— Jālūdz zinātnieks ezītis Adamiņš nolasīt referātu par meža saudzēšanu, — sacīja vectēvs.
Brītiņu atpūties, vectēvs Kurmis piecēlās.
— Jūs, visi zaru vilcēji, palieciet tepat un pagaidiet, bet mēs aiziesim pie mežziņa Dzeņa pēc zāģiem. Kad atnāksim atpakaj, tad būs, kā mīklā teikts:
Simts iet turp, simts nāk šurp, bet ceļš nav ne pirksta platumā.
17. sarunas pie pusdienām
Vectēvs Kurmis, vilku suns Marss un āpsis Rūdis aizgāja. — Tagad mēs ēdīsim, — bezdelīdziņa Vivita teica un izņēma no kurvja rūtainu sedziņu, rūpīgi krokas izlīdzinādama, to izklāja zālē. — Māmiņa lika paņemt līdzi daudz maizīšu, Mikam un Tomam droši vien nekā nebūšot, un Jēkabiņš arī noteikti pieskriešot. Vivitas māmiņai bija taisnība.
Rūtainās sedziņas vidū Vivita nostatīja sarkansvltrainu termosu, tam apkārt notupināja četras dzeltenas plastmasas glāzes un vienu pēc otras lika attītās sviestmaizes. Tur bija rupjmaizes riecieni, apziesti ar sviestu un apklāti plānām svaigu gurķu ripiņām, pārkaisīti sīki sagrieztām dillēm. Kad Miks ieraudzīja saldskābās maizes šķēles ar žāvētu buti, viņš aši pagrieza galvu sānis, lai nebūtu jārij siekalas, bet tas neko nelīdzēja — zivs smarža, uzmācīgi kārdinādama, ložņāja Mikam gar degunu.
Un tad viņi ēda, dzēra karstu kakao un runājās. Jēkabiņš: Nav saprotams, kāpēc šodien uz mežu neatnāca vardulēns Varis un āpsēns Ināriņš.
Vivita: Varim nav laika, viņi abi ar manu tēti ķer dārzos kaitīgos kukaiņus. Jēkabiņš: Bet Ināriņš?
Miks: Ināriņu māmiņa nelaiž, esot vāja veselība.
Toms: Un viņš tagad uzlabo veselibu, smakdams istabā pie televizora,
skatoties otrreiz jau vakar vakarā redzēto filmu. Vivita: Es atvainojos, bet vai mēs tagad neaprunājam citus? Toms: Nē, mēs tikai apspriežam svarīgus audzināšanas jautājumus.
Vivita: Ināriņš mums visādā ziņā jāpieaicina palīgos.
Jēkablņš: Ir gan tik daudz saprašanas, cik mīklas Miks liek uz makšķeres āķa. Ja Ināriņu mamma nelaiž, nekas neiznāks, āpsiene Grieta ir neieņemams cietoksnis.
Vivita: Mana māmiņa saka, ka neieņemamu cietokšņu neesot, ar gudrību varot panākt vairāk nekā ar spēku.
Jēkablņš: Bet kur var dabūt gudrību?
Miks: Es palūgšu neizteikties nievājoši par klātesošo sabiedrību. Mums tikai jāpadomā.
Toms: Iznāk, ka mums ir jāizlemj, kā panākt, lai Ināriņam at|auj nākt meža darbos.
Miks: Norunājām šovakar pie manis septiņos satikties. Pagudrosim, ko darīt. Un pacentieties būt izsalkuši, es jūs pacienāšu ar paš- gatavotām vakariņām.
Visi bija ar mieru sapulcēties pie Mika.
18. INĀRIŅAM GARLAICĪGI
Tai priekšpusdienā, kad sākās meža darbi, Ināriņš, izslēdzis televizoru, izstaipīja no ilgās sēdēšanas piekusušās kājas un izgāja pagalmā. Saules spilgta gaisma viņam iekoda acīs. Samiedzis plakstus, pastaigāja brītiņu pa dārzu, tad ar rotaļu revolveri izšāva vairākas reizes gaisā. Pēc tam, atāķējis no jostas zobenu, nokapāja sētmalē dažus dadžu krūmus.
«Varētu uzspēlēt kariņu, bet nav ar ko. Labāk māmiņa būtu laidusi citiem līdzi uz mežu.» Tā domādams, Ināriņš skatījās, kur ir mamma.
Āpsiene Grieta, atspiedusies pret sētu, sarunājās ar vecmāmuļu Vārnu, kura stāvēja turpat pretī uz ceļa.
— Ienāciet iekšā, — Grieta aicināja vecmāmuļu.
— Es tikai uz mazu brītiņu.
— Mamm, man garlaicīgi, — Ināriņš iespraucās sarunai pa vidu.
— Ej palasi grāmatu, — Grieta nevaļīgi atteica.
Pēc divām stundām Ināriņš, izgājis durvju priekšā, ieraudzīja mammu arvien vēl stāvam turpat un runājamies ar vecmāmuļu Vārnu.
Ko viņas sprieda, laikam nevarētu saprast neviens — aizgūtnēm runāja abas reizē. Pamanījušas Ināriņu, mirkli pieklusa. Grieta pēkšņi kaut ko atcerējās:
— Vai, man nemaz nav laika!
— Kam šodien ir laiks? Man trešā diena, kā mirkst veļa, bet netieku pie skalošanas. Nu es iešu, — sacīja vecmāmuļa un pagriezās uz savas mājas pusi. Pāris solu paspērusi, atskatījās un vaicāja: — Kādu veļos pulveri tu lieto, kaimiņien?
— Es vairāk ar pastām.
— Vai ar pastām mazgājas baltāk?
Pēc stundas Ināriņš atkal meklēja mammu. Grieta vēl arvien runājās.
— Mamm, man garlaicīgi, — Ināriņš uzplijās.
— Mūžīgi tev garlaicīgi, es teicu — palasi!
— Jau Izlasīju.
— Vakar taču atnesi no bibliotēkas trīs grāmatas, katru ķieģeļa biezumā.
— Visas izlasītas.
— Aizej pie Čiuvitas uz bibliotēku un paņem vēl.
— Tik ātri nedos.
— Nedos? Priekš kā viņa tur sēž? — Grieta nosēja priekšautu, pakāra uz ābeles zara un kareivīgā noskaņojumā gāja pie Čiuvitas.
Koši baltā bibliotēkas ēka, laipni aicinādama apmeklētājus, stāvēja ciemata visaugstākajā vietā, ceļa malā, Čiuvitas dārza labajā stūri.
Pelēkām betona plāksnēm izklātie celiņi sagraizīja dārza zaļo mauriņu nevienāda lieluma laukumos. Gar galvenās ielas malu kā mazas uguntiņas sāka atvērties sarkani rožu pumpuri. Čiuvita atbīdīja bibliotēkas lielā loga aizkarus vienā malā un, atgriezusies pie galda, atšķīra biezu grāmatu «Būvmateriāli». Viņa neklātienē studēja arhitektūru un bija jau paspējusi uzzīmēt ciemata peldbaseina plānu.
Grieta pie durvīm izlasīja uzrakstu:
Pusdienas pārtraukums.
Ieraudzījusi pa vaļējo logu Čiuvitu, Grieta pabāza galvu logā un itin laipni sacīja:
— Vai es varētu ieiet, man steidzīga darīšana.