Padauzīja ar akmeni. Tad, dejojošiem soliem iegājis istabā, apģērba noskrandinātās bikses un svītroto džemperi.
Nu gan bija pēc jaunākās modes!
No pulverizatora iešjāca odekolona «Gols» mākoni sejā. Uznāca klepus. Izklepojies Pelēcis nostājās spoguļa priekšā. Brīdi blenza savā attēlā nepakustēdamies, it kā būtu grīdā iestādīts. Tad pakāpās trīs solus atpakaļ un atkal skatījās, pagrieza vienu sānu, otru, beidzot atzina: «Pašam neticami, ka esmu tik skaists.»
Piebāza degunu pavisam tuvu spogulim, it kā gribētu tam izlīst cauri, un, vēlreiz nekļūdīgi pārliecinājies par savu pievilcību, nosprieda: «Tas nebūs godīgi, ja es tikai pats sevī skatīšos, skaistums ir jārāda visiem.»
Un Pelēcis steidzās ārā no istabas, lai kjūtu godīgs, citiem vārdiem sakot — parādītu pats sevi.
Izstūma no nojumes rozā motociklu. Kam vēl ir rozā motocikls? Nevienam!
Pagājušā vasarā Lielajā Mežā kaut kādus darbus strādāja studenti, turpat vai katram otram puisim bija rozā krekls mugurā. Sevišķi augstās domās vilks Pelēcis par cilvēkiem nebija, bet, ja daudzi jauni vīrieši valkā rozā kreklus, acīmredzot šī krāsa ir vīrišķības pazīme. Un Pelēcis nolēma — lai vai kas, jāpārkrāso motocikls vīrišķības krāsā.
Domājat, tas tik vienkārši, pārkrāso — un viss. Nekā! Lielā Meža Lielajā veikalā rozā metāla krāsa tāpat kā putna piens nebija dabūjama.
Sašutis par krāsu ražotāju bezgaumību. Pelēcis ieslēdzās istabā. Trīs dienas ne ēda, ne dzēra, domāja un domāja. Trešās dienas vakarā, kad galva draudēja no domāšanas pārplīst, vilks izskrēja pagalmā. Lēkāja kā sienāzis un savā rupjajā balsī sauca tik skali, ka koku galotnes ietrīcējās:
— Atklājums! Slavens atklājumsl
Kad klaigājot galīgi aizsmaka, pazuda nojumē, kur glabājās motocikls.
Paķēra no plaukta sarkanās krāsas bundžu un ielēja tās saturu spaini, turpat klāt arī divas bundžas gaiši pelēkas krāsas. Pēc tam visu to ar koku pamatīgi izmaisīja. Tad deva darbu lielajai otai. Pusmeža smaržoja pēc »acetona. Zīlīte Zuzīte trīs dienas šķaudījās
Bet kas par toni iznāca! Vecrozā! Vienreizēji!
Pelēcis iedarbināja motoru, pjerkstošs troksnis nežēlīgi saraustīja meža klusumu. Citiem bija motoru klusinātāji, bet Pelēcim ar lieiām pūlēm pie- rīkots skanas pastiprinātājs. Nav taču nekādas jēgas, ja tu, īsts vilks, jono ar motociklu un neviens jau pa gabalu nedzird.
Izbrauca uz meža stigas — tukšs kā izslaucīts.
«Kur te taisnība?» Pelēcis dusmojās. «Ja gribi nesties lielā ātrumā, netiec ne no vietas, visādi mētājas pa ceļu, stampājies kā pa mīklu. Bet, kad vajag sevi parādīt, nav neviena kas skatās. Pat sienāzi Sprukstiņu nemana.»
Tā gudrodams, vilks bija no meža ārā un klāt pie ciemata Vecozoll.
Aplaida tam riņķī, nemānijā nevienas dzīvas dvēseles.
«Kur šie tā aiztinušies? Kolektīva peldēšanās vai uz futbolu.» vilks pie sevis spriedelēja.
Piebrauc pie vārtiem, redz — piekārta plāksne ai uzrakstu:
Lūdzam netraucēt.
Klusā stunda no 14.00 lidz 15.00
— Hal Hal — Pelēcis nosmējās un pagrieza plāksni otrādi tā, lai uzraksts nebūtu redzams.
Pēc tam, pjerkstinādamies ar savu rozā motociklu, drāzās cauri ciematam pa galveno ielu. Nostiepās dūmu grīste, un nosmirdēja benzīns. Izbrauc vienreiz — nekā. Griež atpakaļ un brauc otrreiz.
Lielajā priedē iesarkanās mājiņas logā parādās vecmāmuļa Vārna. Viņai taču pirmajai jāredz, kas te notiek.
Brauc trešo reizi. Žāvādamās pa durvīm pabāž galvu āpsiene Grieta, pagriežas atpakaļ.
— Ināriņ, nenāc ārā, kamēr es neuzzinu, vai nav kas bīstams.
Kaķēns Miks pieceļas sēdus uz sarkanā soliņa mājas galā, tur viņš parasti gul dienasvidu. Ierauga Pelēci un sabīstas. Izliekas, ka neko nav redzējis, saritinās un tēlo aizmigušu. Un te parādās viņa lieliskais aktiera talants, vienīgi nevar savaldīt nobīļa trīcēšanu.
Vectēvs Kurmis bezbailīgi klunkuro uz ceļa nodibināt kārtību, uztraukti pie sevis murminādams:
— Kas vēl nebūs, manā ciematā… klusuma stundā…
No viņa gala tipina ķirzaciņa Berta, steigā aizmirsusi, ka ģērbusies garā zilpunktainā naktskreklā, kurš neatlaidīgi pinas viņai pa kājām. Pie katra soļa draud pakrišana.
Vilks Pelēcis, apmierināti smaidīdams, grasās tikt pa vārtiem prom. «Šoreiz man izdevās.» viņš nodomā, «iztramdīju tos miegamices, un pie viena viņi, aiz skaudības pušu plisdami, mani apbrīno. Vienreizējil»
Kas tie par kumēdiņiem? Vārti ciet.
— Ak Pelēcis nolēmis motociklu atstāt pie mums, — no ārpuses pārkāpis vārtus, atslēgu saišķi žvandzinādams, saka vāverēns Toms.
Visi nāk uz šo pusi, arī āpsiene Grieta, viņai aiz muguras Ināriņš
— Vai tev burbuli galvā sakāpuši?! — Pelēcis uzbrēc Tomam. — Slēdz vaļā, es muļķīgus jokus nesaprotul
— Gan sapratīsi. Miku, nāc šurp, — sauc Toms.
Kaķēns Miks nāk arī, zobi gan vēl klab.
— Nu, vai tu neredzi, ka Miks no dusmām dreb, — Toms smīnot saka.
— Jā-ā, kad es esmu dusmīgs, tad es esmu br-rriesmigs, — Miks sadūšojies izmoka.
30
— Motocikls paliks vienu nedēlu vilku suņa Marsa garāžā, — saka vectēvs Kurmis. — Kājām staigājot, būs skaidrāka galva, varēsi pārdomāt dzīvi.
Pelēcis nenoņem ķepas no stūres, bet, ieraudzījis uz ceļa šoferu skolas instruktoru vilku suni Marsu, bezcerīgi norūc:
— Neesmu paradis būt kājniekos.
Tagad gan Pelēcis atstutē motociklu un izliekas kaut ko meklējamies
pa kabatām.
Pat vilkam nevar būt lāga dūša, ja tie visi sanākuši apkārt, iespieduši kā gredzenā.
Pēdējā atsteidzas bezdelīgas Ciuvitas meita Vivita, viņa ilgi nopiņķē- jās, kamēr sasēja matu lenti. Ieraudzījusi vilku Pelēci, Vivita skaisti pakniksē un laipni saka: