— Sveiks, sveiks, Jūdu ķēniņ!
Ar šādām brēcošām, spļaujošām mutēm ir izbruģēta elle, tikai, Kungs Dievs, neatņem šobrīd man prātu!
Es zaudēju atmiņu. Acis pievērusi, es kāroju ieraudzīt Jēzu tādu, kāds Viņš bija agrāk, vēl tikai pirms dažām dienām. Tomēr savā apmiglotajā iztēlē neparko es vairs nevarēju atsaukt Viņa attēlu. No tumsas, gluži kā sarkana zibens apgaismoti, iznira vienīgi atsevišķi vaibsti: vēja plivinātie mati, uzacis, smaids, acis, kakls ar izspīlēto ādamābolu un svētījošā roka…
Kāds apskāva mani ap pleciem un piekļāva sev klāt. Tā bija paveca, pavisam sirma sieviete. Es pazinu viņu, Jēzus māti, arī vārdā Marija. Es skatījos viņai sejā, kas bija sausa, izdēdējusi, grumbu izvagota, un nezin kāpēc nodomāju, ka, vecumu sagaidījis, Jēzus būtu izskatījies līdzīgs. Es piekļāvos, tomēr nesajutu viņas tuvumu. Pirmo reizi pēc tik daudziem gadiem es atcerējos savu māti. Es alku, kaut viņa apskautu mani, aijātu, paijātu un mierinātu, bet es tikai gauži raudātu bez skaņas, nepavērdama apkaltušās lūpas un nevalstīdama sakodīto mēli:
— … mamma, mamma, mamma, mamma………………………………………………..
piepeši viss pagaisa……………………………………………………………………… palika tikai
krusts
asiņojoša piere
asiņains kronis
ķēniņš?
karavīri
zobeni
kārtis
zirgu nagi
karstums
ciešanu ceļš
kliedzieni
ciešanas
klupšana
asinis
augšāmcelšanās
sarecēšana
klaigas
murgojums
svelme
bezdelīgas
prlkšķes
klupšana
reibonis
asinis
augšāmcelšanās
smiekli
sarecēšana
rūgtums
sūrums
kaisme
atmaksa?
vaina?
lāsti
baismu vieta
klupšana
asinis
sarecēšana
piecelšanās
smiekli
lāsti
ceļš
pakalns
galvaskausi
kauli
kraukļi
karsonis
K
R
U
S
T
S
u
N
KRUSTĀSIŠANA
K
R
U
S
T
Ā
S
I
š
A
N
A
…kaukoņapiecelšanāskaukoņamocībassūkliskārtskarsonissūrums-
kliedziensmurgainsmokukliedziens….
— MANS DIEVS, MANS DIEVS, KĀPĒC TU MANI ESI ATSTĀJIS!!
Es stāvēju uz ceļiem. Es piespiedu sevi nenolaist galvu. Neaizvērt
acis. Skatīties. Redzēt. Līdz pusei izģērbies karavīrs. Ķermenis — kā zvēram. Apaudzis ar melnu spalvu.
Nagla kreisajā plaukstā. Vaids.
Jauns jūds. Tas pats, kurš šorīt man palīdzēja satikties ar Jēzu. Ak, kā viņam plūst sviedri! Ak, cik bailīgi viņš ar savām zaļajām olīvu acīm caur pieri paskatās uz mani. Jo es stāvēju uz ceļiem vistuvāk.
Nagla labajā plaukstā. Kunksts.
Nagla pēdās. Kliedziens.
Es stāvēju uz ceļiem kā stikla drumslām. Manos ceļgalos grieztin griezās šeit agrāk cietušo kauli. Un asie Golgātas akmeņi. Es rausu ar rokām zemi. Es aplauzīju nagus līdz dzīvnadžiem. Sausais vējš svilināja seju. Zobos žņirkst nolādētās Jeruzālemes putekļi. Ausu bungādiņas džinkst. No sāpēm. Liekas — tūdaļ tās pārsprāgs. Noplūdis asinīm. Pūlis bļauj kā uz slaktūzi dzenams lopu bars. Es nedrīkstu nolaist galvu. Es nedrīkstu aizvērt acis. Jāskatās. Jāredz.
Nav neviena Jēzus mācekļa… Tikai — Jānis. Viņa nelaimīgā māte. Dažas sievietes, kas bija sekojušas Viņam. Es nedrīkstu nolaist galvu. Es nedrīkstu nodurt acis.
Es neesmu izturējusi… Es neturēju vārdu. Es saliecos. Es iespiedu pieri sev starp ceļgaliem. Ak, kaut es nesastaptu Krustāsistā skatienu. Ar galvvirsu es sajūtu Viņa ciešanas. Kā neizsakāmi milzīgas uguns svelmi.
Laiks ir apstājies. Ar pārcilvēcisku piepūli es piespiedu sevi atkal paskatīties uz Viņu. Un tad Jēzus varenā balsī iekliedzās:
— TĒVS, ES SAVU GARU NODODU TAVĀS ROKĀS!
Es redzēju, ka gluži kā milzīgas baltas un sarkanas ziedlapas izplaukst no Viņa nokārtās galvas, kā augdamas augumā tās izplešas pār debesi, pār zemi, pār paradīzēm un ellēm, pār neskaitāmām cilvēku paaudzēm, pār dzīvajiem, mirušajiem un vēl nedzimušajiem, pār mūžu mūžiem.
— Un nāve tiks uzvarēta, tiks uzvarēta, tiks uzvarēta! — es iekunkstējos, kņūpus pakrizdama pie zemes.
Pavērusi acis, es ieraudzīju drebelīgus, trūcīgus zālienus, zemes kukuržņus, kukaiņus un olīšus. Es atcerējos, ko pēdējo reizi Jēzus man bija sacījis:
— Tu mani atradīsi visur. Pastāsti to citiem!
Es pastāstīju. Tikai neviens mani nedzirdēja. Sievietes vaimanāja un kliedza. Viņu sāpju pilnās balsis kā nokaitētas drātis iedūrās man ausis un katrā dzīslā. Vienīgi Jēzus māte cieta klusu.
Pievakarē atnāca divi slepeni Jēzus mācekļi. Jāzeps no Arimatijas un Nikodēms. Jāzeps bija bagāts cilvēks un Sinodes loceklis. Tieši viņam izdevās no Pilāta izpirkt Kunga miesas un dabūt atļauju Viņu apglabāt. Viņi mums palīdzēja noņemt Jēzu no krusta. Redzēdami, ka tiek zaudēts laupījums, plēsīgie putni stiepti kliedza. Šis šaušalīgās skaņas vēl vairākas dienas skanēja man ausis.
Mēs steidzāmies, jo nāca virsū nakts, bet tai sekoja — sestdiena.
Es iesvaidīju izmocītās, atdzisušās Jēzus miesas ar mirrēm un alvejas eļļu, ko atnesa Nikodēms. Es domāju: tad redzi, kādi glāsti man ir lemti. Tikai tas, kam es pieskāros, vairs nebija Jēzus. Ari sevi pašu es izjutu, itin kā atrastos pavisam citā vietā. Šeit bija palikušas manas rokas, kājas, sāpošā mugura un krūtis, izraudātās acis un sāpošā galva… Es jutu, ka nekad vairs sevi neatradīšu, nesalasīšu kopā un nesavēršu no jauna vienuviet kā straujā ūdenī sabirušas krelles.
Mēs apguldījām Jēzu jaunā kapa bedrē, kur vēl neviens nav bijis apbedīts.
Sievietes atnesa smaržīgus lauku puķu pušķus.
Pēc tam viņi visi posās atpakaļ uz pilsētu. No aizejošā Pētera rokām es paņēmu dunci. To pašu, ar kuru viņš bija atvēzējies pret karavīru, kas bija ieradies Ģetzemanē, un nogriezis viņam ausi. Rietošās saules gaismā asmens sarkani iezaigojās.
— Marija, ko tu gribi darīt? — Pēteris iesaucās.
Mēs stāvējām divi vien — viens iepretim otram. Pārējie pa līkumotu taku jau attālinājās uz Jeruzālemes pusi.
— Un kā tu domā? — es atjautāju un, pielikusi uztrīto nazi sev pie rīkles, dobji iesmējos.
Es pati izbijos, cik svešatni skanēja mans smiekliņš. Es nogriezu vienu matu sprogu. Un otru. Un trešu. Tomēr saldais vilinājums noraut ar asmeni sev pār kaklu neatkāpās. Čikst… čikšt… čikšt… tumšās sprogas krita ap manām basajām pēdām kā saplosīti sikspārņi. Kādreiz bērnībā biju redzējusi. Kaķis bija izpostījis sikspārņu ligzdu un piemētājis pilnu pagalmu ar melniem, gluži kā apdegušiem lēveriem. Un tagad manis pašas mati šķita kā pārogļojušies. Ar sirmām šķipsnām. Lai gan kādreiz tie bija vizējuši kā nokaitēts kapars. Sen. Sen. Sen.
Iepletis acis, Pēteris skatījās uz mani un čukstēja:
— Marija… Marija… Marija…
— Viss ir galā, — nolaizdama dunci, es teicu. — Es, Pēter, palikšu šeit.
Gluži kā neredzama spēka aiz rokas satverta, es vēl reizi pieliku asmeni pie rīkles. Tomēr es jau biju simt reižu spēcīgāka par kārdinājumu padarīt sev galu. Ausīs džinkstēja. Mani pārņēma pārcilvēcisks vieglums. Pārcilvēcisks. Es sniedzu dunci Pēterim. Viņš paņēma savu ieroci un, ne vārda nebildis, aizgāja.