām ieziestā elkoņa, kad piepeši nezin no kurienes atbrāzās sarkana, bieza, lipīga un karsta lavīna un aiznesa mani prom. Bet es vēl pa­guvu sadzirdēt:

—   ES VIŅU GRIBU PĀRMĀCĪT UN ATLAIST BET JŪS RAUGIET PAŠI! ES ESMU NENOZIEDZĪGS PIE Šī TAISNĀ ASINĪM!! ES MAZ­GĀJU ROKAS!!!

Kungs, mans Dievs, izskaidro man, visu pamestajai, ko gan no­zīmē Pilāta vārdi es mazgāju rokas? Kā lai es saprotu viņa teicienu — Es esmu nenoziedzīgsV. Un neatņem man prātu!

Es atkal stāvēju starp cilvēkiem, kas bauroja:

—   VIŅA ASINIS LAI NĀK PĀR MUMS UN PĀR MŪSU BĒRNIEM! SITIET VIŅU KRUSTĀ!! SITIET VIŅU KRUSTĀ!!!

Tad man šķita, ka elle ir izbruģēta nevis ar akmeņiem, bet ar šā­dām brēcošām mutēm, no kurām izkaras indes pilna mēle, šļācas naida siekalas, niknums un sērs… Tā nodomājusi, atkal kļuvu kurla. Nekad es nebiju redzējusi tik daudz riebīgu ģīmju kā šajā rītā, Jeruzālemē.

Es zaudēju redzi. Manas acis itin kā būtu kāds aizķepējis ar sar­kaniem, smirdīgiem dubļiem un asiņainiem mēsliem. Tikai laiku pa laikam caur blāvu, dūcošu miglu — gluži kā caur siseņu mākoni — ieraudzīju Jēzu. Ka viņam norauj drēbes. Ka viņu šausta. Viena divas trīs četras piecas sešas septiņas astoņas deviņas desmit vienpadsmit

divpadsmit trīspadsmit četrpadsmit piecpadsmit sešpadsmit septiņ­padsmit astoņpadsmit deviņpadsmit divdesmit divdesmit viena div­desmit divas divdesmit trīs divdesmit četras divdesmit piecas divdes­mit sešas divdesmit septiņas divdesmit astoņas divdesmit deviņas trīsdesmit trīsdesmit viena trīsdesmit divas trīsdesmit trīs trīsdesmit četras trīsdesmit piecas trīsdesmit sešas trīsdesmit septiņas trīsdes­mit astoņas trīsdesmit deviņas rīkstes.

Man bija tāda sajūta, ka es raudu asinis, jo itin viss tinās sarkanā dūmakā. Tomēr manas acis bija sausas. Berzēju tās ar dūrēm un, cik spēdama, spiedu ar pirkstiem. Es gribēju sašķaidīt savus acu ābolus, kā divas sakaltušas ķirzakas olas, kas atstātas sarkanajā sakarsušajā tuksneša smiltī izraustās bedrītēs.

Es vairs nesajutu nekādas sāpes, lai gan knaibīju sevi un kodīju, lai gan redzēju, ka uz Jēzus asiņainās muguras uzmet sarkano ap­smiekla apmetni, ka uzliek galvā ērkšķu kroni un iebāž rokā niedri, ka viņu apspļauda un apsaukā: