16. lielajā meŽa
Agrā rītā Lielajā Mežā atnāca vectēvs Kurmis, bezdelīgas Ciuvitas meita Vivita, kaķēns Miks un vāverēns Toms. Viņus sagaidīja mežzinis Dzenis, vilku suns Marss, mežstrādnieks āpsis Rūdis un celmā iecirsti spoži cirvji.
Vectēvs Kurmis tūliņ noskaitīja:
— Uzminiet manu miklu:
Ieiet mežā — klanās, klanās;
Atnāk mājās — izstiepjas,
Toms aši atbildēja:
— Malkas cirtējs ar cirvi.
— Jā, jā, — novilka āpsis Rūdis.
Vivita mežā bija pirmo reizi un mežzini Dzeni līdz šim nebija redzējusi. Viņa nevarēja vien apbrīnot Dzeņa krāšņo apģērbu. Koši sarkana cepure, raibi svārki, kad atsitas vajā, pazib sarkana zīda odere.
«Droši vien māmiņa pat savos ceļojumos ārzemēs nav redzējusi tik skaistu ģērbu,» Vivita nodomāja.
Tai vietā netālu cita no citas gulēja piecas vētras pievārētas priedes.
— Visur nebūs tik daudz nogāztu koku vienkopus, parasti pa vienam, diviem, dabūsiet pamatīgi nostaigāties, — teica mežzinis Dzenis un pacēlās spārnos.
Viņam katru dienu jāaplido Lielais Mežs, liekai runāšanai laika neatlika.
Āpsis Rūdis, apskatījis guļošos kokus, pie sevis paklusi noteica:
— Jā, jā.
— Bet ko ar to «jā, jā» mēs lai saprotam? — vaicāja vectēvs Kurmis, zinādams, ka āpsis «jā, jā» saka gandrīz visos gadījumos.
Kaut arī āpsim Rūdim runāšana bija visgrūtākais darbs pasaulē, viņš tomēr pateica:
— No šim priedēm iznāks labu labie dēļi mūsu peldbaseina būvēm.
— Hm-mm, — norūca Marss, — tagad sāksim atzarot.
— Vivita, Toms un Miks vilks kaudzēs nocirstos zarus — katram vecumam savs darbs, — komandēja vectēvs Kurmis.
Miks par šādu pavēli bija gaužām priecīgs, nu Vivitai paliks nezināms, ka viņš neprot cirst.
Toms ne visai apmierināts, bet neko darīt — jāpaklausa.
Vilku suns Marss un āpsis Rūdis plaši atvēzējās — klaukšl klaukšl Cirvjiem gaisā pazibot, zari vēlās zemē.
Vectēvs Kurmis arī vicināja cirvi, tikai viņam zari lāgā negribēja
padoties, sīksti turējās pie stumbra, vienu beidzot pievārējis, vectēvs gudri pamācīja:
— Cirvim jājauj brīvi krist, lai tas cērt pats ar savu smagumu. Vilku suns Marss un āpsis Rūdis to zināja gauži labi, no malas noskatoties, katrs uzreiz redzētu, cik viņi prasmīgi strādāja.
Āpsis novilka:
— Jā, jā. Marss norūca:
— Hm-mm.
Atklāti sakot, mazrunīgiem nemaz nav sevišķi grūti būt pieklājīgiem, <Jo tos «hm-mm» un «jā, jā» katrs var saprast, kā grib.
Bet vectēvs Kurmis pie sevis apmierināti nodomāja: «Cik labi, ka es varu viņiem palīdzēt ar gudru padomu.»
Kā redzat, darbs ritēja vislielākā saskaņā. Cits pēc cita tika attīrīti slaidi priežu stumbri, sakrājās augstas žagaru kaudzes.
Visur, kur sākas kas jauns, ziņkārīgo nekad netrūkst. Ari šoreiz, iz- dzirduši mežā klaudzienus, ar velosipēdiem atdrāzās dvīņu brāli lūsēni Ciks un Niks. Viņi nebrauca pa iemīdīto taciņu, bet laida pāri koku saknēm, ka riteņi palēcās un sūnas vien pajuka.
— Caul — nokāpuši no velosipēdiem, abi reizē iesaucās.
— Labdienl Labdien! — atņēma Toms un Miks.
Bezdelidziņa Vivita nolika zemē zaru, kuru pašreiz vilka, lai varētu kārtīgi pakniksēt.
Cirtēji, noliekuši galvas, lūsēnus nepamanīja.
— Kāpēc jūs nebraucat pa taciņu? — Toms vaicāja.
— Mežs nav nekāds parks, —• mierīgi atteica lūsēns Ciks.
— Ja gribi zināt — ir gan parks, un izbradāšana mežam stipri kaitīga. Ciks skali iesmējās:
— Mežam kaitīgi! Jāplist no smiekliem.
— Tikai, lūdzu, paej malā un tad plīsti, citādi tu mūs traucēsi, — sacīja Toms.
. Lūsēns Ciks patiešām pagāja malā — ne jau tādēļ, lai pārplīstu, bet lai noņemtu no bagāžnieka mugursomu. Izripināja no somas prāvu akmeni, ko vienmēr vadāja līdzi, uzlocīja piedurknes un… sāka akmeni cilāt. Augšā, lejā. Viens, divi. trīs. Neviens neskatījās, akmens drīz vien likās milzīgi smags.
Pa zemi vilkto zaru šņākoņas pavadīts, garām gāja Toms, lūsēns Ciks nostājās viņam ceļā.
— Patausti, kas man par muskulieml
— Taviem muskuļiem nav jēgas.
— Kā — nav jēgas? Es varētu pavilkt vismaz trīs reizes lielāku nastu nekā tul
— Varētu… — Toms novilka.
— Un tu domā, es tagad sākšu stiept, lai parādītu savu spēku? Uz tik vienkāršas makšķeres lūsēns Ciks neuzķeras. Es atzīstu tīro sportu.
Toms nepaspēja atbildēt, kad viņam aiz muguras atskanēja pazīstama balss:
— Zaķis arī klāt, redzu, ka trūkst tikai manis, — zaķēns Jēkabiņš, neko neprasījis, paņēma pāris zaru un stiepa uz kaudzes pusi.
— Varbūt palīdzēsim? — Niks klusi pie auss prasīja Cikam.
— Nē, nevar ierādīt, ka mēs arī strādājam, tad vairs neatkausies, — Ciks uzsēja velosipēda bagāžniekam somu ar līdzvadājamo akmeni.
Abi brāli, paskatījušies uz Marsa pusi, drošības labad brauca prom pa iemīto taciņu.
Ja cītīgi strādā, laiks steidzas žiglām kājām. Nedabū atjēgties — saule jau apstājusies virs galvas un atgādina, ka pienācis pusdienas laiks.
— Tagad pārtraukums. — Vectēvs Kurmis, sviedrus slaucīdams, smagi nosēdās uz celma.
Visi piemetās kur nu kurais.
.Vectēvs, pagriezies pret zaķēnu Jēkabiņu, vaicāja:
-
— Mežā daudzi ugunskuru atstāti melni plankumi. Tu, Jēkabiņ, nezini, kas vainīgs?
— Zinu gan — vilks Pelēcis. Es viņam aizrādīju, ka tā nedrīkst, bet vai vilks zaķim klausīs.
— Lūsēni Čiks un Niks ar riteņiem braukā, kur pagadās, — Toms piebilda.