— Neraudi, Marija…
Es nometos ceļos un apskāvu Viņa kājas. Viņš pat nepakustējās.
— Ko tu viņiem apsolīji par to, ka viņi ielaiž tevi iekšā? — tik tikko, tikai ar pašiem pirkstu galiņiem pieskardamies maniem matiem, Viņš iejautājās.
— Sevi, Rabij…
Viņš dziļi nopūtās un atrāva atpakaļ roku.
— Tev nevajadzēja nākt. Atstāj mani vienu! Neraudi!
Es palaidu vaļā Viņa kājas. Es apsēdos uz grīdas. Es atspiedos pret sienu. Raudas pārstāja tieši tikpat spēji, kā bija uzsākušās. Jēzus pietupās man līdzās. Viņa ceļgali bija asiņaini.
— Ko lai es iesāku? — es ievaidējos. — Ko lai es iesāku, kad Tevis vairs nebūs?
— Tu mani atradīsi visur. Pastāsti to citiem. Es esmu un būšu gaisma, kura ir pār jums visiem. Es esmu viss. Viss rodas no manis, un viss mani atgriežas. Pāršķeliet pagali — es esmu tajā. Paceliet akmeni — ari tur mani atradīsiet. Ir un būs tā, kā es saku. Bet tagad ej, Marija! Atstāj mani vienu!
Es paklausīju. Es uzkāpu augšā. Sargu vecākais saņēma mani aiz delma, saknieba un aizvilka atpakaļ sev lidzi. Pa tiem pašiem gaiteņiem. Laukā jau bija pavisam gaišs.
Mani ieraudzījuši, sargi metās virsū kā mežonīgi zvēri. Brīnumainā kārtā es izslīdēju no viņu tvērieniem. Gluži kā es būtu piepeši kļuvusi tieva, lokana un gluma kā čūska. Es ieskrēju no viena pagalma otrā, bet no tā — vēl trešajā, kas bija cilvēku pilns. Man dzinās pakaļ. Pati sevi nejuzdama, es drāzos pa Jeruzālemes ielām. Es lidoju kā uz spārniem. Es dzirdēju, ka vajātāju balsis attālinās, kļūst klusākas, izklīst un beidzot izzūd pavisam. Tikai nokļuvusi ārpus pilsētas, es atkal itin kā atgriezos savā miesā. Knapi es varēju atgūt elpu. Sirds dauzījās kā negudra. Smeldza visi muskuļi un locītavas. Pārcilvēciska noguruma aizlauzta, es nokritu sausā, asā zālē. Mazliet atžilbusi, es sapratu, ka, tikai pateicoties brīnumam, man ir izdevies izvairīties no saviem briesmīgajiem vajātājiem. Un atkal Jēzus mani ir izglābis.
Es piecēlos. Es devos uz Jeruzālemi, kas gluži kā sastrutojums pulsēja un brieda Jēzus nāvei. Manā galvā džinkstēja tikai viena doma — vai sāpei ir krāsa, garša, smarža, robežas un gals, vai tā ir neizsmeļama kā jūru ūdeņi un nesaskaitāma kā zvaigznes debesis, bet varbūt var tai pārkāpt gluži kā smiltis iezīmētam aplim?! Ari šajā brīdī man stāv acis, kā Jēzus ar pirkstu zīmē smiltīs, kad biju ieraudzījusi Viņu pirmo reizi…
Atkal iejuku pašā pūļa biezumā. Visi gaidīja spriedumu Jēzum.
Šo cilvēku sejās es neredzēju ne vismazākās līdzcietības, kaut gan tieši viņi bija baudījuši Jēzus pašu lielāko žēlastību. Noguruši pūļi, cilvēki ir pamesti kā avis bez gana…
Kā akmeņiem nomētāts šunelis es dirnēju te pie Annasa un Kajava, te pie Poncija Pilāta, te pie Hēroda, te atkal pie Pilāta vārtiem. Bija briesmīga sutoņa.
Baumas allaž izplatās pirmās — par ko viņi Jēzu izprašņā, kā par Viņu zākājas, kā Viņu pazemo, sit un spīdzina; kā Viņš atbild un kāda ir bijusi Viņa klusuciešana, uz ko Viņš vēl ir notiesāts un kāds ir galīgais spriedums… Pēc tam iznāca sargu ielenktais Jēzus, stundas laikā novecojis par veseliem desmit gadiem.
Nāves nojauta, kas iesākumā bija pulsējusi augstībā kā tik tikko ieraugāms punkts un stāvējusi pie debesu velves kā melna nelaimes zvaigzne, sāka krist lejup kā akmens, ieplesties, mest lokus kā maitasvanags, tuvoties, augot arvien lielākai, aizsedzot sauli, kļūstot vēl lielākai, lielākai, LIELĀKAI, līdz beidzot mums, kas otru reizi bija atnākuši pie Pilāta pilsnama, uzkrita virsū un šķaidīt sašķaidīja.
Es stāvēju sastingusi baurojošajā pūli kā klusuma tornis. Itin neko es vairs nedzirdēju. Redzēju tikai atplestās, pāršķobītās, spļaudošās, zaimojošās, sodu un nāvi pieprasošās mutes. Laiku pa laikam vārdu bultas ar sarkaniem, saindētiem uzgaļiem caururba pelēko kurluma tūbu, ar kuru daudzkārt bija aptīta mana galva, un sadūrās asiņojošajās smadzenēs:
— SIT VIŅU KRUSTĀ! SIT VIŅU KRUSTĀ!! SIT VIŅU KRUSTĀ!!!
Es nevarēju saprast, ko gan tas nozīmē — SIT VIŅU KRUSTĀ —
kaut arī sasprindzināju visu man vēl atlikušo prātu un gribu. Es nespēju pakustināt galvu, no visniecīgākās sakustēšanās tā drausmīgi sāpēja, jo uztrītie divasmeņu kliedzieni slējās, dziļi iestrēguši man deniņos.
— PROM! PROM!! PROM!!! NĀVI VIŅAM! SIT VIŅU KRUSTĀ!! SIT VIŅU KRUSTĀ!!! ATLAID MUMS BARABU…
Kas ir Barabs? Kas ir krusts? Kas ir nāve? Kas ir Viņš?!!
Kungs, es kunkstēju, vairs neapjēgdama, vai pienācīgos vārdos vēršos pie Visaugstākā, tikai neatņem, tikai nesajauc man prātu tagad, kad man viss ir jāredz, paliekot pie skaidras saprašanas!
Piepeši es saruku. Kļuvu vismaz mušas lielumā. Es rāpoju pa Poncija Pilāta seju. Aiz šaušalām smakdama, es rāpoju pār viņa glumi noskūto zodu. Pār mani kā klints nokārās viņa gaļīgā apakšlūpa. Nogranda vārdi, apšļākdami mani ar siekalām, vīna un olīvu smaku:
— REDZAT, KĀDS CILVĒKS! ES NEKĀDAS VAINAS PIE VIŅA NEATRONU.
Kungs, mans Dievs, izskaidro man, nelaimīgajai, ko nozīmē cilvēks un ko nozīmē vainaV. Un neatņem man prātu! Pilāts pacēla roku, gribēdams nobraucīt mani no sejas. Es uzmetos uz rūpīgi koptā naga. Es aizrāpuļoju pāri viņa plaukstai, līdu pa dziļi ievilktajām nolādētā likteņa līnijām, uzkūļājos pa delmu, rāpoju starp melnajām, asajām un biezi saaugušajām spalvām, apstājos atpūtai uz vissmaržīgākajām eļļām ieziestā elkoņa, kad piepeši nezin no kurienes atbrāzās sarkana, bieza, lipīga un karsta lavīna un aiznesa mani prom. Bet es vēl paguvu sadzirdēt:
— ES VIŅU GRIBU PĀRMĀCĪT UN ATLAIST BET JŪS RAUGIET PAŠI! ES ESMU NENOZIEDZĪGS PIE Šī TAISNĀ ASINĪM!! ES MAZGĀJU ROKAS!!!
Kungs, mans Dievs, izskaidro man, visu pamestajai, ko gan nozīmē Pilāta vārdi es mazgāju rokas? Kā lai es saprotu viņa teicienu — Es esmu nenoziedzīgsV. Un neatņem man prātu!
Es atkal stāvēju starp cilvēkiem, kas bauroja:
— VIŅA ASINIS LAI NĀK PĀR MUMS UN PĀR MŪSU BĒRNIEM! SITIET VIŅU KRUSTĀ!! SITIET VIŅU KRUSTĀ!!!
Tad man šķita, ka elle ir izbruģēta nevis ar akmeņiem, bet ar šādām brēcošām mutēm, no kurām izkaras indes pilna mēle, šļācas naida siekalas, niknums un sērs… Tā nodomājusi, atkal kļuvu kurla. Nekad es nebiju redzējusi tik daudz riebīgu ģīmju kā šajā rītā, Jeruzālemē.
Es zaudēju redzi. Manas acis itin kā būtu kāds aizķepējis ar sarkaniem, smirdīgiem dubļiem un asiņainiem mēsliem. Tikai laiku pa laikam caur blāvu, dūcošu miglu — gluži kā caur siseņu mākoni — ieraudzīju Jēzu. Ka viņam norauj drēbes. Ka viņu šausta. Viena divas trīs četras piecas sešas septiņas astoņas deviņas desmit vienpadsmit
divpadsmit trīspadsmit četrpadsmit piecpadsmit sešpadsmit septiņpadsmit astoņpadsmit deviņpadsmit divdesmit divdesmit viena divdesmit divas divdesmit trīs divdesmit četras divdesmit piecas divdesmit sešas divdesmit septiņas divdesmit astoņas divdesmit deviņas trīsdesmit trīsdesmit viena trīsdesmit divas trīsdesmit trīs trīsdesmit četras trīsdesmit piecas trīsdesmit sešas trīsdesmit septiņas trīsdesmit astoņas trīsdesmit deviņas rīkstes.
Man bija tāda sajūta, ka es raudu asinis, jo itin viss tinās sarkanā dūmakā. Tomēr manas acis bija sausas. Berzēju tās ar dūrēm un, cik spēdama, spiedu ar pirkstiem. Es gribēju sašķaidīt savus acu ābolus, kā divas sakaltušas ķirzakas olas, kas atstātas sarkanajā sakarsušajā tuksneša smiltī izraustās bedrītēs.
Es vairs nesajutu nekādas sāpes, lai gan knaibīju sevi un kodīju, lai gan redzēju, ka uz Jēzus asiņainās muguras uzmet sarkano apsmiekla apmetni, ka uzliek galvā ērkšķu kroni un iebāž rokā niedri, ka viņu apspļauda un apsaukā: