— Pasaki kaut ko skaistu! Es tevi ļoti lūdzu! Kaut vai vienu vārdu!
Vīrietis klusēja.
— Pasaki…
— Kam tas vajadzīgs?
— Man.
Pauls dobji iesmējās un atmetās atpakaļ. Viņš klusēja.
— Es izsmēķēšu cigareti, tad brauksim, labi?
— Labi.
— Man ir ārkārtīgi labi, — viņa samelojās.
— Man prieks, — viņš sausi izmeta un noknirkšķināja pirkstus.
Vika uzrāva sērkociņu. No tumsas parēgojās neizsakāmi svešā
Paula seja.
— Piedod man! — viņa nočukstēja. — Piedod man par visu! Piedod, ja kādreiz esmu sāpinājusi tevi. Ja esmu tevi mocījusi — piedod. Tu neesi dusmīgs?
Viņš klusēja.
— Vai tu neesi dusmīgs?
— Par ko man būtu uz tevi jādusmojas? Vai brauksim?
— Nē? Pakavēsimies vēl! Mazlietiņ. Es neesmu beigusi smēķēt.
Klusēdams Pauls apgrieza kaseti.
— Vai bieži es esmu tevi sāpinājusi? Ar savām runām, grēksūdzēm un izturēšanos?
Asaras jau žņaudza ciet Vikai rīkli.
— Jā! Bieži.
— Un tu mani arī.
— Tas nozīmē, ka mēs viens otram neesam parādā.
— Es tevi nomocīju?
— Tagad ir tādi laiki, kad visi cits citu nomoka. Bet visbiežāk man ir bijis no tevis bail.
— Man no tevis arī.
— Redzi nu! Un atkal mēs viens otram neesam parādā.
— Kāpēc tu baidījies no manis? Es nekad neesmu tevi biedējusi…
— Reizēm laikam es patiešām esmu tevi nepareizi sapratis. Brauksim!
Viņš smagi nopūtās un ieslēdza magnetofonu.
Vika izmeta nosmēķi un aizvēra lodziņu. Viņa nospieda durtiņu aizslēdzi. Pauls — arī. Viņš ieslēdza sildītāju. Uzdvesa tveicīga gaisa plūsma.
— Paul, — Vika beidzot saņēma dūšu, pieliecās pie viņa un spēcīgi saspieda plecu, — es tevi ļoti lūdzu! Brauksim pie manis! Es tik stipri vēlos šonakt būt kopā ar tevi! Tikai šo vienīgo nakti. Patiešām — pēdējo reizi. Mēs varēsim nekad vairs nesatikties. Es tevi lūdzu! Lūgšus lūdzu…
— Nē! — viņš noskaldīja un ieslēdza motoru. — Tas ir absolūti neiespējams. Es vairs negribu tevi. Man būtu nepatīkami gulties tev blakus. Es nevarētu piespiest savu miesu mīlēt tavējo. Piedod!
Vika atrāvās no viņa un ar vaigu piespiedās pie aukstā stikla. Atspere atkal bija pārtrūkusi. Miesa atslāba un pavisam sašļuka. Viņa atcerējās sapni — it kā no viņas būtu iztecējušas visas asinis. Viss spēks un dzīvība. Līdz pēdējam pilienam. Līdz pēdējai nopūtai.
This is the road to hell, dziedāja Kriss Rī.
' Šis ir ceļš uz elli. (Angļu vai.)
— Es pēkšņi esmu sajutusi brīvību, absolūtu brīvību. Kungs, cik tā ir baismīga sajūta!
Pauls klusēja.
Mašīna lidoja neprātīgā ātrumā. Ceļš bija pavisam tukšs. Starmešu gaismā asfalts spīdēja kā gigantiskas žņaudzējčūskas mugura.
Mašīna uzjoņoja kalnā. Tā drāzās gar pašu augstās un stāvās kraujas malu. Lauki lejā šķita kā dziļi, melni ūdeņi ar šur tur mirguļojošiem lauku sētu kuģīšiem. Pie apvāršņa pletās pilsētas sārtenā atblāzma.
— Paskaties, cik augstu mēs esam! Kā Alpos…
Vika pieglaudās Paulam.
Paula seja bija saspringta, muskuļi raustījās. Viņš bija baismīgi nopietns. Kas ir šis neiespējami svešais vīrietis?! No kurienes viņš ir?!! Kāpēc??!!! Zibenīgā kustībā Vika apskāva viņa kaklu, ar kājām viņa atspērās pret automobiļa durtiņām. Ar visu svaru viņa uzgūlās vīrietim.
Viena roka spieda viņa spēji nosvīdušo kaklu. Otra neprātīgi grozīja stūri. Mašīna sāka svaidīties. Atgrūzdams sievieti, vīrietis iekliedzās:
— Ko tu dari, jukusī?!
viņa iesmējās jo gaidīja pretošanos mašīna gluži kā rotaļu vilciņš griezās pa slideno ceļu kāds ar roku vai var būt kāju nospieda signālu atskanēja baismīga pīpināšana bremzes kaucinādama maš Inapārtriecāspāriaizs argnožogojumamuz mirklipalikaka rājamiesuzpa šasstāvākās krauj as
un
sāka riPot le.
ju
P
sieviete kliedza vīrietis klusēja
m aši nalauzī damakrūmusun rau damalīdziizplēstovelēnuak meņuunzemeskukuržņujostuvēlāsnokal nanonācapiekalnēatsitāsunapstājāsapgāzusiesot rādi riteņi turpināja griezties klusumā kas uz mirkli bija iestājies varēja sadzirdēt no kraujas ripojošo akmentiņu čabēšanu. Pēkšņi norībēja sprādziens. Atbalss aizvēlās pa izmirkušajiem laukiem. Vienā mirklī liesmas apņēma visu automobili. Milzīgā liesma sacēla baismu rūkoņu. Lauku sētā rēja suņi. Smidzināja lietus. Ausa……….