Выбрать главу

Ja neatliekama vajadzība, Čiuvita nevarēja atteikt.

Ienākusi Grieta pamiņājās un, nopētījusi visu telpu, sacīja:

—    Kas jums nekaiš, te ir tik mājīgi, tad jau var strādāt.

—   Mājīgumu sev apkārt radām mēs paši, — Čiuvita atteica, gaidī­dama, ko vēl Grieta teiks. Ne tādēļ viņa nākusi, lai apskatītu bibliotēkas istabu.

Grietai Čiuvitas atbilde nebija pa prātam, viņa tūliņ lietišķi pateica:

—   Es gribētu trīs grāmatas, tādas pabiezākas — vai par spiegiem, vai fantastiku, kas puikam būtu derīgas.

—   Bet, atvainojiet, Ināriņš vakar jau trīs paņēma.

—   Visas izlasītas, bērns tīri vai beidzas nost aiz garlaicības.

—  Lai pēcpusdienā atnāk pats. Es viņam nedošu jaunas grāmatas, kamēr neatbildēs uz maniem jautājumiem par iepriekšējām.

Grietai atgriezās tas pats kareivīgais noskaņojums, ar kādu viņa iz­gāja no sava dārza

Jūsu pienākums ir apmainīt grāmatas, nevis eksaminēti Neesat ne­kāds profesors.

«Diez kā šādos gadījumos dara ārzemēs?» Čiuvita pūlējās atcerēties, bet nekas nenāca prātā, tāpēc sacīja to, ko pati domāja:

—            Mans pienākums ir iemācīt lasīt daiļliteratūru pareizi, ne pašķir­stīt un šur tur izķert raibākus notikumus. Tad labāk lieki netērēt laiku un nemaz nelasīt, tā grāmatas jēga aizslīd garām.

—   Mans bērns lasa no rīta līdz vakaram, bet jūs viņu mācīsiet!

Grieta apklusa tāpēc, ka pietrūka, ko sacīt.

—            Bērnam augu dienu sēdēt un lasīt vien ir neveselīgi. Tikpat kā ēst ir nepieciešamas kustības svaigā gaisā. — Pagriezusi Grietai muguru, Čiu­vita apsēdās pie galda.

—            Nu jau vairs neko! Atnāk pēc grāmatām, bet jāklausās sprediķis. —- Grieta, ar blīkšķi aizsizdama durvis, izgāja.

Ināriņš sēdēja uz sliekšņa un gaidīja mammu.

Grieta nāca drūma kā lietus debess.

—            Tu nemākot lasīt, laikam burtus nepazīsti, bokšterē vien visu vasaru tās trīs grāmatas.

Kaut kas no Čiuvitas teiktā Grietai tomēr nedeva mieru, tas bija vārds «neveselīgi».

—            Pēcpusdienā aizej pie Čiuvitas… parunāties. Un. sākot ar šodienu, tu vienu stundu staigāsi pa dārzu. Marš!

Ināriņš, apnikdams pats sev, soļoja dārzā pa taku turp un atpakaļ.

Grieta pa virtuves logu uzmanīja, lai viņš nenogrieztos sānis.

19. notikums Mika virtuvē

Mika virtuvē, rindā pie loga, uz dzelteniem ķebļiem sēdēja bezdelīdziņa Vivita, zaķēns Jēkabiņš un vāverēns Toms.

Pats kaķēns Miks apsēja māmiņas puķaino priekšautu, kas vilkās gan­drīz pa zemi. Tad nolika uz galda lielo māla bļodu, iebēra tajā miltus, pēc tam lēnām no krūzes lēja pienu un ar koka karoti maisīja.

Tie, kas sēdēja pie loga, acīm pavadīja katru kaķēna kustību.

—            Ko tu, Mik, — klīsteri taisīsi? Par agru logus aizlīmēt, ziema vēl tālu, — Toms nevarēja novaldīt ziņkārību.

—            Jocīgais, gatavoju vakariņas, es taču jums liku būt izsalkušiem, — Miks atteica.

—   Un ko tu mums dosi, ja drīkst zināt? — pajautāja zaķēns Jēkabiņš.

—            Sākot ar šodienu, esmu nolēmis, māmiņai par prieku, ietaupīt naudu. Tāpēc gatavošu: no maza — lētu, labu un gardu, — Miks sacīja, katru vārdu īpaši uzsvērdams.

Es gan klīsteri neēdīšu, — Toms stingri noteica.

Miks ne visai laipni paskatījās Tomā.

—    Vārīšu klimpas.

—    Mana māmiņa liek mīklai klāt olas, — Vivita pamācīja.

—   To var.

Miks, pakāpies uz krēsla, nocēla no pieliekamā paša augšējā plaukta kurvīti. Atgriezies pie galda, skali skaitīdams, iesita bļodā olas:

—    Viens, divi, trīs, četri. Uz katru galvu pa vienai, pietiks?

—    Laikam par daudz, — Vivita nedroši atbildēja.

—   Nekas, labs labu nemaitā, — sacīja Miks. šis teiciens viņam bija pielipis no vectēva Kurmja.

Kaķēns vēl iebēra bļodā naža galu sāls un tējkaroti cukura. Brīdi dū­šīgi maisīja, pagaršoja, atkal maisīja.

Kad. pēc Mika domām, mikla bija jau gatava, viņš nocēla katla vāku. ūdens vārījās burbuļodams.

—   Varbūt tev palīdzēt? — Vivita piecēlās.

—   Paldies, nē, es pats vāru. Tagad paej iet tālāk no plīts, pie durvīm. Pie durvīm, es teicu!

Visi paklausīgi nostājās pie durvīm, tikai Toms ievaicājās:

—    Kaut kas sprāgs?

Zaķēns Jēkabiņš drošības labad nospieda durvju rokturi. Vivita aiz­vēra acis.

—    Jocīgais! Laidīšu klimpas. Tas ir sarežģīts darbs, un neviens ne­drīkst mani traucēt, — Miks svarīgi paziņoja.

Nekāda laišana neiznāca. Kā tas gadījās, kā ne — Mikam bļoda pēk­šņi apgriezās otrādi, un visa mīkla uzreiz ieskrēja katlā Vārošais ūdens šļakstījās uz visām pusēm, Mikam laimējās, viņš neapplaucējās.

—   Varat atkal apsēsties, — Miks teica. No balss bija manāms, ka viņš ir satraukts.

—   Mēs mājās laižam ar karoti pa vienai klimpai, — Vivita klusi sa­cīja.

, — Palūgšu man neaizrādīt, pats māku vārīt. Pēc piecām minūtēm pie­liesim pienu, un būs gatavas karaliskas vakariņas. — Miks paskatījās pa virtuves vaļējām durvīm istabas lielajā sienas pulkstenī.

Tieši pēc piecām minūtēm, ne minūti ātrāk un ne minūti vēlāk. Miks, piena krūzi pie vēdera piespiedis, piegāja pie plīts.

Ciemiņi neaicināti nostājās Mikam aiz muguras un, ziņkārīgi kaklus staipīdami, skatījās pāri viņa plecam.

Katlā kā pusnogrimis kuģis peldēja viena vienīga milzu klimpa.

Izstieptā ķepa ar piena krūzi apstājās pusceļā.

—   Tādu var izvārīt tikai Miks, tāpēc nosauksim šo mīklas pikuci par Mika klimpu, — sacīja zaķēns Jēkabiņš.

—     Nē, labāk sauksim tā: «No maza — lēts, labs un gards». — Toms izteica savas domas.